Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Tās ir varbūt vēl arvienu tās pašas bailes no goda maltītes vakara," sieva sacīja. "No tā laika ir cienīgs tēvs arī tāds kā lēnāks un domīgāks."

"To dara tik tās pašas zādzību bēdas un žēlabas vien."

"Nē, būs gan kāda cita lieta arī, lai nu kāda viņa," sieva gudri atteica, "jo pati cienīgā māte arī to domā."

Feldhauzens, šādu sarunāšanos dzirdēdams, grieza zobus un dusmojās, ka saime iedrošinājas un spēj līst ar savām domām tik dziļi savu kungu noslēpumos un spriest tik droši un arī taisni par viņu darbiem, kā ari par viņiem pašiem. To dzirdēdams, ka cienīgā māte arī neizprotot, kas viņam īsti kaitot, Feldhauzens pārliecinājās, ka darījis pareizi, sievai visu nestāstīdams, jo, ko Raņķis viņam kādreiz sacījis, tas esot tagad izrādījies par patiesību, ka pļāpāšanas kaislība piespiežot brīžam pat augstākos sieviešus izpļāpāt savām apakšniecēm slēpjamas lietas.

Necik dienu pēc tam mērnieks pavēlēja kādā vakarā kučieram sataisīties uz garāku ceļu un būt rīta agrumā ar zirgiem pie durvīm klāt. Ratos sēzdamies, viņš kučieram uzsauca tik vien šos vārdus: "Uz staciju!"

Tanī pašā dienā Feldhauzens nonāca ar pusdienas braucienu pilsētā un līdz ar to zināmā viesnīcā, kur ieņēma sev kambari taisni septiņpadsmitam numuram pretī otrā pusē koridoram. Tanī viesnīcā atradās ikkatras istabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kurai bij priekšā pēc patikšanas aizvelkami un atvelkami aizkari: kad gribēja skatīties no iekšas uz koridoru, tad varēja atvilkt, bet, kad gribēja, lai no koridora neskatās iekšā, tad varēja aizvilkt. Feldhauzenam izlikās, ka šī ietaise būtu gādāta īsti priekš viņa vajadzības, jo vakarā, savu uguni izdzēsis vai tik vien apslēpis un durvs rūts aizkaru atvilcis, viņš varēja gaišā koridorā aplūkot septiņpadsmitā numura durvis kā spogulī.

Sulainim, kurš pienesa viesu grāmatu, Feldhauzenu lūgdams, lai ierakstot tanī savu vārdu, viņš jautāja: "Vai še man pretī septiņpadsmitā numurā arī kas mājo?"

"Tas ir ieņemts uz ilgāku laiku no kāda kunga," sulainis atbildēja. "Tagad gan viņa nav mājā, bet ir solījies šovakar vai rītu agri pārnākt. Raugāt, še ir arī viņa vārds."

Feldhauzens skatījās un lasīja pie sevis, tad sacīja sulainim: "Tā, tā, es gribēju tik zināt, vai tā istaba ir tukša, jo tad es viņu lūgtu sevīm."

Kad sulainis bij izgājis, tad Feldhauzens ņēma savu kabatas grāmatiņu un ierakstīja tanī: "Baron Wernander aus Ehstland."

Kamēr vēl bij gaišāks, tikām Feldhauzens izgāja pa pilsētu nodot lieko naudu drošā glabāšanā un arī kaut ko citu apgādāt, bet, tumsai metoties, viņš nāca mājā, gribēdams turēt vērā septiņpadsmito numuru caur savas durvs rūti. Viņš lika atnest sev vakariņas un avīzes, ko laiku pakavēt. Tad gaidīja tā visu vakaru un labi vēlu, turēdams septiņpadsmitā numura durvis allaž īsti pie ikkatra trokšņa acīs, bet nesagaidīja nenieka, jo pieminētās durvis nekad neatdarījās. Viņš nogāja gulēt, bet miegs bij caurs un traucēklīgs. Pēc pusnakts Feldhauzens sāka dzirdēt pa miegam koridorā troksni, izlēca kā sviests no gultas un skatījās caur durvi, kur redzēja koridorā viesnīcas sulaini ar sveci rokā pavadām kādu plecīgu pusmūža kungu un ielaižam septiņpadmitā numura istabā. Pa brīdi izgāja sulainis atpakaļ, un pēc tam cits nekas vairs nebij nedz dzirdams, nedz redzams.

Otrā rītā pie laika sulainis ienesa taī pašā istabā kādu vēstuli un tūliņ atkal iznāca.

Noliktai stundai tuvojoties, Feldhauzens aplūkoja uzmanīgi caur savām durvīm septiņpadsmitā numura durvju rūti, vai tai arī ir iekšpusē aizkars priekšā un vai tur no iekšas nevar skaidri redzēt, ; ka viņš no savas istabas iznāk un tanī ieiet. Feldhauzenam tas nebūtu vis pa prātam, īsti tādēļ vien, ka viņš bij pieņēmis viesnīcas grāmatā citu vārdu. Tomēr viņš pārliecinājās ar prieku,, ka to pieminēto durvju rūtij ir aizkars priekšā, tādēļ uzvilka virssvārkus, ņēma gardibeni, izgāja koridorā un pieklauvēja pie septiņpadsmitā numura durvīm. Durvis atvērās, un viņās parādījās tas pats plecīgais kungs, kuru sulainis naktī pievadīja.

"Lūdzu iekšā," viņš sacīja un, kad Feldhauzens nekavēdamies iegāja, tad aizslēdza tūliņ viņam aiz muguras durvis.

"Jūs gan būsat laikam Feldhauzena kungs?" viņš apgriezdamies jautāja.

"Jā, tā ir gan," Feldhauzens atbildēja.

"Tad lūdzu piesēsties, jo būsat gan nākdami drusku paguruši," viņš, krēslu pasniegdams, ar smalkiem smaidiem sacīja.

Feldhauzens nomanīja tūliņ, ka plecīgais ar šiem vārdiem, kuri zīmējās skaidri uz viņa virssvārkiem un gardibeni, caur ko gribēja rādīt, ka nāk no āras, deva saprast, lai nemēģina viņu vilināt kaut kādās nieka cilpiņās. Feldhauzens apķērās ātrumā cik spēdams un atbildēja, kā izskatījās, mierīgi: "Nē, vēl vis neesmu tā staigājis, ka nogurt varētu, bet gan sataisījies patlaban iet."

Plecīgais uzaicināja Feldhauzenu piesēsties un ņēma pats arī sev krēslu, sacīdams: "Mans vārds ir Vernanders, un jūs, Feldhauzena kungs, gan gribēsat laikam sarunāties par saviem zudušiem ruļļiem?"

Feldhauzens, Vernanderam savu vārdu izsaucot, pieklājības dēļ viegļi palocījās, bet ar vaigiem rādīja, ka netur nebūt šā vārda par patiesu. Tad nolika gardibeni sev līdzās uz galda un atbildēja, cik mierīgi spēdams: "Jā, Vernandera kungs, un es būtu ļoti pateicīgs tam, kas varētu gādāt man šās zudības atpakaļ."

"Es esmu tik laimīgs, ka varu jums to prieku darīt," Vernanders sacīja ar izglītota cilvēka pieklājību, "tik vien, kā jau jūs paši zināt un esat pieminējuši arī pie saviem sludinājumiem, bez atradībām to zudību atdabūt nevarēs."

"To es arī nebūt negribu, bet atlīdzināšu ar pateicību pienākamu tiesu," Feldhauzens sacīja, tomēr sirds bij viņam itin nemierīga, kā to varēja nomanīt pat pie vārdiem, kaut gan ļoti turējās. "Vai to atradību zummu uzdosat jūs paši vai arī liksat man viņu noteikt?"

"Neņemat ļaunā," Vernanders ar īstu laipnību atbildēja, "bet man ir novēlēts tos ruļļus izdot tik vien pret noteiktu atradību zummu."

"Un cik liela tad viņa ir?" Feldhauzens gandrīz jau trīcēdams jautāja.

"Desmit tūkstošu rubļu," Vernanders atbildēja tik mierīgi, it kā nebūtu bijuši ne desmit rubuļi.

Feldhauzens nobālēja, bet tomēr savaldījās un sacīja, cik vienaldzīgi varēdams: "Tā zumma ir uzdota tik liela vai caur misēšanos, vai caur to ruļļu īstās vērtības nezināšanu, jo par desmit tūkstošu var viņus tikko gandrīz ņemt pretī."

"Bet pazinēji esot, kā man teikts, vērtējuši viņus uz trīsdesmit tūkstošu - tātad desmit tūkstošu būtu tik vērtības trešā daļa un likumīgā atradēja alga."

Feldhauzens sēdēja kādu brīdi domās un tad sacīja: "Bet, iekam mēs runājam tāļāk, man vajadzētu skaidri pārliecināties, vai tie ruļļi ir visi kopā un patiesi mani, tāpat arī zināt, kur un kā es varu dabūt viņus atpakaļ, jo šeitan pie jums gan tie nebūs?"

"Pie manis viņi, zināms, nav, bet redzēt jūs tos varat dabūt gan, ja jums patīk nobraukt man līdz. Tik vien es, Feldhauzena kungs, turu par vajadzīgu pieminēt zināšanas dēļ un jūsu pašu labā neķerties visā šaī darīšanā pie nekādiem citiem liekiem līdzekļiem, bet turēties tik vienīgi pie salīgšanas pret skaidru naudu. Viss cits jums ne tikvien nepavisam neizdosies, bet būs arī pašiem par kaiti, vismazāk caur to jūs apgrūtinātu un sadārdzinātu savu zudību atdabūšanu."

"Uz to es, Vernandera kungs, neesmu nemaz domājis."