Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Vasarsvētki bij atnākuši visā savā pilnīgā jaukumā un tādi, kādus viņus mēdz allaž gaidīt un kādiem viņiem pēc sava vārda nozīmes vajadzētu allaž būt: ar skaidru, siltu un jauku laiku, kurš bij dabu jau pilnīgi uzmodinājis, tērpdams mežus un pļavas jaunā zaļumā un dodams putniem jaunu līksmību pie dziedāšanas. Laukā, klajā laukā bij tagad tik mīlīgi, tik patīkami, ka pats pēdīgais nabagais vārgulis, kurš vien tik vēl sajuta dzīvību savos kaulos, nevarēja vairs rimt istabā, bet vilkās laukā baudīt skaidro, mīlīgo pavasara gaismu un atdzīvinošo pavasara siltumu.

Jau svētais rīta klusums vien pirmajā svētku dienā liecināja, ka nav gaidāma darba diena un arī ne tik vien ierasta svētdiena, kura nāk ikkatru nedēļu reiz, bet gan kāda lielāka diena un varbūt vairāk nekā viena, jo, vienkāršām svētdienām nākot, nav redzamas meijas ap vārtiem, durvīm un istabās, nedz arī pagalmi tik tīri, logi, krēsli, soli, kā arī visas istabas lietas īpaši tik spodras, tik glīši sakārtotas un nevajadzīgās noliktas pie malas. Vienas pašas svētdienas jeb svētku dienas dēļ nemēdz visu darba rīku ap saimniecības ēkām tik cieši nokopt, un vienas pašas atnākušas brīvdienas dēļ nestāv no pašu strādnieku vaigiem darba rūpes tik atstatu.

Ganāmus pulkus šaī rītā aizvadīja lielās meitas vai arī jo vairāk vecāki sievieši meitu vietā, ja tām bij kritusi uz šo dienu ganu svētdiena, - šādās gadskārtas dienās viņas mēdz dabūt sevim kādas ganu vietnieces, lai pašas var tikt uz Dieva namu un pēc tam iet varbūt kaut kur viesos. Mazās ganu meitas un ganu zēni palika guļot atkal pēc veselas nedēļas saldā un dziļā miegā, jo darba dienās viņiem bij jāceļas ik rītus ar saules lēkšanu un jābrien basām kājiņām aukstā rīta rasā. Likās, ka arī viņi guļ šorīt ciešāk un drošāk nekā vienkāršu svētdienu rītos, jo apguldamies viņi gan zināja, ka varēs gulēt vairāk nekā vienu rītu un dzīvot savā vaļā vairāk nekā vienu dienu. Arī pieaugušie strādnieki, atskaitot gandrīz tik ganu meitas un saimnieces, kurām bij jāceļas uz govtiņu izslaukšanu un izvadīšanu, gulēja šorīt bez raizēm un rūpēm - it kā par atlīdzinājumu jeb izlīdzinājumu tam, ka citiem rītiem vajadzēja būt jau priekš saules tīrumā vai pļavā.

Jo augstāk kāpa saule, jo siltāks metās gaiss, jo radās arī pamazām vairāk dzīvības visās sētās, bet tanīs arvienu agrāk, kuras no Dieva nama atstatāk, jo tādu sētu ļaudīm arvienu agrāk un agrāk jāiziet un jāizbrauc, lai var tikt laikā un ar tuviniekiem reizē Dieva namā. Šur un tur varēja sākt redzēt jau pa vienam baznīcēnam ejam: tie bij veci nespējnieki, kuri, savu vājumu un neveiksmi zinādami, iziet agrāk, jo spēka ļaudis ir tad paiet vēl viņiem pēc uz beidzamo galu garām. Drīz atskanēja arī jauki un skaidri tāļu uz visām pusēm Dieva nama zvans, un ceļi aiz baznīcēniem metās arvienu raibāki un raibāki, līdz pēdīgi tecēja no visām pusēm kā upes Dieva namā, šinī draudzes sirdī, iekšā. Zvans skanēja uz otru lāgu, un ceļi metās no baznīcēniem arvienu, ja atstatāk, jo tukšāki, līdz pēdīgi pie trešās zvanīšanas redzēja vairs tikai ap pašu Dieva namu ļaudis it kā ar steigšanos kopā dodamies un pulcējamies, lai varētu dabūt vietas jel kur piestāties un būt klāt pie Dieva vārdu iesākšanas. Pēc tam palika atkal visi ceļi tikpat tukši un klusi kā papriekšu un arī citur visur valdīja klusums, tikpat sētās, kā laukā, bet no Dieva nama pa vaļējiem logiem atskanēja drīz līdz ar ērģeļu skaņām tā dziesma: "Tu gars no Dieva, svētais Dievs" etc. un bij dzirdama ne tikvien paša Dieva nama tuvumā, bet arī labi atstatu, it kā no šmīkstošiem svēta gara spārniem iznēsāta un izplatīta slava zilganās debesu augstībās.

Pie kāda ciemata piekalniņā, no kurienes bij redzams skaidri ne tikvien lielceļš, bet arī Dieva nams, sēdēja pieminētā pirmā Vasarsvētku dienā jau no paša rīta, kad baznīcēni sāka taisīties un iet pa ceļu, kāda sieviška, uz rokas atspiedusies, nekustēdama kā tēls un stīvi skatīdamās uz lielceļu ejošos baznīcēnos, kā arī uz Dieva namu.

Kad rīts bij jau sen pagājis, baznīcā pirmā dziesma noskanējusi un iesācies klusais, siltais dienas vidus, tad gāja no pirtiņas, kura stāvēja palejā, kāda cita sieviška augšup ar bērniņu uz rokas. Pie sēdētājas piegājusi, viņa runāja: "Ko te, Lieniņ, sēdi, tūtodama kā balodis visu rītu? Nāc nu jel uz māju. Raugi, cik spirgta ir meita, izgulējusies. Acis skaidrais kā zvaigznes." To sacīdama, viņa paauklēja uz rokām bērniņu, kurš bij ļoti sīciņš varbūt vēl tik dažas nedēļas vecs, un viņas vārdi skanēja ļoti mīlinoši.

Sēdētāja pacēla lēnām -acis uz augšu, un - vai! - kas gan viņu pazītu vairs par Lienu, ja Annuža pienākdama nebūtu saukusi pie vārda? Viņā nebij gandrīz ne ēnas no priekšējās Lienas: bāla, izdēdējusi un no bēdām salauzta, kaut gan tagad tās nebij pie viņas vairs nomanāmas. Viņa bij it kā kara lauks dažas dienas pēc kaujas, kurš gan rāda vēl, ko ir panesis virs sevis, bet nemantojis vairāk kā tik kritušo karavīru asinis un pēdīgi viņus pašus savā klēpī. Lienas sejs bij tagad gluži vienaldzīgs un acis īpašas nesamanības pilnas. Tanīs nekvēloja arī nekāda pastāvīga mātes mīlestība un laimība. Arī šoreiz viņa paskatījās uz Annužu it kā aiz gara laika un neatbildēja nekā, bet palika tāpat sēdot.

Annuža vēl pastāvējās turpat kādu brītiņu, ar bērniņu mīlinādamās, tad, atpakaļ iedama, sacīja vēl uz Lienu: "Nāc, nāc drīz, jo mēs jau abas gaidām labi ilgi. Pati arī tu šorīt neesi vēl nekā ēdusi." Bet ir uz šiem vārdiem Liena neatteica nekā un ļāva Annužai aiziet bez nekādas atbildes.

Lienas daba bij sākusi pārgrozīties tūliņ drīz pēc tam, kad Oļiniete viņu izraidīja no savas mājas, jo tad viņa sajutās un apzinājās plašā pasaulē bez nekāda patvara un atspaida. Viņa gāja vien it kā bez īstas atjēgas arvienu tāļāk, Kaspara meklēdama, un nostaigāja tā garus ceļus visapkārt pašā nejaukākā gada laikā, līdz pēdīgi pēc daudz trūkumiem un grūtumiem nonāca atpakaļ savā jūrmalas būdiņā. Bet tās tukšums, aukstums un pamestā būšana satrieca viņas sirdi jo vairāk. Tenis, pēc tam kad Annuža bij aizgājusi, nevarēja arī viens ilgi mājā palikt, jo tikpat sirds viņam nedeva miera, kā arī trūkums sāka spiest no mājas ārā tādēļ, ka viņiem gandrīz uz naudas vien vajadzēja dzīvot, bet vienīgais pelnītājs Kaspars pazuda ar visu savu mazo peļņas krājumiņu, kuru bij uz priekšu ietaupījis. Pelnītāja atpakaļ gaidīdami, mājnieki iedzīvoja pamazām mazus parādus, un pēdīgi Tenim vajadzēja atdot par tiem kaimiņiem vienīgo govtiņu. Citas mājas lietiņas, kuras, zināms, nevarēja būt nekādā lielā vērtībā, stāvēja turpat pamestā, bēdīgā būdiņā. Kur pats Tenis palicis, par to zināja kaimiņi tik to, ka viņš solījies arī iet uz vecu pusi pēc dēla klaušināt.

Var domāt, kā Lienai bij ap sirdi, atrodot savu jau pa daļai iemīlēto mājiņu šādā būšanā - to mājiņu, kurā bij iesākusi savu tagadējo nelaimīgo dzīves kārtu, kurā pati viņas pirmā laimība bij arvienu dziļa rūgtuma pilna, jo, kaut gan viņa savu slepeno aiziešanu no Oļiņiem un iedošanos pret viņu prātu šaī dzīves kārtā ar šo vīru varēja aizbildināt, tad tomēr kādas sāpīgas graizes sirdī nebij nekad apklusināmas. Un nu arī šī dzīvīte bij īsā laikā negaidītā un neizprotamā kārtā iznīkusi pagalam, tā ka Lienai še svešumā vienai nebij vairs nekādas palikšanas. Nākdama viņa cerēja atrast tur vismazāk jel tos pašus savējos, kurus aiziedama atstāja, - Teni ar Annužu; cerēja arī vēl kaut gan ne visai droši, ka varbūt Kaspars arī būs ieradies mājā. Bet visas šās cerības, drošās un nedrošās, sašķīda vienā pašā acumirklī kā ziepju burbuļi. Nu Liena atradās pilnīgi posta ziņā, nelaimes gādāšanā un nabadzības paspārnē. Kaut gan bij ļoti nogurusi un novārgusi, kādēļ palika turpat pie kaimiņiem pa nakti, tad tomēr miegs viņai nenāca ne acu galā. Tik pret pašu rītu drusku atsnaudās, caur ko asaras arī bij piestājušās un viņu ceļi uz vaigiem nožuvuši, bet, ka Liena to nakti ļoti daudz asaru izlējusi, to liecināja saimniece, kura rītā, šo guļošo aplūkodama, atradusi vēl pagalvi pie vaigiem mitru.