Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Īstās naudas vajadzības, kā lēti saprotams, Feldhauzens nevarēja stāstīt arī savam skolas biedrim, kaut gan tas brīnojās un jautāja, ko tik piepeši ar tādu naudas zummu darīšot. Viņš nostāstīja, ka gribot saņemt kādu lielu mērīšanas darbu, kuru citādi nevarot dabūt, kā vien kad ieliekot desmit tūkstošu rubļu drošības dēļ ķīlām, un tas esot vajadzīgs tūliņ šodien, jo citādi priekšroka zūdot, tādēļ ka aiz muguras stāvot vien citi darba saņēmēji, kuri soloties noskaitīt to prasīto zummu kaut kurā acumirklī. Viņš neesot, zināms, no mājas nebūt uz to nācis, tādēļ tad arī naudas tagad trūkstot.

Šim vīram, kā domājams, gan patiesi nebij acumirklī tik daudz skaidras naudas pie rokas, bet viņš varēja un arī gribēja izlīdzēt caur aizņemšanos, kas arī viņam izdevās bez lielām grūtībām.

Feldhauzens pielika tagad pie saviem divi tūkstošiem astoņus aizņemtos jeb pie astoņiem aizņemtiem savus divus, un viņam bij patiesi desmit tūkstošu rubļu kabatā, bet pulkstens arī jau trīs, jo, lai gan viss notika bez kavēšanās, tomēr laiku ņēma viena un otra lieta. Tagad vajadzēja steigties uz māju, lai Vernanders nenomeklētu viņa veltīgi.

Vernanders pa brīdi pēc tam, kad bij ar Feldhauzenu izšķīries, stāvēja, nabadzīgi apģērbies, kādā pilsētas kaktā vecu dzelzs lietu un dažādu citu nieku bodītē, kurā šādas lietas gan pārdeva, gan arī iepirka, kad pienesa. Tukša šī bodīte nestāvēja nekad, bet vairāk par vienu pircēju un pārdevēju atradās taī reti.

Pa brīdi ienāca kāds vīrs strādnieka apģērbā ar pauniņu rokā un, Vernanderi vienu pašu atrazdams, jautāja: "Nu, cik tāļu ir Feldhauzena lieta?"

"Tik tāļu, ka viņš grib gan izpirkt, ja tik vien sagādās vajadzīgo naudu, jo pašam neesot," Vernanders atbildēja.

"Un kur atrodas tagad ruļļi?" ienācējs jautāja.

"Lebersona slepenā pagrabā, un pārdošanas jeb izpirkšanas vieta nolikta pie Klebermaņa, jo tam namam ir pa sētas durvīm droša iziešana un laba savienošanās ar visām vajadzīgām vietām," Vernanders runāja un tad pa brītiņu vēl jautāja: "Vai no Grabovska nav vēl nekādas ziņas?"

"Vēl nav, kaut gan gaidām ikkatru brīdi," ienācējs atbildēja. "Un policija - vai mierīga visās lietās?" - tā atkal Vernanders. "Itin mierīga, jo jauns viņai nav ausīs nekas nācis un vecas pēdas jau sen izdzisušas," ienācējs atbildēja.

Pa brīdi, kad šis ienācējs bij izgājis, ienāca kāda maizes nēsātāja ar maizes kurvīti rokā.

"Krumpel, kas jauns?" Venanders jautāja.

"Feldhauzens, pēc tam kad jūs ar viņu izšķīrāties, aizgājis taisnā ceļā uz Sovera viesnīcu un sēdot tagad ļoti domīgs pie brokastīm." To sacīdama, viņa iedeva Vernanderam francmaizi un sāka iet laukā.

"Tad uzmanāties un apsargājaties jo ciešāk," Vernanders, viņai izejot, sacīja. Pēc tam atlauza francmaizei galu, kur iekšā bij redzams sieviešu kabatas pulkstens ar ķēdi, un runāja pie sevis: "Sieviešu apģērbā veicas šim diedelim patiesi labāk."

Pēc tam nāca kāds jauns cilvēks ar to ziņu, ka Feldhauzens iegājis taī un taī magaziņā; vēlāk kāds izkalpojis vecs karavīrs darīja zināmu, ka Feldhauzens meklējot tur aizņemties naudu.

Visupēdīgi priekš pulksten trijiem, pēc tam kad vēl daži citi bij nākuši un gājuši, ienāca kāds kalēja māceklis un sacīja: "Feldhauzens ir naudu dabūjis un aizgājis patlaban uz viesnīcu."

"Tā, tā, tad man jāsteidzas," Vernanders sacīja. "Bet teicat - vai visas vietas ir apdrošinātas?"

"Ir gan," ienācējs atbildēja un izskaidroja, pie vārdiem saukdams, kur stāvot tas, kur tas, kurš aizgājis Feldhauzenam līdz, kurš uzlūkojis viņu zināmā magaziņā un kuri bijuši vēl citur.

"Tagad liekat uzlūkotājus pa visu Plūdu ielu un īsti ap Lebersona namu," Vernanders uzdeva. "Pēc tam aizejat paši man uz piestātni pretī un paziņojat par visu."

Vernanders, to sacījis, izgāja.

Feldhauzenam, mājā nākušam, nebij, kā domāts un runāts, ilgi sava viesa jāgaida, jo drīz dzirdēja pie durvīm pieklauvējam un tikko spēja izsacīt: "Iekšā!" -kad jau Vernanders ienāca steigšus un nemierīgi.

Tikko gardibeni nolicis un uz Feldhauzena lūgšanu piesēdies, viņš pieminēja, ka varot šai sarunai novēlēt tik vien itin īsu brīdi, jo viņam esot jādodas uz dažām dienām projām.

"Bet mūsu lietu jūs jel varēsat vēl nobeigt un ruļļus man izdot?" Feldhauzens sacīja.

"Tos jūs dabūsat arī bez manis, un, kas viņus izdos, tas saņems naudu; tik vien aizbraukdams es varu ņemt gan likumu un novest jūs pie tās mājas, kurā tie atrodas un būs atdabūjami."

"To māju es šorīt labi ievēroju un atradīšu gan arī viens pats, ja jums nebūtu īsti vaļas," Feldhauzens viegļi un it kā bez apdoma sacīja.

"Nē, taī namā jūs viņus vairs neatradīsat, kurā šorīt redzējāt, bet pavisam citā vietā, un tās jūs no sevis nedabūsat."

Feldhauzens gandrīz kaunējās un pie sevis dusmojās par šo izsacījumu, ar kuru bij pats sev izdevis nesaprašanas apliecību, tādēļ ķēra drīz citu lietu, it kā priekšējo izsacījumu izdzēsdams: "Bet zīmes man vajadzēs varbūt no jums līdz?"

"Jūsu nauda būs pati drošākā zīme, un, ja tās trūks, tad cita nekāda zīme nelīdzēs; bet, ja tā ir, tad jums, Feldhauzena kungs, nekādas citas zīmes nevajaga."

"Bet svešā vietā es nevaru iedrošināties naudas maksāt, jo kas gan galvos, ka man pret viņu ruļļus izdos?"

"Tas ir viena alga, jo es esmu jums svešs tāpat kā kaut kurš cits, un starp lieciniekiem, kā jūs paši sapratīsat un man ļaunā neņemsat, nevar šās lietas laist, turpretī to jūs varat ticēt itin droši, ka krāpšanas un viltības šaī darīšanā nav, bet pilnīgi uzticama tirgošanās godsirdība." Pie šiem vārdiem Vernanders nemierīgi uzcēlās un vēl sacīja: "Piedodat, cienīgs kungs, ka nevaru ilgāk palikt, jo šī sarunāšanās, kā pieminēju, ir iekritusi priekš manis nevaļīgā brīdī, bet to vajadzīgo tagad jūs zināsat, un, ja gribat vest šovakaru savu lietu galā, tad lūdzu braukt man līdz; bet, ja jūs to negribētu, tad var atstāt arī uz vēlāku laiku, un jums tad jāgaida no manis ziņas un noteikumi no jauna: kur, kad, par cik un kā."

"Lūdzu atļaut man vēl, kamēr taisāties uz ceļa, šo lietu drusku pārdomāt," Feldhauzens sacīja, "un tad es nonesīšu pats jums gala vārdu."

"Labi! Man arī ir jāsteidz vēl norakstīt kādas vēstules," Vernanders atbildēja, veikļi atvadījās un izgāja.

Feldhauzens, vienatnē palicis, atradās īstā šaubīšanās ugunī: vai iet un raudzīt izpirkt ruļļus tūliņ vai atstāt uz priekšu? Vienādi un otrādi varēja būt savs labums un savs pametums. Kaut gan pirmāk bij apņēmies palikt pie Vernandera padoma un raudzīt atdabūt ruļļus pret skaidru naudu, tad tomēr tagad, kur patlaban bij jādod viņa laukā - par savu paša mantu un turklāt vēl tik daudz, negribējās nebūt to darīt. Kas zin, vai pēc nevarētu dabūt atpakaļ tāpat bez nekādas izmaksas, kad ņemtu palīgā policijas padomu? Un kas varēja galvot, ka par desmit tūkstošu rubļu jau viņi patiesi ruļļus izdos? Varbūt tie gribēja izkrāpt tik naudu un prasīt par ruļļiem atkal tikpat daudz? Uz otru pusi skatoties, bij arī savas bailes: caur tādiem darbiem varēja padarīt ruļļu atdabūšanu varbūt tik vien daudz grūtāku un dārgāku un pieiet lēti arī pie tā, ka viņu nedabū atpakaļ vairs nepavisam, jo viņu tagadējie īpašnieki, ja redzētu briesmu tuvumā, gribētu glābties jel paši no pierādījumiem un tādēļ tos pēdīgi sadedzinātu vai citādi izdeldētu. Un, ja arī cerētu šādam darbam to laimīgāko izdošanos, kāda vien šādā gudri turētā lietā var nākt, tad tomēr bez kādām krietnām izdošanām tas nevarēja pāriet un uz izdošanu atlīdzināšanu cerēt būtu veltīgi. Turpretī, ja tagad izpērk, tad ir uz reizes visas rūpes pagalam un palīga mērniekiem par nevērīgu ruļļu glabāšanu varētu aizturēt ikkatram pametuma mazināšanas dēļ kādu daļu no algas, tik vien Raņķim to nedrīkstētu darīt, jo Feldhauzenam bij jābaidās šo cilvēku iekaitināt. Tātad no šās izsvarošanas Feldhauzens dabūja to pašu iznākumu, ko pirmāk, un apņēmās vairs nešaubīties, bet uzņemt droši nodomāto ceļu. Vienīgās bēdas viņam palika tik par to, ka netiktu aplaupīts, tādēļ aplūkoja savus ieročus abus revolverus un spožo tērauda dunci -, pārbaudīja viņu nemisību un, pārliecinādamies, ka var gan paļauties uz viņu krietnumu, noglabāja tos visus pie sevis tā, ka var ikkatrā acumirklī viegli bez kavēkļiem paķert un lietot. Tad uzvilka virssvārkus, paņēma gardibeni un izgāja no istabas, cieti apņemdamies to lietu pašķirt kaut vai uz kuru pusi.