Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Šis savādais troksnis bij aizsniedzies arī līdz lielmaņu galdam. Daži valdinieki pacēlās un aizsteidzās veikli uz nemiera vietu. Dzirdēdami, ka Drekberģis kāvies, un redzēdami viņu jau saņemtu, nosprieda to nosūtīt tūliņ uz kalnu drošā vietā līdz rītam, lai turpmāk nebūtu jā­baidās no miera traucēšanas šinīs viesībās. Kārtībnieki ķērās ar prieku un dūšu tūliņ pie darba, aizvezdami danču direktoru, kurp vajadzīgs, kaut gan viņš spārdījās, kliedza un trakoja cik spēdams un kaut gan pēdīgi no pašas muižas bij viņa vāciskā sirdīšanās dzirdama: «Škandal maken in mein bal! Donner veter kanaļ! Sabak, unsvat, deivel! Vart! Vart!»

Švauksts, kurš, būdams kārtībnieks, gāja arī pie Drekberģa aizve­šanas līdz un bārās viņam vāciski pretī: «Klus', du škandalmaker! Furt pad arest nach — nach cietum!»

Tagad caur šo notikumu gan nobeidzās slātaviešu dumpīgais ne­miers, kura cēlāji bij priecīgi, ka tālākas izmeklēšanas neturēja, un tikpat Bisara, kā arī Švauksta nesauca vairs neviens pie atbildības par apsolītiem, bet nedabūtiem brīnišķiem ēdieniem un dzērieniem. Danco­šana turpretī caur viņas direktora aizvešanu vis neiznīka, bet palicēji izvadīja to galā, kaut gan drusku savādā kārtā jeb tik savādā vārdā.

«Tas ir labi, ka tā posta driganta vairs nav,» Ķencis sacīja, staigā­dams tāpat ar cepuri virs sarkanā lakata. «No viņa dančiem nevarēja arī cilvēks tikt gudrs. Velns zin, kas par vārdiem, kas par dancošanu! Citi spēlē prepranksi ar kārtīm, bet šis gribot dancot ar dancošanu. Ne redzēts, ne dzirdēts! — Puiši, laidīsim papriekšu krusta danci un tad apaļo!»

Ķencim piebiedrojās gandrīz visi čangalieši un sāka lēkāt kā redzē­dami pilnā spēkā; tik vien slātavieši bij vēl allaž saīguši un bez dūšas, jo viņi nebij nekā ēduši, tādēļ arī nevarēja, kā paši sacīja, nenieka iedzert. Vēlāk atveda no muižas vēl kaut ko uzkošanai, pie kā slātavieši steidzās klāt itin čakli; un, kad arī dzeramā netrūka, tad uz beigām radās tāpat viņiem arī jautrums un dūša, kur klāt Drekberģis līdz ar visiem tiem nemiera notikumiem bij drīz un pilnīgi aizmirsts.

Pa to starpu atnāca un lielmaņu galdam piebiedrojās arī Raņķis, kura līdz šim trūka. Tiem, kuri pazina šo vīru caur ilgāku kopā dzī­vošanu tuvāk, viņš krita tagad caur savādu un neierastu izturēšanos acīs: viņa skatīšanās bij šoreiz itin nedroša, bailīga un nemierīga, ka­mēr citām reizēm tik vien noslēpta un neuzticama, — sejs dziļi nobālis, rokas aukstas un gandrīz drebošas. Viņa melnie smalkas drānas virs- svārki — jo apģērbā Raņķis nesās'itin spodri un glīti — bij, kā likās, caur kādu īpašu, nejaušu gadījumu saburzīti. Kaut gan nevienam nebij iemesla viņu tik cieti uzlūkot, tad tomēr darba biedri nevarēja palikt neprasījuši, kur viņš bijis un kas kaitot, jo neizskatoties īsti lāgā, uz ko Raņķis atbildēja, ka braucot trūcies zirgs, sācis skriet, tā ka beidzot gāzdamies abi ar braucēju tikko nenositušies. Turpat tad esot sabur­zījušies arī virssvārki, un no tām pašām bailēm neesot arī vēl pats at­pūties. Tāpēc ka šī lieta nebij nevienam nekādā īpašā svarā, tad arī ne­viens par viņu vairāk nedomāja un tālāk nejautāja, tik vien pa brītiņu kāds Raņķa biedrs parādīja viņam pie spodri baltas krekla aproces mazu asiņu traipekli, pieminēdams, ka tas būšot cēlies arī laikam tai pašā ne­laimes brīdī, ko Raņķis apstiprināja. Bet, kāds bij pie tā viņa sejs un vai biedrs, viņu apskatīdams, neiztrūktos, to vērā likt nebij nedz va­jadzības, nedz cēloņa, un tas nenāca arī nevienam prātā.

Pietuka Krustiņš, kurš bij arī iespiedies vidū pie lielmaņu galda, sazvanīja no tribīnes un uzaicināja cienīgu publiku iet viņam līdz at­kal komitejas sastādītā programā vienu soli tālāk caur piebiedrošanos ar dziedāšanu pie tās dziesmas, par kuras proponēšanu un sacerēšanu devis nupat no programas tuvākas ziņas un kuru nu viņš patlaban izsa­cīšot, ko arī tūliņ darīja, uzaicinādams dziedāt pēc tā meldiņa: «Rīga dimd» utt.

Nora dimd, nora dimd, Kas to noru dimdināj'?

Slātavieši, čangalieši, Tie to noru dimdināj'.

Div' māsiņām kāzas-dzēra, Kam diženi bāleliņ'.

Tālu gāja viņu slava, Tālu viņas daudzināj'.

Paši visi vienprātīgi, Visi dziesmas skandinaj'.

Tik bagāta kāzu goda Senu senu neredzēj'.

Visiem tika miežu alus, Visiem rudzu brandavins.

Pietuka Krustiņš, šo dziesmu izsacīdams, sita ar sarullētu papīru takti, pēc kuras dziedāja patiesi gandrīz visi ar īpašu dūšu līdz; arī daži jauni kungi un pat Raņķis, kurš bij arvienu ļoti nevienāds: gan do­mīgs, gan priecīgs, lika brīžam savu jauko balsi atskanēt. Citām rei­zēm, Feldhauzenam klāt esot, viņš dzēra allaž itin maz jeb mēreni, bet šoreiz visiem par brīnumu neizšķīra nekā.

Pietuka Krustiņam no tribīnes nokāpjot, atskanēja atkal Bisara va­dīšanā tāda plaukšķināšana, «bravo» un «urā», ka bij jātur patiesi ausis cieti. Lai gan tribīnei bij tik trīs pakāpņi vien, tad tomēr nokāpšana Pietūka Krustiņam gāja ļoti ilgi, jo viņš ne tikvien nesteidzās, bet spēra soļus ar nodomu ļoti lēnām, svarīgi un turēja papīrus rokā, lai publika var labi ievērot, kam īsti tā lielā pagodināšana skan.

Kad troksnis bij nostājies un Pietuka Krustiņš arī no tribīnes no­kāpis, tad viņu apstāja liels pulks slātaviešu un čangaliešu ar slavēšanu un glaimošanu.

«Tas bij atkal varens gabals!» tā kāds no ievērojamākiem izsaucās. «Tik žēl, ka drīz nobeidzās, jo tādu varētu dziedāt visu mūžu un ne­piekustu.»

«Man bij gan tā dziesma labi garāka,» Pietuka Krustiņš pārmetošā balsī atbildēja, «bet vajadzēja viņu paīsināt tādēļ, ka šis mielasts nav vis diemžēl tāds, kāds bij dzirdēts un gaidīts. Visu lielāko daļu, kura zīmējās tuvāk uz pašu mielastu, bet tagad nesakrita ar viņu kopā, at­metu. Uzmanīgākie klausītāji būs gan nopratuši un nomanījuši, ka šī dziesma strupi nobeidzās un ka pēdējais pantiņš viņai ir sacerēts nupat ar steigšanos un ar vajadzību. Šās pašas lietas dēļ aiziet bojā arī mani uz šo dienu nopietņi izstrādātie toasti.»

«Ak, tas ir ļoti žēl, ka nedabūjām visas izdziedāt!» kāds no pulka izsaucās.

«Jā, cienīgi kungi, es tur nevarēju nekā līdzēt,» Pietuka Krustiņš atbildēja ar svarīgu nopietnumu, «man pašam arī nepatikās savu sa­cerējumu sabojāt, bet vajadzība to prasīja. Kas šai lietā īsti apvaino­jams, to atbildēt, cienīgi kungi, nav mans pienākums.»

«Bet vai jūs nevarētu norakstīt mums visu to dziesmu par piemiņu šai dienai?» daži jautāja.

«Šī diena, puis, paliks piemiņā arī bez dziesmas norakstīšanas,» Ķencis ļoti laipni sacīja, «jo, kas liels bijis, tas, kā sacīt jāsaka, liels paliek tāpat no sevis uz visu mūžu, lai vai raksta vai neraksta.»

«Jā, to apsolīt, mīļie tautieši, manīm nākas grūt,» Pietuka Krustiņš, Ķencī nemaz neklausīdamies, ar lielu svaru atbildēja, «jo darba man ir daudz — es nespēju atbildēt jau vēstuļu vien visiem tautiešiem un tautietēm. Šī pati goda maltīte ir prasījusi man ļoti pulka spēku un laika, tāpēc ka gandrīz uz maniem pleciem vien stāv viss komitejas, darbs un gādāšanas, lai nu gan to prezidenta godu nes kas nesdams, jo es pēc viņa nesniedzos: man ir liktenis lēmis strādāt, bet nevis dzīties pēc skaņas slavas.»