Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Var gan būt, ka neesat domājuši, bet man ir jau iemesls to pa daļai ticēt: vienkārt, tādēļ, ka jūs slēpjat še viesnīcā savu īsto vārdu un, otrkārt, tādēļ, ka gribējāt slēpt priekš manis savu dzīvokli, kura durvis atrodas šepat manām durvīm tiešām pretī. Turklāt pieminu vēl to, ka, ja jūs gribētu mani nodot valdībai, tad tas jums būs jāaizmaksā ar savu dzīvību."

Vernanders šo runāja tik auksti un mierīgi kā tēvs par bērna niecīgiem noslēpumiņiem, bet Feldhauzens nomanīja savos vaigos stipru kvēlu, kaut gan mēģināja izskaidrot, ka tas bijis viņam vajadzīgs kādas citas lietas dēļ, kura nestāvot ar šo nemaz sakarā. Vernanders gan tam izskaidrojumam ar vārdiem nepretojās, bet viņa vaigs sacīja skaidri: "Stāsti tādus niekus, kam gribi, bet man vien ne."

Feldhauzens gan labu brīdi šaubījās, vai braukt līdz vai ne, bet pēdīgi tomēr bij jāapsolās, jo citādi nekādi nevarēja piekļūt savam svarīgam nolūkam tuvāk. Un kāds ļaunums gan viņam varēja notikt dienas laikā, kur klāt bij vēl slepen labi apbruņojies un neturēja pie sevis nedz naudas, nedz citu vērtības lietu, jo savu zelta pulksteni un gredzenus ieslēdza priekš aizbraukšanas savā istabā čemodānā.

Fūrmanis, kuru Vernanders pa to starpu bij licis jau apgādāt, noveda viņus kādā mierīgā šķērsielā un apturēja pie kāda veca klusa nama. Vernanders, kā likās, pieklājības dēļ lūdza Feldhauzenu iet iepriekš, bet, kad nomanīja pie viņa kādas neuzticības bailes, tad gāja pats papriekšu un lūdza Feldhauzenu iet līdz. Pa dažām trepēm kāpuši un caur dažām ieliņām gājuši, viņi atradās pēdīgi kādā ne visai gaišā istabā, kur Vernanders lūdza Feldhauzenu piesēsties un kādu acumirkli pagaidīt, bet pats iegāja dziļāk.

Nebij arī patiesi par labu acumirkli daudz vairāk ko gaidīt, kad viņš atkal iznācam, ziņodams, ka drīz dabūšot redzēt, ko vēloties. Lai nebūtu gaidot garš laiks, tad Vernanders sāka stāstīt ar īstu sadzīves jeb pasaules vīra veiklumu dažus notikumus, kas gadījušies pēdējās dienās šur un tur gan augstās, gan zemās vietās. Viņa stāsti, lai tie bij jocīgi vai nopietni, skanēja tomēr visi tik patīkami un jauki, ka Feldhauzens, viņos klausīdamies, sajuta tik lielu labpatikšanu, ka aizmirsa pavisam to, kādos apstākļos atrodas un nepamanīja nemaz, ka bij notecējusi jau gandrīz vesela stunda, līdz dabūja ziņu iet iekšā, ko arī abi tūliņ darīja.

Turpat nākošā istabā Feldhauzens redzēja pret kādām lielām stikla durvīm otrā pusē izplatītu pašu košāko eksemplāru no Slātavas ruļļa ar visu daiļo, caur zīmēšanu mākslīgi izgreznoto uzrakstu, kuru bij zīmējis kāds ievērojams palīga mērnieks priekš paša liela kunga. Pa brīdi šis rullis noslīdēja lejup un bij redzams atkal cits eksemplārs, pēc tam atkal cits un cits - tad Čangalienas ruļļi, līdz pēdīgi aiz stikliem palika tik viens balts papīrs. Še jāpiemin, ka tikpat Slātava, kā Čangaliena nebij nekatra vienā rullī vien uzņemama, bet abas vairāk daļās, un no ikkatras daļas bij taisīti pēc vajadzības vairāk eksemplāri, tādēļ tā panorāmu luga vilkās priekš Feldhauzena acīm labu laiku un viņai bij ļoti daudz cēlienu.

Kad pēdējais rullis bij noslīdējis, tad Vernanders, priekšējā istabā atpakaļ ejot, runāja uz Feldhauzenu: "Ceru, ka tagad jūs par šās lietas skaidrību vairs nešaubīsaties, jo nu esat savas zudības paši skaidri redzējuši."

"Jums taisnība," Feldhauzens domīgi atbildēja, "bet sakāt tik kad un kā lai es dabūju viņas atpakaļ?"

"Dabūt jūs viņas varat, ja gribat, tūliņ, bet tik vien pret zināmo zummu," Vernanders atbildēja, pulkstenī skatīdamies.

"Naudas man tagad nebūt tik daudz nav klāt it nepavisam," Feldhauzens sacīja un skatījās pa logu it kā aiz gara laika un bez nolūka. "Vai jūs nevarētu būt mierā ar vekseli?"

"Neņemat ļaunā, bet izdot nav iespējams citādi kā vienīgi tik pret skaidru naudu," Vernanders nemierīgi atteica. "Bet man ir tagad jāsteidzas kādās darīšanās, un jums vajaga laika, ko apdomāties un atrast padomus, tādēļ, vai jūs nepaliksat šimbrīžam pie tā, ka tāļāk par šo lietu runājam vai arī, kas jo labāk, viņu pilnīgi nobeidzam pēc pusdienas ap pulksten trijiem viesnīcā?"

"Es esmu ar to pilnā mierā," Feldhauzens sacīja, bet, kā protams, bez īstas dūšas un jautrības.

"Labi!" Vernanders izsaucās. "Tik vien noteicat - vai jūs parādīsat man to godu jūs pie sevis redzēt vai arī atļausat to godu man jūs apmeklēt?"

"Lūdzu, esat tik labi un nākat šoreiz pie manis," Feldhauzens, no domām pārņemts, atteica un, gardibeni paņēmis, sāka iet laukā.

"Pateicos," Vernanders nolocīdamies sacīja un gāja arī līdz, bet ar citādu steigšanos, ar citādu nemieru un citādu veiklumu nekā Feldhauzens. Uz ielas abi kungi, pieklājīgi atvadīdamies, aizgāja uz savu pusi katrs.

Feldhauzens iegāja kādā pazīstamā klusā viesnīcā, kur lika atnest brokastis līdz ar kādu malciņu, un sāka pārdomāt savu lietu, bet viņa dūša bij visai vāja - un nebij īstas garšas nedz ēšanai, nedz dzeršanai. Tomēr pamazām šie gara mākoņi atšķīrās un Feldhauzena vaigs metās arvienu skaidrāks, jo, kad patiesību gribēja atzīt, tad tā izmaksājamā zumma par ruļļiem nebij vēl ne trešā daļa no viņu vērtības, kas ir, kā zināms, tik laba atradēja alga, tādēļ bij atdabūjamas divi daļas no visām zudībām par velti, kaut gan, kā viegli saprotams, būtu jo labi, ja arī šās trešās daļas nevajadzētu atpirkt par naudu. Bet kā lai to izdara? Viņš bij gan redzējis skaidri pats visu pazudušo jeb viņam atrauto laupījumu, bet tik caur lamatām kā apcietināts lauva, kur visa rūkšana un plosīšanās būtu tik neprātīga trokšņa celšana vien. Bet vai nevarētu likt tagad to māju piepeši no policijas apstāt un izmeklēt? Nevar iedrošināties, jo, ja neatrod, tad varbūt tik vēl sadārdzina un sagrūtina jo vairāk ruļļu atdabūšanu. Vai gan tie, kuri šādus darbus uzņemas, nebūs apdrošinājušies vismazāk jau pret šādām stāvām, ikkatram pazīstamām un iespējamām uzbrukšanām? Varbūt tagad atrodas ruļļi jau atkal Dievs zin kādā citā alā, tāpat kā pirmāk viņus laikam gan atnesa no kādas citas vietas uz rādīšanu, jo kādēļ gan bij tik ilgi jāgaida? Bet, ja būtu apziņota policija, lai uzlūko slepen, uz kuru pusi aizbrauc un kurā namā ieiet, tad piepeši taī pašā brīdī, kamēr viņi abi atrodas vēl namā iekšā, to apstāj un pārmeklē? Nepanāktu tomēr arī pa šo ceļu varbūt nenieka, jo pati Feldhauzena saziņošanās ar policiju vien būtu Vernanderam zināma - tāpat kā viņa nomešanās viesnīcā apakš cita vārda. Var būt, ka to ilgo gaidīšanu tur namā varēja izskaidrot pa daļai no šās puses, lai var pārliecināties pilnīgi, vai nav uzvilkts kaut kāds slepens slazds, kura nogāšanās apskaitīta uz šo brīdi; tāpēc, ja tāds būtu, tad lai viņš sakrīt iepriekš, kamēr zem viņa vēl nav neviena pele pagājusi.

Jo tāļāk Feldhauzens domāja, jo arvienu pārliecinājās, ka prātīgāk būs gan palikt pie Vernandera padoma un nemeklēt pie ruļļu atdabūšanas nekādu citu kā vienīgi tik skaidru naudu un, ja tad caur visu šo darīšanu dabū zagļu pēdas kaut cik nomanīt, tad pa tām var dzīt viņus arī vēlāk. Bet kur lai ņem tik daudz naudas? Vairāk viņam tagad gandrīz nenieka nebij līdz kā tik tie divi tūkstoši, kurus aizņēmās no Raņķa, un pa visu pilsētu bij zināms tik viens vienīgs vīrs, kurš Feldhauzenu tuvāk pazina un no kura vai caur kuru viņš varēja cerēt varbūt naudu dabūt. Šis bij citreizējs Feldhauzena skolas biedrs un tagad turēja lielu sīku lietu pakkambari. Šā paša vīra glabāšanā Feldhauzens nodeva arī pirmāk drošības labad savu pieminēto naudu, kura bij līdz. Bet vai tam, ja arī viņš neliegtos aizdot, varēja būt ikkatru brīdi astoņi tūkstoši skaidras naudas pie rokas, to varēja maz ticēt. Tomēr mēģināt vajadzēja meklēt palīdzības arī šaī vienā vietā. Viņš aizmaksāja tēriņu un devās turp, bet drusku ar jautrāku un stiprāku dūšu nekā atnākot.