Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Dievs zin, mīļo, cik un kādas valodas nav arī jau še izdzirdētas un kādas vēl nebūs jādzird," Annuža, bērniņu ar knupīti klusinādama, atbildēja. "Gan es neļauju tādos neliešu vēstnešos klausīties, bet tomēr nosargāt nevar, jo uz šādām pasakām visiem mēles niez."

"Tas ir, māsiņ, viss no viņiem pašiem, no Oļinietes un Prātnieka vien sataisīts, runātāji vai nu piekūdīti, vai arī daži, kas lētticīgi, pārliecināti, ka viss ir patiesība, ko stāsta," Grieta runāja tāļāk. "Arī mani Prātnieks un saimniece gandrīz tikpat kā sūtīt sūtīja šurp un turklāt vēl ar tādu gudrību, it kā gribēdami būt līdzcietīgi, lai Lienai nākot taisnība labāk pie laika zināma, nekā kad tā vēl nezināšanas bēdās nomokoties. Man negribējās stāvu atteikties, jo tad atkal no pašas glābties vairs nevarētu, tādēļ nodomāju atnākt tik uz tevi un izrunāties, un, ja tad tu gribi, tad vari arī izstāstīt, jo tu pati, māsiņ, zini vislabāk šās lietas taisnību un arī to, kas ir Lienai stāstāms un kas ne."

"Ko nu, mīļo, vēl es stāstīšu, jo, kā jau pieminēju, tad šā darba darītāju ir diezgan," Annuža atbildēja. "Aiz tādiem pašiem stāstiem, raug, tur nu sēd kalniņā kā bez atmaņas. Kamēr vēl šādu valodu nedzirdēja, tikām, lai nu tās bēdas un miesas vājums bij, kā bij, bet prātam nekaitēja vēl daudz nekas kā nu tagad, kur sāka vien vairāk šo un to dzirdēt, caur ko grimst arī arvienu dziļāk šādā neatmanības vienaldzībā iekšā, kas nezīmējas nebūt uz labu. Es domāju, bet nevaru izdomāt, kā lai turpmāk no šās nelaimes glābjamies, kura nāk virsū pavisam kā pārspējoša un nedziedējama kaite. Kaut būtu vien iespējams, tad ietu atpakaļ vai uz pērnājo dzīves vietu jūrmalā, jo tur svešā pusē būtu gan pret mēļu ļaunumu drošības diezgan, - bet kā lai turp nokļūstam un no kā lai tur uzturamies? Še atrodas vēl kāds nekāds darbiņš vai palīdzība, tā ka varam dzīvību vilkt, - bet kas tur to dos? Dievs zin kur ir palicis Tenis arī. Es gaidu, gaidu, ka varbūt uzklīdīs, bet nevar vien sagaidīt. Nespēka un auksta laika dēļ būs viņam arī vajdzējis pavadīt kaut kur ziemu, bet nu tagad vajadzēja būt jau gan atnākušam."

"Viņš, māsiņ, varbūt nemaz nezin, ka jūs še dzīvojat," Grieta sacīja, "tādēļ būs aizgājis, kas zin, uz jūrmaliešiem atpakaļ."

"Nu, tur viņš dabūtu jel zināt, ka mēs esam še, un varētu nākt apklaušināties," Annuža pārmetošā balsī sacīja. "Lai nu gan gādnieks viņš nav nedz bijis, nedz arī būs, bet tomēr mums derētu jel kaut kāda piepalīdzībiņa jel pie citas dzīves vietas atrašanas, kā jau es minēju. Tad man iznāktu arī vairāk laika palikt pie Lienas un sargāt viņu no gara vājības, bet tagad, viena pati būdama, nevaru nekā vairāk paspēt."

"Ak tu brīnums! Kā gan tam cilvēkam nevar klāties, kad Dievs to savā prātā ir nodomājis," Grieta pa brītiņu runāja. "Mēs nu, māsiņ, kad satikušās, varam izrunāties, Lienai es, zināms, ar tādām valodām neuzmākšos, bet saki - ko tu pati īsti domā par Kaspara pazušanu? Par to vecīti nebūtu nekāds brīnums, jo viņam ir gandrīz viena alga, vai paliek šur vai tur, vai klājas šā vai tā, bet Kaspara pazušana man nav un nav saprotama. Laužu mēlēm es arī negribētu ticēt, bet tomēr kādam noslēpumam tur vajaga būt."

"Par to, mīļo, es arī esmu domājusi visus prātu prātus, bet neesmu varējusi nekā izdomāt," Annuža, bērniņu iemidzinājusi un uz rokas atspiedusies, nopūzdamās runāja. "Bet tomēr ar laiku vajadzēs izskaidroties arī šai lietai, jo vai gan viņu vien Dievs pametīs apslēptu? Lai domā cilvēki kā domādami un lai runā kā runādami, bet to es ticu stipri, ka nāks brīdis, kur vajadzēs palikt kaunā visiem Kaspara neslavas cēlājiem, tīšiem vai netīšiem. Tas nu ir ticams gan, ka viņam būs kaut kas noticis bez paša noziegšanās."

"Tā, tā, māsiņ, es arī domāju, lai nu gan sacīt tā nesaku nedz saimniecei, nedz citiem," Grieta piekrita Annužai ar sirsnību, "jo ko gan caur sacīšanu pie tādiem cilvēkiem panāksi? Nekā cita kā tik ienaidu. Redzēs, jā, redzēs, kas dzīvos, ko Dievs darīs šaī lietā, ko citā, jo nezināms viņam nekas nav." To runādama, viņa pacēlās uz projām iešanu un beidzot vēl teica: "Nu, māsiņ, esam parunājušās - man jāsteidzas atkal mājā, lai varu tikt vakara cēlienā uz ganiem - jāslauc pašai govis vis."

"Nu jā, ko nu citu? Jo, kamēr aiziesi, - būs dienvidus pāri," - tā Annuža, arī pieceldamās uz iekšā iešanu. "Labi nu gan, ka atnāci parunāties, jo es nekur projām tikt nevaru. Rītu gan gribētu iet pēc ilga laika uz Dieva namu, bet nevaru nemaz uzdrošināties Lienas ar bērnu vienas atstāt. Kaut varētu dabūt jel kādas vietnieces."

"Es atnāktu gan vai taī pašā šās dienas ceļa slavā," Grieta teica, "bet esmu arī pati padomājusi iet uz Dieva namu un tad no turienes vēl līdz dēlam, ar kuru neesmu ilgi tikusies un arī nezinu, kā viņam tagad klājas, kā ne."

"Tā, tā, mīļo, zināms, zināms!" Annuža, it kā Grietu iedrošinādama, iesaucās. "Ikkatrs tāpat pa tām vaļas dieniņām grib kur izstaigāt."

"Nu, es domāju, ka pa to laiciņu paauklēs gan Liena savu meitu viena pati pa māju, tik taisies vien un ej," Grieta, vēl mazajā paskatīdamās, pieminēja. "Lai mācās vien auklēt jel pati arī."

"Laikam tāpat gan būs jādara," Annuža atbildēja un, pēc tam ar Grietu atvadījusies, iegāja iekšā, kamēr tā steidzās uz Irbēniem atpakaļ.

Klusais dienas vidus bij jau pagājis, kad atskanēja no jauna Dieva nama zvans, un drīz pēc tam bij atkal visi ceļi baznīcēnu pilni. Tie staigāja gan uz mājām atpakaļ, gan uz ciemiem viesoties radiniekiem vai labiem draugiem līdz īstā jautrībā. Un kā gan bij viņiem šodien jautriem nebūt! Šodien, taī dienā, uz kuru bij dažs ieaicinājis sev viesus jau ap Ziemassvētkiem, - kur cits staigāja to ceļu, uz kuru bij sācis taisīties jau pagājušā vasarā, ja Dievs liek dzīvot, un turklāt vēl pie paša jaukākā laika, kāda vien kurš varēja gaidīt!

Liena pārnāca atpakaļ mājā tik tad, kad bij gandrīz jau visi baznīcēni pārgājuši. Viņa, no Annužas aicināta, nosēdās un sāka auklēt savu bērniņu, kamēr Annuža pati gāja gādāt par maltīti.

Pirtiņā bij visās malās pilnīga nabadzība, kāda ar šo pajumtu ļoti saderēja, bet arī pilnīga glītība, kādas vis nevar allaž šādos pajumtos atrast. Maltīti aiz galda trūkuma abas iemītnieces noturēja uz soliņa. Gan nu maltīte, kā lēti protams, nebij necik bagāta, tad tomēr priekš ēst griboša diezgan laba. Bet Lienai bij, kā likās, vienaldzība pārspējusi pat ēšanas gribu, jo viņa ēda gan, bet bez īstas garšas.

"Kaut tu, meit, dzinusies šādu prāta aukstumu atmest," Annuža, pusdienu nokopdama, sacīja, kad Liena atkal uz dažiem jautājumiem nebij viņai nekā atbildējusi un pie dažas uzsāktas valodas nemaz nepievienojusies. "Ir citiem cilvēkiem arī jācieš savas bēdas un jānes savs krusts, bet kuru tu esi redzējusi tā darām? Šādai dabai paļaudamās, tu nevarēsi nekad pilnīgi iestiprināties nedz miesīgi, nedz garīgi. Tu neesi ne pirmā, ne pēdējā, kura no Dieva šādā ziņā piemeklēta. Gan viņš pats zin, ko ar katru cilvēku dara, ar savu prātu mēs viņa padomam cauri nespiedīsimies un ar spītību samaitājam tik sevi pašus vien. Raugi mest visas tās tumšās domas, ar kurām tu kaujies, no prāta laukā un sāc kavēties ar kaut kādu darbu. Ja gribi, tad es apgādāšu priekš tevis arī ratiņu un vērpienu, lai tiek abām ko darīt."

Liena uz šiem sirsnīgiem vārdiem atbildēja Annužai tik vien ar savādu pasmiešanos, no kuras tai sametās pat vai bail. Viņa bij redzējusi pasaulē diezgan cilvēku un dažādās prāta būšanās, tāpēc tādu smiešanos pazina un neturēja viņas nebūt par labu, bet raudzīja palikt arvienu Lienas tuvumā un sāka mēģināt griezt viņas prātu pie kaut kādiem kavēkļiem un darbošanās. Brīžam tas viņai izveicās diezgan labi un Liena sāka darboties ar drusku jautrāku garu gan pie sava bērniņa glabāšanas, gan pie grāmatas lasīšanas vai dziedāšanas, gan arī pie kādiem nekādiem saimniecības darbiņiem, bet brīžam turpretī atmeta visu un dzīvoja nevērīgā savvaļībā.