Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Jā, jā, var gan būt tiesa," Prātnieks ar labpatikšanu viņai piekrita, pie sevis brīnodamies, ka nebij pats tūliņ nācis uz šām domām.

"Tas ir tiesa, Andž, skaidra tiesa kā zelts! Tur nemaz vairs nešaubies. Un es nemaz neticu, ka viņi ir pavisam salaulājušies, jo tā zīmju nēsāšana ir tik tāda iemesla meklēšana, lai var tikt pie zagšanas. Ak, tāda posta cilvēka! Kaut viņš kaklu nolauztu elles ratā! Mērnieki bij nu, paldies Dievam, izvadīti, izēdināti, izdzirdīti, izguldīti, un visiem savas robežiņas rokā, lai nu kādas viņas kuram; bet nu nāks atkal otrreiz kā kara laiki pār pasauli, un tad būs stāvu jāizput aiz mērniekiem vien!"

Prātnieks negāja šoreiz nemaz istabā, bet pēc šās sarunas aizbrauca tūliņ projām, aizbildinādamies, ka jaunais zirgs esot nemierīgs un nestāvot. Tomēr īstā lieta, kādēļ viņš šoreiz ilgāk nepalika, bija tā, ka gribēja steigties Oļinietes izsacītās domas izlietot. Pats viņš gan nebūt nedomāja un neticēja, ka Kaspars ir pie tiem pieminētiem noziegumiem vainīgs un ka tos viņam pierādīs, bet Prātnieks gribēja tik Lienai riebt un griezt to lietu tā, ka valdība viņu vismazāk apcietina un labi paspīdzina. Viss tas bij jādara viņam ar steigšanu, jo Kaspars varēja, kas zin, drīz atrasties un attaisnoties, caur ko šis pirmais atriebšanās gadījums par to, ka Liena precības lietās viņu atraidījusi, aizietu neizlietots garām.

Nākošās dienās runāja visur klaji un droši, ka tikpat tās zādzības, kā arī dedzināšana esot viss Kaspara darbs: papriekšu viņš izzadzis ruļļus, tad Bisara zirgus un, garām jādams, nodedzinājis Prātniekam klēti. Liena, kura lieloties Kasparam par pielaulātu, kas gan neesot nemaz tiesa, staigājot tagad, viņu meklēdama. Bet kas nu došot zagli un dedzinātāju atrast! Varbūt esot jau tagad nolauzis kaklu poļos vai leišos. Lienu viņš gribējis tik vien labi izmānīt un tad atstāt. Citi turpretī zināja skaidri, ka Liena arī bijusi pie zagšanas daļā, bet pēc bēgot atšķīrusies un nevarējusi vairs sava biedra atrast, kurš ruļļus aiznesis jāšus viens pats uz Bisara zirgiem. Liena par to atrodoties valdības ziņā apcietināta un esot jau pa daļai savus noziegumus izsacījusi. Vēl daži apliecināja itin stipri, ka Kaspars esot taī un taī pilsētā saņemts ar visiem ruļļiem cieti, bet Bisara zirgus bijis gan jau pārdevis. Viņš esot jau atsūtīts uz guberņas pilsētu un nākšot drīz no apriņķa pilsētas arestantu kārtā uz Slātavu.

Šās valodas nepalika vis tik ļaužu mutē vien, bet mērnieks uzdeva valsts valdībai patiesi Lienu apcietināt un pārklausīt, tik vien viņa nebij tad vairs nekur atrodama, caur ko sāka krist izpaustās domas par zādzību līdzzināšanu un par dalību pie tām jo vairāk uz viņu, tā ka klaušināšanu pēc Lienas valsts valdība izpauda un izplatīja arī visapkārt un labi tāļu caur citām valstīm jeb pagastiem tomēr veltīgi.

Visas šās ļaužu valodas, kā arī Lienas piepešā parādīšanās un pazušana piespieda zādzību meklētājus nopietni un cieti turēt domas uz Kasparu. Tie izrakstīja uz visām pusēm ķeršanas vēstules pēc tāda cilvēka līdz ar goda maksas izsolīšanu tam, kas var dot par viņu skaidras ziņas.

Pēc kādām nedēļām vēlāk uzklīda slātaviešos Annuža, Lienas un Kaspara meklēdama. Caur to sacēlās atkal jaunas valodas, un drīz bij Annuža arī pie zināmiem noziegumiem daļiniece. Kad viņa dzirdēja, ka Liena gan slātaviešos manīta, bet Kaspars ne, tad gribēja iet tāļāk un Dievs zin kurp, bet jau šis garais ceļš līdz Slātavai bij noņēmis viņai vecuma spēkus tik ļoti, ka par iešanu nebijis vairs ko domāt. Gan viņa gribēja un cerēja caur atpūšanos atspirgt un iestiprināties, tādēļ apņēmās palikt kādas dienas uz vietas pie sava pēdējā saimnieka, kura ziņā stāvēja arī viņas vecais ratiņš un citas kādas pūles.

Kaut gan viņa jau kādas dienas pēc atnākšanas bij nodzīvojusi, atpūzdamās un iestiprināšanās gaidīdama, tad tomēr tā negribēja vis nākt, bet turpretī sāka zust jo vairāk tas pats spēka mazumiņš, kurš bij vēl atlicies. Visupēdīgi Annuža iesirga un, kaut gan ne visai grūti, tad tomēr tā, ka vajadzēja palikt kādu nedēļu uz gultas, jo caur bēdām, nemieru, negulēšanu jeb miega nenākšanu, caur ceļa grūtībām un pat trūcību bij viņas jūtekļi paguruši līdz vājumam.

Annužas atnākšana Slātavā bij arī zādzību meklētājiem drīz zināma līdz ar visām ļaužu valodām, domām un spriedumiem. Tie nepameta vis viņas neievērotas, bet aicināja tūliņ pie pārklausīšanas. Kad Annuža aiz vājuma nevarēja iet, tad atstāja viņu saimnieka zināšanā un apgalvošanā, lai, kad izveseļojas, neizlaiž nekur no mājas, bet sūta bez kavēšanās tiesas priekšā, ko viņš, zināms, arī darīja, līdzko tik vājniece pienācīgi atspirga. Zināms gan, ka saimniekam nevajadzēja nemaz Annužas skubināt pie šā pienākuma piepildīšanas, bet tik vien likt viņu braukšus novest uz muižu, jo pati viņa ar savu pabailīgo un paklausīgo dabu vīkšās un taisījās, pat vai vāja būdama, iet, tāpēc ka prāts neesot nemaz mierīgs Dievs zin ko tur no viņas prasīšot, ko ne. Un ka ilgas neiešanas dēļ neliekot vien sodā. Tik vien kājām viņas nevarēja laist, kaut gan pati to gribēja, baidīdamās būt saimniekam par nastu.

Pie pārklausīšanas prasīja Annužai vispirms, kur viņa šo vasaru bijusi.

Annuža nopūtās, atņēmās un tad sāka stāstīt:

"Es jau gan esmu dzirdējusi un zinu, kādas valodas ir še izpaustas un kādas domas tur par Kasparu, Lienu un arī par mani, tāpēc izteikšu skaidri visu, lai valdnieki redz, ka ļaudis dara mums netaisnību ar savām valodām. To jau zin ir Dievs, ir cilvēki, ka Kaspars ar Lienu ir tikpat kā mani bērni un ka es bez viņiem nevaru dzīvot, tāpēc es, zinādama jau agrāk, ka šie bērni viens otru cerē un ka Oļiņu māte ir tam stipri pretī, palīdzēju viņiem saieties un nogāju līdz ar to arī pati pie tiem dzīvot kā mātes vietā. Gan ir tiesa, ka es Lienu aizvedu bez ziņas, bet citādi arī viņas glābt nevarēju, jo, kā viņai klājās pēdējā laikā pie Oļiņiem, tas visiem zināms, un tādas dzīves tā meitene nevarēja ilgi panest, nedz arī iziet pretī prātam tur, kur Oļiņi gribēja. Kaspars, pēc tam kad viņam še vai nu ar taisnību, vai ar netaisnību, par ko spriedīs tiesu savā laikā gan pats Dievs, bij māja atņemta, tad zemes valdīt viņš vairs negribēja, jo ko gan šinīs laikos kurš, ar algas cilvēkiem strādādams, ir panācis? Viņš gribēja mierīgas vietiņas un darba par sevi, tādēļ aizgāja uz jūrmalniekiem vēl labi tāļu aiz savas dzimtenes, apmetās kādā jūrmalas būdiņā, gribēdams darboties ar zveju un malkas dzīšanu uz pilsētām. Es ar Lienu, kad nogāju, paliku pie saviem radiem, kuri ir labi tāļu šaipius tagadējās Kaspara dzīves vietas. Tur mēs abas uzturējāmies līdz tam laikam, kur Kaspars ar Lienu salaulājās, jo tagad tie ir vīrs un sieva.

Pēc tam es paliku turpat pie viņiem un mēs, pavisam četri cilvēki: Kaspars, Liena, Tenis un es, dzīvojām pa iesākumam gan grūti, bet pilnā mierā un no neviena ienaidnieka netraucēti. Kasparam bij reti vaļa mājā būt, turpretī mēs trīs negājām gandrīz nekur laukā, bet kopām pa māju govtiņu līdz ar maziem dārziņiem, kuri ir pie tās mājiņas klāt.

Ap Bērtuļa dienu izgadījās Kasparam drusku vaļīgāks laiks, kurā viņš nodomāja izstaigāt Slātavu un nonest šejienes mācītājam savu salaulāšanas zīmi un vēl kādas citas darīšanas te izdarīt. Ikkatrs, kas Kasparu pazīst, zin, ka sava vārda viņš neviļ, ja vien cik necik spēj to pildīt, tāpēc mēs gaidījām droši noliktās dienās viņu atnākam, bet nesagaidījām. Pagāja vēl dažas dienas - visa nedēļa un vēl vairāk, bet Kaspara nejuta. Liena nebij vairs apmierinājama un taisījās nākt uz Slātavu Kasparu meklēt. Viņa atnāca, un mēs, vecie mājnieki, gaidījām, gaidījām atpakaļ, bet nevarējām sagaidīt nekatra: nedz meklētājas, nedz meklējamā. Nu vairs nebij nekas labs domājams un nemiers sāka mocīt mani savu reizi. Dažu nakti pavadīju bez miega, nezinādama, ko iesākt, ko ne, jo tik gara ceļa uz Slātavu neiedrošinājos viena pati uzņemt. Tomēr jānāk vien bij - cita nekā nevarēja izdomāt. Gan nu Tenis arī neliedzās nākt, bet viņam es nevarēju uzticēties, vai atnāk vai ne, tādēļ ka viņš brīžam aiziet pavisam uz otru pusi, turklāt es nomanīju, ka Tenim visai lielu bēdu nav un ka viņš varēs palikt mājā mierīgāks nekā es, tādēļ virzījos vien pati laukā un nācu šurp. Kas tāļāk noticis, to jūs zināt tikpat kā es, jo Kaspars nav slātaviešos redzēts, bet vienīgi tik Liena, kura, meitene, savās bēdās ir aizgājusi vai nu vēl tāļāk Kasparu meklēt, vai atkal griezusies pa kādu citu ceļu uz savu pusi atpakaļ. Es šaī rudens laikā nedz spēju, nedz drīkstu vairs turp iet, bet palikšu pa ziemu laikam tepat pie sava tagadējā saimnieka pirtiņā ar visu nemieru un bēdām, lai Dievs dara ko darīdams. Bet jūs, cilvēki, lai nu esat vai valdinieki, vai kungi, neapgrēkojaties, turēdami par zagli un dedzinātāju to, kurš nav nekad tāds bijis un arī nekad nebūs. Domājat uz ko domādami un meklējat noziedznieku kur meklēdami, bet Kaspars vainīgs nav, un to es varu apliecināt droši priekš Dieva un cilvēkiem."