Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Tā ir akurāt mūsu pašu zināšana,» Švauksts lepņi atbildēja, papi­rosu pīpēdams.

«Nu tad sēdat arī — labi izsēdaties,» Ķencis, projām iedams, norūca, «jo tagad ir, kā sacīt jāsaka, brīvestības laiki un var sēdēt, cik ilgi kurš grib.»

«Kas te ir, Prātniek, Bisar, vai būs arī kas vai nebūs?» daži slāta­vieši, kurus bij Prātnieks ar Bisaru īpaši pierunājuši neēst, sāka nepa­cietīgi jautāt.

«Būs jau gan laikam,» Prātnieks, uz trauku nokopējiem skatīdamies, atbildēja, bet varēja nomanīt, ka viņš grib citus tik vien mierināt un ka pats jau stipri šaubās par to, ko citiem liek ticēt. Tomēr šāda mieri­nāšana vairs nekā nepalīdzēja, jo ikkatrs sāka saprast un pārliecinā­ties, ka piepildīties viņa vis nevarēs tāpēc, ka vairāk par ēšanu nere­dzēja nekā gādājam, bet visu veda tik projām. Par to tad, acīm redzot, sacēlās slātaviešu starpā ap galdiem savāda kurnēšana, nemierīga čuk­stēšana un pat jau sirdīšanās. Prātnieks, laikam manīdams, ka labi nebūs, un gribēdams bēgt no kauna, uzcēlās un nogāja turp, kur pie īpaša glīta galda sēdēja mērnieks, viņa palīgi, pagasta tiesu un valdību locekļi, kaut ko labāku dzerdami, kā citi sacīja, un cigārus pīpēdami, kuru stāvēja vesela kastīte uz galda. Tiem viņš mēģināja pievienoties ar runāšanu un dabūt pie šā lielmaņu galda vietu, it kā negribēdams būt daļinieks un ne vēl pat rīkotājs pie tā tukšā loma, kādu, kā re­dzams, slātavieši un visa viņa partija vilka.

Citi vēl sēdēja nemiera pilni kādu brīdi pie galda, runādami arvienu diktāk un piktāk, līdz pēdīgi Pietuka Krustiņš un Švauksts sarunājās iet pie mērnieka saimnieces, kura darbojās savrup līdz ar kādiem citiem, traukus sakopdama, solīdamies ar līkumiem no viņas izvilkt un izzināt, vai nākšot vēl kādi ēdieni vai ne. Drekberģis, to dzirdēdams, taisījās iet līdz un arī'aizgāja, kaut gan Pietuka Krustiņam tas īsti nepa­tika, un Švauksts, to manīdams, izrādīja arī nepatikšanu, izturēdamies arvienu par Drekberģi augstāk un viņam uzsaukdams: «Was kom du unser mit!»

«Un was kom du atkal unser mit?» Drekberģis kliedza pretī un tad pēc sava ieraduma ar Švaukstu mēdījās: «Ēē!!»

«Ol du deiwel! Ēst gribas tā, ka jārij gandrīz vai mēle nost,» Švauksts, Drekberģī vairs neklausīdamies, izsaucās.

«Nekas, nekas,» Drekberģis teica. «Tad būs smalkiem ēdieniem jo labāka garša.»

Pietuka Krustiņš neteica nekā, bet rija vien pieticīgi sliekas uz dibenu.

Saimniece viņiem atbildēja, ka būšot viss, kas solīts, tik lai gaidot vien droši un nešauboties; tomēr tagad viņas vārdi skanēja tā un viņas vaibsti bij turklāt tādi, ka pat visi trīs izpētītāji un viņu starpā arī pats Drekberģis sāka saprast un spriest, ka mānot vien, kaut gan agrāk ne Prātnieks nebij varējis to nojēgt. Viņi nosprieda visi trīs, ka tagad nevarot darīt nekā cita kā tik uzņemt pēc programas dancošanu, lai caur to tās domas un gaidīšana izjūkot, citādi varot iznākt šāda izmānīt likšanās un veltīga gaidīšana visiem slātaviešiem par kaunu un iz­smieklu, ja vēl pēdīgi saceļot paši savā starpā troksni un darot tā arī citiem savu misēšanos zināmu. Turklāt Pietuka Krustiņš nožēloja, ka caur šo lietu izjūkot visa «augstu laimju» jeb toastu saukšana, uz ko viņš bijis īsti sataisījies.

Tā spriezdami un runādami, viņi sagāja visi trīs pie galda un sadzē­rās pa tām dusmām vēl labi bairīša; tad Pietuka Krustiņš lika Drekberģim sazvanīt, bet pats kāpa uz tribīni un pasludināja — programā la­sīdams, — ka patlaban iesākšoties nākošais priekšmets — vispārīga dancošana sentēvu garā, proponēta no komitejas asesora un applau­disemangas direktora Bisara kunga un vadīta no danču direktora Drekberģa kunga.

Drekberģis izskrēja tūliņ noras vidū un, rokas plaukšķinādams, sāka saukt: «Lūdzu kungus uz franksēzi!» To vārdu «franksēzi» viņš izrunāja ļoti cēli caur to, ka lika runāšanas svaru uz priekšpēdējo vārda locekli jeb uz «ē» un izrunādams viņu it gari, šauri un it kā ar ielīkumu.

Čangalieši, kuri bij dūšīgi paēduši un ar garšu sadzērušies, atradās tagad itin priecīgi jautrā garā. Viņi sāka tūliņ un bez kavēšanās lasī­ties uz dancošanu noras vidū, kurš pie galda taisīšanas bij atstāts šai vajadzībai klajš. Ķencis bij noglabājis jau cepuri ar visu zaļo krustu kabatā, aizspraudis savu kārtībnieku priekšnieka rīksti aiz zābaka stulma un sēja ap galvu sarkana zīda lakatu, kuru bij laikam uz to mājā sievai izvīlis. Citi, kuriem arī bij uzdots iet pie dancošanas par sieviešiem, darīja tāpat. Kaut kādi čīgātāji, kurus sauca ne tikvien par muzikantiem, bet Pietuka Krustiņš pat par oršesteri, taisīja troksni, un čangalieši rīkojās čakli vien uz darbu. Drekberģis piegāja arī pie pieminētā lielmaņu galda un, ērmīgi nolocīdamies, kā arī laipni smīnē­dams, uzaicināja visus, kas pie tā sēdēja, tāpat kā citus: «Lūdzu cienī­gus kungus uz franksēzi!»

Palīga mērnieki sāka smieties un zobot, bet Feldhauzens nedz smē­jās, nedz arī runaja, tik. vien skatijas Drekberģī, it ka jautādams: «Vai tas cilvēks ir arī pie pilnas saprašanas?» Kad Drekberģis bij savu uzlū­gumu izsacījis un atkal ar dancmeisterīgu veiklumu aizgājis uz noras vidu, tad Feldhauzens prasīja vāciski jauniem kungiem, kas tas bijis par ķēmu?

«Tas ir kāds skroderis,» kāds jaunskungs atbildēja.

Lai gan Pietuka Krustiņš, Švauksts un Drekberģis domāja, ka slātaviešiem caur dancošanu aizmirsīšoties visa smalko ēdienu gaidīšana un viņi apmierināšoties, tad tomēr tā vis nenotika, bet turpretī pavisam otrādi. Slātavieši bij gan jau sacēlušies no galdiem, bet stāvēja pūļos, celdami arvienu skarbāku un niknāku troksni. Viņiem bij īsti divējā­das dusmas: pirmkārt, ka nedabūja paēst un, otrkārt, ka bij tik nejē­dzīgi izmānīti. Viņu starpā atradās arī daži, kuri apgalvoja, ka tas esot darīts tīši, un caur to viņu niknums sacēlās jo drīz un augstu, tā ka pēdīgi apņēmās to zināmo valodu izplatītājus un pierunātājus, lai no pirmā ēdiena neēd, tūliņ uz vietas visu priekšā pārmācīt, ja negādā, ko solījušies, jo tagad viņu dēļ esot jāmirst badu, tāpēc ka dažam nu vajagot iztikt gandrīz visu dienu bez ēšanas. Ja viņi nebūtu piestās­tījuši tādu nieku, tad būtu visi paēduši kāpostu tāpat kā čangalieši un bijuši pilnā mierā, bet tagad nu nedabūjot nekā. Un dažs labs, uz goda mielastu taisīdamies, neesot šodien ir pieci kumosi baudījis.

Visas šās valodas gāja tik klaji, plaši un dikti, ka arī čangalieši sāka pēdīgi noprast slātaviešu kaiti un viņiem apsmieties, kas tos sa­tracināja jo vairāk, tā ka viņi gāzās patlaban sasāktai, neizprotamai un neredzētai dancošanai vidū, meklēdami rokā visupirms Švaukstu un Bisaru, jo šis pēdējais, nedienas paredzēdams, bij meklējis drošības čangaliešu un it īpaši dancotāju vidū. Abi meklētie bij drīz atrasti un sagrābti cieti. Divi kratīja Švaukstu pie krūtīm un kliedza: «Dod šurp tās zaftes, kuras spieduši vilisti ar varizejiem somu stabulēs Kaparnaūmā! Citādi tu izjuksi gabalos kā aknas!» Divi citi raustīja Bisaru — viens pie krūtīm, otrs pie muguras, kliegdami: «Kur ir tie krokodiļu pūšļi ar groku, kurus atveduši jau ar Nilupes zirgiem līdz kaligrafijai?!» Bisars nelaida nekāda trokšņa laukā, bet mēģināja turēties pretī un sacīja: «Vai es biju pirmais, kas tā runāja? Ejat meklējat šās valo­das iesācēju rokā, bet mani liekat mierā.» Turpretī Švauksts, kuru bairītis bij pacēlis jau tai gara pakāpienā, kurā viņš nemēdza vairs skaidras valodas runāt, vārījās, lielmanīgi buldurēdams, kā katls un pēdīgi sāka kliegt: «Valdīšana, ļaudis, glābjat, glābjat.» Ķencis, to dzir­dēdams, uzgrūda tūliņ cepuri ar visu zaļo krustu galvā, tāpat sar­kanam lakatam virsū, un skrēja Švaukstu pestīt, jo viņam bij tas par prieku, ka nepagāja vakars bez šādiem gadījumiem, kuros viņa kā kār­tībnieka vecākā it īsti vajaga. Ķencis labi zināja, ka tirgus sargam arī ir jāiet vidū, kur redz kaujamies, tāpēc likās ar joni vienam Švauksta kratītājam mugurā. Drekberģis turpretī turēja sevi šai brīdī un šai lietā par īsto valdinieku, tādēļ negribēja palaist šā brīža, kurā var savu spēku izrādīt, veltīgi garām. Viņš skrēja taisni pie lielākā pūļa klāt un deva pliķi pašam pirmām, kas gadījās priekšā..Šis pliķis tika Ķencim pa sarkano lakatu tanī vietā, kur apakšā atradās pretī labā auss un la­bais vaigs. Ķencis palaida Švauksta kratītāju piepeši vaļā, atsitās atpa­kaļ un, Drekberģi ieraudzījis, metās viņam virsū, iekliegdamies: «Ak tā, puis, vai kauties!?» Drekberģis sāka bēgt, bet Ķencis viņu panāca un notvēra pie rokām no muguras un saturēja, kaut gan Drekberģis viņu spārdīja atpakaļ ar zābakiem un sita ar pakausi pa krūtīm, ka dimdēja vien.