Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Šī bij varbūt zīme, ka laiks ir doties no šā viesību šķirsta ārā, bet laikam neviens to nenojēdza vai arī nelika vērā.

Piepeši atskanēja mežā visapkārt kliegšana, brīkšķēšana un visāt negants troksnis; cilvēki ar aiztītiem sejiem un rungām rokās gāzās no meža laukā, satrieca vispirms laterņus un lampas, tā ka acumirklī palika visi viesi tumsā, kuru starpā izcēlās uz reizi baiļu kliegšana un vaimanas, īsti ap lielmaņu galdu, noplīkšķēja arī viens revolvera šāviens, un bij dzirdama cilvēku dauzīšana ar rungām. Drīz izklīda visi viesi, no uzbrucējiem triekti, pa malu malām, bet jo vairāk uz muižas pusi, kā no kliegšanas un cita trokšņa varēja nomanīt. Tai pašā brīdī atspīdēja arī ne visai lielā tālumā ugunsgrēks. — >—

Otrā rītā bij Slātavā liels nemiers un neaprakstāma iztrūcināšanās, aiz kuras pazuda pavisam vakarējais pēc goda maltītes piedzīvotais traucēklis, kurš gan nebij iztriecis nevienam dzīvības iz miesām, bet gan daudziem kādu daļu no veselības; pazuda arī ugunsgrēks, kurš bij aprijis Prātnieka klēti ar daudz mantām; pazuda arī tai pašā naktī no ganības nozagtie Bisara divi zirgi un daži citi negaidīti notikumi. Līdz ar visiem tiem notikumiem bij Slātavā, laikam pa goda maltītes laiku, notikusi zādzība pie pašām dārgākām lietām, kādas vien pa visu muižu atradās un kuras apsargāt nebij tomēr nācis nevienam prātā: izzagti bij no palīga mērnieku dzīvokļa jeb darba zāles visi jaunie Slā- tavas un Čangalienas ruļļi, kurus patlaban nākošās dienās pilnīgi pa­beigtu taisīt. Mērniekam Feldhauzenam, šo ziņu dzirdot, tikko gandrīz neapstājās asinis, jo tie pazudušie papīra gabali bij dažus desmit tūk­stošus rubļus vērtībā, un tanīs atradās tagad lielākā puse no visas viņa mantas.

Acumirklī valsts valdība iztrieca ziņas pa visu valsti un arī uz čangaliešiem, lai ikkatrs saimnieks valsts valdības, tiesas un runas vīru vadīšanā pārmeklē uz viscietāko savu zemi, mežus, ēkas un ūdeņus; pats mērnieks un muižas valdība sūtīja ziņas uz visām telegrāfu un dzelzceļu stacijām, kā arī pie lieliem tiltiem un pārcelšanas plostiem priekšā, pieminēdami un aprakstīdami arī Bisara nozagtos zirgus, jo cēlās domas, ka zaglis būšot aiznesis ruļļus uz viņiem jāšus. Pateicības algas izsolīja mērnieks bez žēlastības tikpat par ruļļiem, kā arī par pašu zagli un par abiem kopā.

Bez tam pavēlēja izmeklēt, kur katrs Slātavas un Čangalienas iedzī­votājs to nakti bijis, ca,ur ko varbūt pienāktu ari tos viesību traucē­tājus. — Domas varētu krist vienīgi uz Šrekhuberu, bet tas bij, kā to apliecināja no mērnieka ap sudmalām slepen nostādītie sargi un sle­peni uzlūki malēju starpā, palicis visu nakti mājā, strādādams namā pie malšanas pāri pusnaktij un aiziedams gulēt savās istabās tik uz rīta pusi, neilgi priekš gaismas un pēc tam, kad visas kliegšanas un trokšņi mežā un muižā bijuši jau sen norimuši, tāpēc nevarēja Šrekhuberam nekādi piekļūt un viņš bij jāatstāj pilnā mierā.

Visus muižas ļaudis izsūtīja tūliņ pārmeklēt muižas mežus, šķūņus,ūdeņus, bedres un citas visas vietas. Meklētāji nogāja gandrīz visu­pirms uz zināmo goda maltītes vietu, gribēdami redzēt, kāda viņa ta­gad izskatās, un tur bij arī patiesi bailīgs izskats: viss sasists, salauzts un nopostīts kā jau īstā pamestā kaujas laukā; neviens trauciņš nebij pamests vesels, un pat tribīne noārdīta pavisam. Traucētāji, kā varēja noprast, bij pēc viesu izsišanas un izklīdināšanas griezušies atpakaļ un izpostījuši visu. Zemē atradās šur un tur cepures, krūmos saplosīti mēteļi un kažoki, kurus bij viesi tanīs pakāruši. Arī mērnieka skaistais revolveris, kuru viņš bij gribējis nestundā lietot, gulēja sadauzītu galdu un krēslu skambās. Pašā tai acumirklī, kur pirmā lode taisījās svilpt kādam uzmācējam krūtīs, rungas sitiens no otras puses pa roku deva lodei citu virzienu, laikam tukšā gaisā, un piespieda revolveri izlaist zemā. Kā pie visa varēja nomanīt, tad uzbrucēji bij aizņēmuši it īpaši lielmaņu galdu un jo vairāk pašus pirmākos pie šā galda. Tomēr Feldhauzens, Raņķis un vēl kādi palīgi bij spējuši caur savu izmanību no smagākiem sitieniem izvairīties un izmukt pa tumsu pašiem uzbru­cējiem cauri mežā iekšā; turpretī tiem, kuri devās tūliņ uz muižas pusi, klājās diezgan grūti.

Applaudisemangas un ordonances direktori, pats kuratorijas pre­zidents un komitejas aktuars, kā arī kārtībnieks «her Švaukstē» līdz ar dažiem mērnieku jauniem kungiem atradās vēl turpat priedēs. Bisara sieva, vaimanādama par nozagtiem zirgiem, bij atskrējusi paša meklēt un atradusi abus ar Ķenci ratos guļam. Bisars, kaut gan drusku sabozies, bij jau kājās, bet Ķencis, kuram bij allaž grūtas paģiras, vai­dēja pa ratiem tik gauži, ka sirds plīsa, klausoties vien: «Vai dieviņ! Vai dieviņ! Gals rokā, gals rokā! Dodat sievai ziņu!» Pietuka Krustiņš, Švauksts, mērnieku jauni kungi un vēl daži citi arī sāka pamazām ci­lāties un meklēt cepuru, kā arī citu lietu. Švauksts bij pagaisinājis arī savu sarkano šalli, par ko gribēja neganti pa vāciski sirdīties, bet tālu netika, jo vairāk nevarēja izsacīt kā tik: «Deiwel' weis, wo mein mice unt schall!» Mērnieku jauni kungi arī ņurdēja, drusku sevī sirdīda­mies, bet Pietuka Krustiņš meklēja klusām un nopietni savas cepures, neatbildēdams arī mērnieka kučieram nekā, kad tas jautāja, ko domā­jot prezidenta kungs tagad par kuratoriju.

Kamēr zādzību meklētāji smējās un kavējās ap šiem pieminētiem, tikām Bisara sieva darbojās visā spēkā dabūt Ķenci no Bisara ratiem laukā, ka var braukt projām un dzīties varbūt zirgu zaglim pakaļ, bet Ķencis, Lāpāt briesmīgi vaidēdams, gulēja ratos kā svina bluķis un nebij sievietim pakustināms nedz uz vienu, nedz uz otru pusi. Piepeši Bisariene sāka lādēt Ķenci visā kaklā, un kāds no zādzību meklētājiem paskatījies uzsauca citiem: «Nākat šurp, nākat šurp, skataties, kā Ķen­cis kauj āžus!» Par āžu kaušanu viņš nosauca īpašu gadījumu, kāds uziet dzērājiem grūtās paģirās, un citi to tūliņ saprata, jo tas jau bij pazīstams izteikums. Pēc tam Ķencis sāka nākt pie atmaņas un viņam metās laikam drusku vieglāk, tā ka Bisara sievai, kaut gan ar vīra pa­līgu, bij pēdīgi iespējams dabūt viņu no ratiem ārā un aizbraukt. Ķen­cis, piedurknē slaucīdamies, atsēdās uz celma itin kā pēc nezin cik grūta darba, sākdams vilkt dvašu gari un smagi un runādams: «Ak tu dieviņ, nu jau metas drusku vieglāk! — Kā tur vakar piegāju pie tā lielmaņu galda, tā velns zin ko iedeva, ko ne. Iedzerot bij itin mīksts un pasalds, bet pēc sametās briesmīgi grūt.»

Pa labu brīdi bij Ķencis jau tik tāļu atpūties, ka varēja sākt domāt uz savu zirgu un līdz ar to laikam uz projām braukšanu. Tikpat zirgu, kā ratus Ķencis atrada pie veselības, jo tie stāvēja drusku dziļāk mežā un savrup kādā biezumā. Turpretī citi rati, kuri stāvēja tuvāk pie nor­mālās, bij sadauzīti, zirgi visi aizjādelēti vai aiztrenkāti ar sagraizītām lietām. Ķenča zirgs par laimi nebij vis arī bada cietis, jo Ķencis pats, labs zirgu kopējs būdams, vakarā vēl pie skaidra prāta padeva viņam auzas. Lai gan vēl ar lielu grūtumu un vaidēdams, tomēr pēc laba laika sajūdza zirgu uz projām braukšanu. Kad jau bij izbraucis norā un sē­dās ratos iekšā, tāpat ar visu zaļo krustu uz cepures, kurai širmis tagad stāvēja starp kreiso ausi un aci, tad kāds no zādzību meklētājiem zo­bodams ieprasījās: «Nu, bāliņ, puis, kad nu atkal brauksi uz goda maltīti?»