Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Nevar vis zināt," Raņķis domīgi atteica, "es domāju gan drīzāk otrādi, jo kādēļ tad gan ir uzdots skaidri viesnīcas vārds līdz ar istabas numuru? Vismazāk tur var nākt varbūt zādzībai uz kādām slepenām pēdām."

"Bet kas var ticēt, vai šāda uzaicināšana nav atkal tik kādas jaunas blēdības iemesls un ievilināšana kādā jaunā slazdā?" Feldhauzens pabailīgi sacīja.

"Nu, pret jaunām blēdībām un slazdiem ir jāapdrošinās," Raņķis mierīgi atbildēja.

"Bet kas var viņas visas iepriekš paredzēt?"

"Gandrīz var gan paredzēt, jo tā lielākā lieta var būt tik naudas izkrāpšana, un tās jums nevajaga turēt pie sevis, bet nodot pilsētā vispirms drošā glabāšanā."

"Skaidras naudas man gandrīz nemaz nav ko līdz ņemt, tādēļ atkrīt arī tās bēdas par viņas paglabāšanu," Feldhauzens sacīja, pa pusei jokodams, pa pusei patiesībā.

"Tāļāk ir vajadzīgs apbruņoties ar kādiem diviem krietniem revolveriem un labu spāniešu dunci."

"Bet vai nebūtu labāk apgādāties iepriekš jau ar policijas spēku un, ja ir patiesi kādi blēži, tad likt tos tūliņ apcietināt?"

"Nē, ar to neiesākat!" Raņķis biedinādams atbildēja. "Par to jūs nemaz vairs nešaubāties, ka viņi nebūs jau tā uz visām pusēm apdrošinājušies, ka pierādīt viņiem nekā nepierādīs un darīt nenieka nepadarīs, tik vien jūs paši varat pievilkt ar to sev dzīvības nedrošību, tāpēc, ja tā lieta ir tāda un ruļļi atrodas patiesi tādu putnu nagos, tad tie citādi sava laupījuma neatdos kā vien ja ar labu."

"Vai jūs, Ranke, nevarētu nākt man padoma labad līdz?"

"Mana līdziešana nevar būt jums nekādā ziņā par labu, ja vien par kaiti," Raņķis, brīdi padomājis, sacīja, "jo ar diviem viņi darīšanās neielaidīsies un, nomanīdami, ka jūs neesat vis viens vien, varētu sākt visās savās darīšanās jums neuzticēties. Un ko gan es, jums līdzbraukdams, varētu visā šaī lietā līdzēt? Itin nenieka. Uzmanības jums, zināms, vajaga uz ikkatra soļa, un tad jūs nevarat nekādā postā krist."

"Tomēr es vēl nevaru nemaz tai vēstulei ticēt," Feldhauzens pa brītiņu domīgi runāja.

"Jā, viņai pilnīgi ticēt es arī neticu un negribu nemaz jūsu pierunāt viņai ticēt un braukt turp," Raņķis atteica, "bet to vien varu sacīt, ka šādās reizēs nav cilvēkam pēc prāts ar mieru, kad apzinās nedarījis visa, ko varējis, bet pametis dažu kaktiņu neizmeklētu, lai arī vai tik bērns pa smieklam būtu teicis, ka tur atrodas pazudušās lietas. Vismazāk jau šis cēlonis pamudina jūs braukt; un, kas zin, vai tur arī nevar būt patiesi kas vairāk?"

"Jums tiesa - braukt vajadzēs," Feldhauzens pārliecinājies teica, "braukt vajadzēs gan, lai tur ir kas būdams. Tik vien es jums vēl pieminu, ka šī lieta nav un nebūs arī vairāk nevienam zināma kā tik vien man un jums. Tāļāk jāsaka, ka bez naudas braukt būtu pavisam veltīgi. Vai jūs nevarētu man kādus tūkstošus aizdot? Paša kapitāli man noguldīti uz termiņiem."

"Skaidrā naudā man arī daudz nav."

"Nu, dodat, cik ir."

Raņķis nesacīja nekā, bet sēdēja labu brīdi klusu domās. Feldhauzens šo viņa klusumu saprata un runāja tāļāk: "Es negribu nebūt uz ilgu laiku un procentus maksāšu tikpat, cik jūs dabūjat no citiem, tik vien sakāt - cik varēsat dot?"

"Nu, lai tad būtu divi tūkstoši," Raņķis atbildēja tikpat domīgi kā papriekšu.

Feldhauzens gāja tūliņ pie sava rakstāmā galda un, vajadzīgo papīru dabūjis, sāka rakstīt.

"Vai desmit procentu būs diezgan?"

"Nu jā, jā, lai nu tāpat ir vien," Raņķis, acis nolaidis, atbildēja, bet varēja redzēt, ka pāra procentu gan vēl labprāt gribētu klāt. Tad sāka skaitīt naudu - visu gandrīz tik simtu rubļu papīros vien.

Feldhauzenam arī bij drīz vekselis gatavs, un tā nu viņi abi pārmainīja: viens vekseli pret naudu, otrs naudu pret vekseli, viens izlasīja klusu vekseli, otrs pārskaitīja klusu naudu, un pēc abi savus iemantojumus paglabāja kabatās.

Pēc tam bija vakars jau labi vēls un Raņķis taisījās projām, bet papriekšu lūdza vēl Feldhauzenu, lai tas sūtot kādu no saviem cilvēkiem viņu pavadīt.

"Kādēļ tas jums vajadzīgs?" Feldhauzens brīnodamies jautāja.

"Es neesmu nekāds nakšu draugs un viens eju vairs tik vien dienu laukā," Raņķis, cauri ņemdams, atbildēja, un pie viņa valodas varēja nomanīt, ka tāļāka jeb tuvāka taujāšana šinī lietā viņam nav pa prātam. Feldhauzens likās to saprotot un nejautāja vairs nekā, bet tik sacīja:

"Mans kučiers gan, kā domāju, būs nomodā, bet ar kādu iemeslu lai es viņu sūtu jums līdz, jo ko gan viņš domās, kad es likšu viņam jūs vadīt uz māju kā sievišku?"

"Īstenā cēloņa viņam nevajaga zināt, bet sakāt tik, ka jums ir jādabū no manis kādi ruļļi, ko es arī iedošu."

Feldhauzens paskandināja galda zvaniņu un pēc tam ienākušai istabas meitai pavēlēja pateikt kučieram, lai noiet Raņķa kungam līdz un atnes atpakaļ to, ko viņš iedod.

"Jums būtu ievērojama vēl šī lieta," Raņķis, kučiera gaidīdams, sacīja, "nonākt taī viesnīcā jau to dienu priekš tam apakš sveša vārda un nomesties kādā kambarī septiņpadsmitā numura tuvumā, no kurienes var šo pieminēto istabu labi aplūkot. Tur, kas zin, varēs dabūt redzēt vai dzirdēt kaut ko svarīgu."

"Pateicos jums," Feldhauzens sacīja, "šis padoms ir patiesi ievērojams."

Kaut gan abi šie vīri agrāk arī skatījās maz viens otram acīs, tad tagad jo mazāk, un, ja kādreiz netīšu tas izdevās, tad tūliņ abi novērsās, it kā kad abēju acis būtu vienam pret otru nāvīgi iesmi, kuri duras otram sirdī, bet, zināms, tik caur paša acīm.

Kad Raņķis bij atvadījies un izgājis, tad mērnieks, viens pats palicis, izvilka patlaban dabūto naudas pakiņu no kabatas un sāka aplūkot visus naudas papīrus pa vienam. Piepeši viņš sagrāba visus tos kopā un svieda ar lielu īgnumu pie malas, sacīdams: "Nolādēta nauda! Kāds velns viņu jāja vairs šurp manās acīs ņirgāties?! Tas elles ierocis nekaunas un nebaidās savu Jūdasa algu aizdot man pašam atpakaļ, turklāt vēl pret vekseli un par desmit procentiem! Es nevaru šā cilvēka vairs panest un labprāt neiedotos turpmāk ar viņu nekādās darīšanās, ja vien varētu bez viņa padoma un palīga iztikt. Ir uzskatīt viņa vairs es nespēju. Nav nebūt tiesa, ka viņš dara, ko dara, manis labā, bet paša labums vien ir visam īstais nolūks."

Feldhauzens runātu varbūt vēl kaut ko vairāk, ja kučiers, no Raņķa pavadīšanas ar kādu rulli atpakaļ griezdamies, viņa neiztraucētu.

Visa māja bij jau klusā mierā, kad mērnieks tūliņ pēc tam gāja savā guļamā istabā, kur aiz sienas tāļāk bij kučiera istaba. Viņš dzirdēja drīz kučieri no otras puses ienākam un ar sievu sarunājamies.

"Kas tur tev tik vajadzīgs bij ko nest?" sieva jautāja.

"Kāds vecs rullis," kučiers ar nepatikšanu atbildēja.

"Var būt, ka būs atradies kāds zudušais rullis?" - tā sieva atkal. "Nē, nav vis, jo to gan tad cienīgs tēvs saķertu ar citādu nepacietību, bet šo lika tik nomest apakš galda, nemaz pats nepaskatīdamies."

"Dzenā cilvēku veltīgi un bez vajadzības, it kā ar vajadzību vēl nebūtu diezgan ko iet un diezgan ko darīt," sieva dusmīgi sacīja.

"Tur ir, kā es nomanīju, laikam kāda cita lieta," kučiers pa brītiņu atteica. "Raņķis laikam tik nedrīkstēja iet viens uz māju, jo viņš bij tik bailīgs kā mazs bērns: visur redzēja kaut ko kustam, visur krūmus domāja par cilvēkiem un turējās man pie rokas, gandrīz drebēdams aiz bailēm. Ja man kāds to stāstītu, ka liels cilvēks var būt tik bailīgs, tad es tam nebūt neticētu. Agrāk viņš pavisam tāds nebij."