Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Feldhauzena kučiers gaidīja veltīgi dienu pēc dienas sava kunga atpakaļ. Viņš uzturējās ar visiem zirgiem turpat stacijas tuvumā kādā krogā uz kunga aizmaksas, jo viss, kas no mājas līdz paņemts, bij jau izgājis. Citām reizēm kungs, kad nevarēja tikt nosacītā laikā atpakaļ, deva ziņu un lika vai braukt mājā, vai arī vēl gaidīt, bet šoreiz vien nebij zināms nedz šis, nedz tas. Pēdīgi kučiers sāka ticēt, ka kungam būšot izdevies nonākt vai nu pa kādu citu ceļu mājā, vai arī viņam uzbrukusi kāda liksta, tādēļ tur vēl ilgāk dzīvot un gaidīt būtu vienā vai otrā ziņā neprātīgi. Kādā rītā viņš izsacīja saimniekam jeb krodziniekam šās savas domas un, kad tas arī viņam piekrita, tad, atstādams notērējumu nesamaksātu kunga ziņā, jūdza nostāvējušos un nemierīgos zirgus iekšā un laida mājā, pa pusei cerēdams atrast jau savu kungu tur priekšā, bet bij pilnīgi vīlies, jo mājā nebij redzēts nedz pats kungs, nedz arī dabūta no viņa vai pat par viņu kaut kāda ziņa.

Protams gan, ka šāda kunga un kučiera nezināma aizbraukšana un ilga palikšana bij sacēlusi pie mājniekiem jau diezgan lielas rūpes un nemieru; bet tagad, kur kučiers pēdīgi pārbrauca viens pats un nezināja dot par kungu nekādas skaidrības, turpretī pats gandrīz pa daļai satrūkās, kad neatrada viņa mājā, - tagad nāca par visu māju, bet jo vairāk par cienīgu māti īstas bēdas un izbailes. No kučiera viņa, kā protams, nevarēja dabūt zināt vairāk nekā kā tik to, ka tas novedis kungu jeb cienīgu tēvu uz staciju, redzējis viņu aizbraucam ar to un to braucienu uz to un to pusi un gaidījis, kā jau arvienu un kā arī šoreiz novēlēts, turpat pie stacijas cienīgu tēvu atpakaļ, bet nevarējis sagaidīt nedz paša, nedz arī kādas ziņas, tāpēc, nedrīkstēdams tur ilgāk vairs pats ar zirgiem uz kunga aizmaksas dzīvot, atstājis pie krodzinieka ziņu un pārbraucis mājā.

Ko gan viņa tagad varēja iesākt? Jo zināt nezināja nekā, kurp vīrs aizbraucis un kādā vajadzībā. Tā pagāja vēl daža diena bez miera un miega, bet par labu negriezās nekas. Feldhauzena kundze meklēja padomu pie lielkunga, bet tas nezināja vēl ne tik daudz kā viņa pati, kaut gan gribēja labprāt palīdzēt un atzina šo lietu arī par ne visai vieglu. Viņš lika iztaujāt palīga mērniekus un īsti Raņķi, var būt, ka dabūšot zināt jel tik daudz, uz kurieni īsti viņas vīrs aizbraucis - vai uz pilsētu vien vai tāļāk.

Feldhauzena kundze, nezinādama gan pati, tādēļ nevarēja Raņķa uzskatīt citādi kā vien ar riebumu un pēdējā laikā jo vairāk, tādēļ izvairījās cik vien spēdama, lai nebūtu ar viņu jāsatiekas; šo viņa lika nomanīt dažu reizi arī pašam Feldhauzenam un brīžam viņu gandrīz lūdza ar to cilvēku netīties un viņam neuzticēties, uz ko Feldhauzens neatbildēja ne vārda, un, kaut gan viņš nerādīja Raņķim nekad, tā sakot, īstas draudzības, tad tomēr bij nomanāms, ka starp viņiem abiem pastāvēja kāda sazināšanās saite, tādēļ tad lielam kungam varēja būt tiesa, kaut gan viņš skaidri to neizsacīja, ka, ja zin, tad zin Raņķis kaut ko šaī lietā. Tātad Feldhauzena kundzei bij negribot jādzird Raņķa nemīlīgā valoda un jāredz viņa zaļganās, nedrošās un šaubīgās acis, kuras gan par laimi, bij ieradušas slēpties tik apakš plakstiņiem un raudzīties uz zemi.

Raņķis apliecināja gan tik daudz, ka pirmā galā Feldhauzena kungam bijis tik tas nolūks vien - braukt taī pašā ruļļu lietā tik līdz zināmai pilsētai, bet pēc varot būt radusies kāda vajadzība braukt vai nu tālāk, vai arī uzturēties kādu laiku klusām turpat un ka tādēļ neesot vis še iemesla domāt tūliņ, ka viņam uzbrukušas Dievs zin kādas likstas, bet drīzāk varbūt pieņemt gan to par labu zīmi, ka zādzība pamanīta un ir varbūt patlaban meklējama.

Feldhauzena kundze tomēr nevarēja vis pilnīgi ar to apmierināties, bet sacīja, ka tādā gadījumā viņš būtu devis kučieram ziņu, lai vai nu gaida vēl ilgāk, vai arī lai dodas mājā.

"Grūtās un lielās darīšanās brīžam šādas lietas pavisam piemirstas vai arī neiznāk nemaz laika par viņām domāt un gādāt," Raņķis vēl teica. "Bet, ja šādas domas jūsu prāta neapmierina, tad ir gan labāk, ka jūs meklējāt skaidru ziņu."

"Bet kur un kā lai dabū skaidru ziņu?"

"Nu, citur nekur kā pilsētā, jo tur varbūt atradīsat viņu pašu un tad citu ziņu vairs nevajadzēs."

"Bet vai jūs, Rankes kungs, nebūtu tik laipni un nebrauktu manā vietā, zināms, ar mūsu zirgiem un uz mūsu maksas?"

"Kālab ne?" Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja. "Bet jums, kundze, vajadzētu vēl kādas dienas gaidīt, jo es ceru arvienu, ka Feldhauzena kungs pārnāks pats mājā vai arī dos par sevi kādu ziņu, kad laiks būs."

"Nē, gaidīt es vairs nespēju un sagaidīt vairs neceru," Feldhauzena kundze nelaimīgā balsī atbildēja. "Par braukšanu uz pilsētu jau es biju domājusi, bet ko lai gan es, tur nobraukusi, darītu, nezinādama ne viņa darbu, ne ceļu, ne arī viņa pazīstamu?"

"Un kad jūs, kundze, īsti gribētu sūtīt mani uz pilsētu?" Raņķis, uz promiešanu uzceldamies, jautāja.

"Es vēlētos, ka jūs brauktu, cik drīzāk iespējams, un pat vai tūliņ šodien," Feldhauzena kundze atbildēja ar nomanāmu baiļu nemieru.

"Šodien braukt būtu veltīgi, jo no šās dienas braucieniem uz dzelzceļa nebūs vairs neviens aiztverams un rītdienas tad jāgaida šā vai tā, bet sūtat man zirgus rītu agri."

"Nu labi, lai ar paliek uz rītu, tik tad taisāties vien uz ceļu."

"Jā," Raņķis nolocīdamies atbildēja, atvadījās un aizgāja.

Otrā rītā laiku stāvēja jau kučiers ar kamanās iejūgtiem zirgiem pie Raņķa durvīm, jo nu jau bij ilgi gaidītā ziema atnākusi un iestājies brangs un viegls kamanu ceļš. Kad Raņķis bij iesēdies, tad kučiers kustināja zirgus ar šiem vārdiem: "Tad nu divi izbraucam, bet lai Dievs dod, ka trīs atbraucam."

Raņķis neatbildēja nekā, zirgi devās projām, un zvana skaņu skaidrā gaisā varēja dzirdēt vēl labi ilgi.

Neizsakāmā nemierā Feldhauzena kundze pavadīja nakti pēc dienas un dienu pēc nakts, kuras nebij neviena tagad īsāka par mūžību un tās izciešamās bailes vieglākas par elles mokām. Drīz viņa sāka klausīties un gaidīt no acumirkļa un acumirkli zvanu atskanam un vismazāk kādu ziņu atnākam. Raņķis, lai tas bij citām reizēm vai cik riebīgs, būtu tagad neizsakot mīļš, ja tik grieztos atpakaļ un nestu jel kaut kādu jausmu par viņas laulātu draugu. Tomēr arī pat šis vēstnesis nenāca un nenāca gandrīz veselu nedēļu.

Pēdīgi viņš arī gan lika sevi sagaidīt, tomēr atnesa līdz tikai to, ka Feldhauzena kungs bijis gan tanīs dienās Hamburgas viesnīcā, bet, kur pēc tam palicis, tas nebij zināms nevienam, jo cik ceļinieku viesnīcā neapgriežas un kas var ikkatra nākšanu un iešanu paturēt prātā vai arī zināt, uz kurieni katrs pēc tam dodas, un jo mazāk, kad uz to nav īpašas vajadzības. Arī to pašu, ka Feldhauzens pavisam taī viesnīcā bijis, Raņķis dabūjis zināt tik caur to, ka pazina viesu grāmatā viņa rokas rakstu, kaut gan, kā zināms, paša īstā vārda tur neatrada. Raņķis bij gan darījis tāļāk arī visu, ko vien spējis: klaušinājis ikkatrā viesnīcā un izskatījis cauri pēdējo mēnesi visas viesu grāmatas, bet bez nekādas sekmes un bez nekāda panākuma. Viņš gribēja uzdot šo lietu pie policijas, bet neuzdrošinājās tādēļ, ka Feldhauzenam varētu tas kaitēt un viņš ņemtu pēc to ļaunā, jo kas spēja zināt, vai nebij tik kāda svarīga vajadzība piespiedusi viņam uzturēties kaut kur slepenībā? Un tagad šaī ceļā varēja viņam īsti tāda vajadzība atgadīties, tur nebij nemaz jābrīnās. Arī Feldhauzena kundze nebij uzdevusi viņam to darīt.