Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Šī vienīgā ziņa, ka Feldhauzens bijis taī un taī viesnīcā, nespēja Feldhauzena kundzi necik apmierināt, turklāt Raņķim bij vēl jāslēpj patiesība, kā viņš pie šās ziņas piekļuvis, jo, ka Feldhauzens uzturējies viesnīcā apakš sveša vārda, to viņš nedrīkstēja stāstīt, vienkārt, tādēļ, ka tas bij Feldhauzena darīšanu noslēpums, otrkārt, tādēļ, ka Feldhauzena kundzes nemiers caur to tik pavairotos, jo ko gan viņa nezinādama varētu par tādu darbu domāt?

Šī ziņa, ka mērnieka cienīgs tēvs pazudis, nepalika vis, kā viegļi saprotams, muižā vien, bet izplatījās drīz pa abām valstīm - Slātavu un Čangalienu. Lielākā puse gan par šo ziņu iztrūkās, bet atradās arī tādi, kuri apsveicināja to ar prieku. Drīz izpaudās arī daždažādas pasakainas valodas, kuras auga no vienas mutes uz otru allaž kuplumā. Daži stāstīja, ka mērnieka cienīgs tēvs aizbēdzis no cienīgas mātes tāpat kā Kaspars no Lienas, jo cienīga māte viņa nemaz vairs neieraudzījusi un no tā laika, kamēr izzagti ruļļi, nedevusi pat ne ēst, bet nu, kad cienīgs tēvs esot ar visu naudu aizbēdzis, tad gan zinot dziedāt citu dziesmu. Citi turpretī runāja, ka caur ruļļu izzagšanu mērnieka cienīgam tēvam bijis jākrīt neizmaksājamos parādos, tādēļ ar to naudu, kas vēl pie paša atradusies, un ar visām dārgākām lietām vajadzējis laisties lapās. Vēl dzirdēja apgalvojam, ka mērnieka cienīgs tēvs esot apģērbies par Grabovsku un aizdzinies Kasparam pakaļ pēc ruļļiem, un Dievs zin kas vēl dažiem citiem nebij zināms.

Tā pagāja atkal labs laiks, un šaīs lietās nebij vēl nekas pārgrozījies, nedz arī dabūta kāda ticama ziņa par to, kur Feldhauzens palicis.

Kādā pasta dienā pavisam negaidot atnāca no pasta kantora ziņojums, ka tur atrodas uz Feldhauzena adreses kāds ļoti augsti apdrošināts sūtījums. Šī lieta sacēla pie visiem lielu ziņkārību, un Feldhauzena kundze sūtīja tūliņ kučieru un kādu palīga mērnieku ar pilnvaru uz pasta kantori pēc tā dārgā un nezināmā sūtījuma. Bet pasta valdība viņa citādi neizdeva kā vienīgi pašam Feldhauzena kungam vai arī uz viņa paša rakstītas un no valdības apstiprinātas pilnvaras līdz ar izrakstītu kvīti par sūtījuma saņemšanu. Feldhauzena kundze lūdza lielu kungu par palīgu, un viņš darīja policijai Feldhauzena pazušanu zināmu, pieminēdams, ka caur to sūtījumu varot šī lieta noskaidroties, tādēļ lai viņa sūtījuma izdošanu nekavējot un, ja vajadzīgs, tad galvošanu viņš ņemot uz sevi.

Šis ceļš derēja, jo policija, Feldhauzena kundzei un lielam kungam klāt esot, atdarīja pieminēto sūtījumu un atrada taī glīti paglabātus un kārtīgi saliktus visus zudušos Feldhauzena ruļļus.

Liels bij visiem prieks un brīnums par šo dārgo zudību atrašanos un pavisam uz necerēta ceļa. Ruļļi palika gan vēl tāpat pasta valdības rokā; jo kādēļ gan Feldhauzena kundzei būtu jāsteidzas vest viņus mājā? Diezgan, kad zināja, kas taī sūtījumā atrodas.

Nu vajadzēja griezties drīz visam par labu un pārnākt arī pašam Feldhauzena kungam, jo ruļļus, kā protams, viņš bij sadzinis un izsūtījis tagad iepriekš pa drošu ceļu. Tādēļ tad arī trūka uz adreses izsūtītāja vārda un dzīves vietas, jo kā gan izskatītos, kad pats sūtītājs adresētu sev sūtījumu no vienas vietas uz otru? Cerēdams būt laikam ja ne ruļļiem pa priekšu, tad tomēr drīz pēc tiem mājā, nebij Feldhauzena kungs turējis par vajadzīgu rakstīt vēl kaut ko līdz, tādēļ tad neatradās nedz pie paša sūtījuma, nedz arī liekšu no vārda par šo lietu. Raņķa domas, ka Feldhauzenam vajadzējis slēpties laikam kādas svarīgas lietas dēļ, sāka caur šo apstiprināties.

Šī prieka ziņa, tikko Slātavā pārnākusi, izplatījās pa abām valstīm kā zibens jeb vismazāk tikpat ātri kā savā laikā tā ziņa par ruļļu pazušanu. Visi gaidīja ar platām acīm, kad pārnāks mērnieka cienīgs tēvs, vezdams līdz notvertos zagļus, kuru starpā vajadzēja būt bez trūkuma Kasparam vai arī viņam vienam pašam vien.

Lai gan visas zīmes liecināja un rādīja, ka Feldhauzenam vajaga pārnākt drīz kā varonim mājā, tad tomēr tā pārnākšana sāka vilcināties drusku ilgāk, nekā domāts un gaidīts. Bet arī šī lieta bij viegli saprotama un drīz izskaidrojama, jo vai nezināms, ka tādā darbā un ceļā, kur dažādas darīšanas ar tiesām un valdībām pie zagļu apcietināšanas un izklausīšanas, nevar vis pārnākšanas tik cieti noteikt, kā varbūt pirmā galā domā. Viena un otra nedēļa paiet tādās lietās, kā nebijusi.

Pagāja arī viena, otra un vairāk nedēļu, bet Feldhauzena nevarēja sagaidīt nedz paša atnākam, nedz arī zagļus atvedam. Vēl nebūtu patiesi nemaz jābrīnās, ka viņam varēja uznākt neparedzēti, bet svarīgi kavēkļi, kuri nelaida mājā daudz ilgāk, nekā iesākumā domājis; bet, ka viņš nedeva par sevi joprojām nekādas ziņas, it kā papriekšu, tas nebij vis vairs īsti saprotams. Ja pirmāk, kad ruļļu patlaban meklēja un zagļus gūstīja, varbūt kāda īpaša gudrība un zināšana viņu piespieda slēpties un klusu ciest, bet kādēļ nu, kad ruļļi jau atdabūti un atradās drošumā, bij tas vairs vajadzīgs? Vai Feldhauzens negribēja ar šo pārbaudīt varbūt sievas mīlestību? Nebūt ne, jo viņam par sievas mīlestību gandrīz nekā cita uz pasaules mazāk vairs nevajadzēja. Drīzāk gan varēja domāt to, ka viņš par sievu un par visiem mājniekiem neliek nenieka vērā, kā tas jau arvienu citās lietās bij pie viņa nomanāms.

Kad daudz laika un daudz vajadzības domāt, kā tagad Feldhauzena kundzei un citiem, tad daudz domu izdomā, kur tomēr nevar zināt un galvot, vai jel vienas ir pareizas. Ikkatra pavadīta diena, kurā nevienas domas nepiepildījās, apstiprināja arvienu vairāk tik viņu maldību, tā ka pēdīgi ar domām vien Feldhauzena kundze vairs nevarēja apmierināties, un viņas sirdī atdzīvojās jo dienas vairāk vecās bēdas un vecās bailes, - bet kā lai viņas remdē un klusina.

Ziema tuvojās jau drīz savam galam, bet šī lieta vien palika, kā bijusi. Tik vien maza cerība Feldhauzena kundzei vēl bij, ka varbūt izdosies dabūt jel cik necik skaidrības šaī nemiera un nezināšanas tumsībā: valdība bij lūgta un arī apsolījusies izmeklēt un dabūt zināt jel to, no kurienes ruļļi nākuši un kas viņus izsūtījis. Šās ziņas viņa gaidīja ar lielāko nepacietību, bet nevarēja arī tās sagaidīt.

TREŠĀ DAĻA

Vasarsvētki, Vasarsvētki! Cik jauki ir Vasarsvētki ikkatrai sirdij, kurai atrodas ja vairs ne visi, tad jel daži dzīvības ziedi vēl pumpuros! Ikkatrai sirdij, kurai nav vajadzīgs vēl par dzīves ziedu tukšumu un viltību vai dusmoties, vai smieties un uzskatīt visas dienas gadā par vienādām; ikkatrai sirdij, kuru pilda vēl kāda salda, neizskaidrojama gaidīšana, kurai stāv cieši vienā pusē smiekli, otrā ; raudas, bet abi gandrīz ar vienādi jūtu cēloni. Ap Vasarsvētkiem ir vēl allaž visa vasara, kura tad patlaban tikko iesākusies, priekšā ar saviem jaukumiem un priekiem, tāpat kā jaunībā patlaban pamodusies sirds dzīvība ar visām savām laimību cerībām. Vasarsvētku meijas un jaunie zaļumi ir tikpat mīļi kā pirmie dzīvības prieki pēc pavadītas bērnības, kura paiet allaž bez īstas apzināšanās it kā agrais pavasars dažādās laika grozībās. Vasarsvētki un jaunība cik ļoti līdzīgi tie būtu, ja vien nerastos viņu starpā kāda pazīstama un liela starpība, kuru iedomājot saceļas sēras jaunā un vecā sirdī - sēras par to, ka jaunība nenāk vis kā Vasarsvētki ik gadus, bet tik vienreiz par visu dzīvību, jeb ka visa dzīvība ir tik viens pats gads ar savu pavasari, vasaru, rudeni un ziemu.