Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Tā pagāja visa pēcpusdiena un pienāca vakars, kurš bij pavadītai dienai jaukumā ļoti līdzīgs: silts, mīlīgs un kluss. Liena, kaut gan aicināta no Annužas daudzkārt iekšā uz dusu, sēdēja atkal un labi vēlu tīruma malā, nakts tumšumā lūkodamās. Bij arī patiesi ļoti mīļi un patīkami tik jaukā naktī laukā būt: šur un tur atspīdēja pieguļnieku ugunis, bij dzirdami zirgu pulkstenīši un atskanēja arī daža dziesma no pieguļniekiem, šiem allaž jautriem un spirgtiem dabas bērniem. Viņiem bij gaidāma rītu arī vēl pilnīgāka svētku diena, tādēļ uz gulēt iešanu nevajadzēja nemaz steigties, bet varēja dzīvot, jokot un tērzēt pēc sirds patikšanas ap ugunskuru, pie kā dažiem netrūka arī alus un citas svētku pārtikas. Šur un tur staigāja jauni ļaudis pulkos pa ceļiem un ciemiem izviesodamies, satikdamies vai arī izpriecādamies tāpat jaukā blāzmainā naktī. Viņu jautrās valodas un smiekli skanēja nakts klusumā labi tāļu. Brūnie pavasara vaboļi skraidīja šurp un turp, tā ka viņu spārnu rūkšana nemaz neapklusa. Bet par visu skanēja jo jaukāk un varenāk lakstīgalas dziesmas no kādas atstatākas ievu gravas. Nakts vēsmiņa izplatīja šās daiļās skaņas līdz ar ievu un citu koku ziedu smaršu tāļu visapkārt sapņu pilnā naktī.

Vai Liena tur sēdēja, arī patiesi šo nakts jaukumu baudīdama, tas nav zināms, jo klusu viņa sēdēja, klusu piecēlās un iegāja pirtiņā tad, kad sāka jau mesties gaišāks, izplatīties viegls rīta dzestrums un kad bij visi tie pieminētie nakts jaukumi izzuduši un apklusuši pat līdz lakstīgalas dziesmām.

Nevar arī zināt, cik un vai pavisam Liena dabūja to nakti gulēt, jo, kad Annuža uzcēlās, kas nebij visai vēlu, tad atrada jau viņu arī nomodā un domīgi sēdam tāpat kā arvienu.

Kaut gan Annuža bij nodomājusi iet šodien uz Dieva namu, tad tomēr palika mājā, jo viņa neuzdrošinājās Lienas ar bērnu vienas pašas atstāt. Bet viņai bij vajadzība noiet pie savas saimnieces uz ciematu, kurš stāvēja tūliņ turpat aiz uzkalniņa, kaut gan no pirtiņas nebij pilnīgi redzams. Aziedama viņa atstāja bērniņu šūpulī un uzdeva to Lienai auklēt, solīdamās drīz vien būt atpakaļ.

Mazu brīdi pēc Annužas aiziešanas Liena sēdēja pie dusošās meitiņas šūpuļa tāpat klusu un dziļās domās kā arvienu, bet tad piepeši uzcēlās, apsedzās ar lakatu, paķēra no šūpuļa bērniņu, devās steigšus pa durvīm ārā un projām, baznīcēniem, kuru šodien bij daudz mazāk nekā vakar, gandrīz iepretim. No ciemata šis viņas ceļš nebij īsti redzams, un turklāt mežs, caur kuru vajadzēja iet, nebij arī tāļu.

Patlaban, sprediķim iesākoties, Liena nonāca aizkususi un sakarsusi pie kādas kaimiņu baznīcas, uz kuru bij viņa staigājusi daudzkārt agrākos gados līdz ar citām meitām gan Bībeles, gan kapsētas svētkos, gan arī citās dienās, tādēļ viņa arī zināja uz turieni taisnu, mierīgu kāju ceļu pa mežiem, ganībām un pļavām. Pie vaļēja baznīcas loga apstājusies un nolikusi bērniņu zālē, sāka klausīties patlaban sludinājamos priecas vārdos.

Laiks bij šodien ļoti karsts un gaiss smags, tā ka bez šaubīšanās varēja gaidīt drīzumā pērkoņa gaisu, jo padebeši arī sāka cilāties un pieaugt acīm redzot. Šī baznīca bij šodien ļoti pilna tādēļ, ka vakar turēja viņā Dieva vārdus skolotājs vien, un tādēļ lielākā daļa ļaužu taupījās uz šo dienu, caur ko nu bij iekšā karsts, smags un gurdinošs gaiss, kas izdzina jau priekš sprediķa labu tiesu klausītāju laukā. Pie logiem, kur Liena stāvēja, sāka krāties arī citas un visvairāk vecīgas sieviškas. Dažas no viņām sāka aiz gara laika raudzīties Lienā un viņas bērnā it kā ar brīnīšanos, bet, zināms, tik no atstatuma. Nevar gan teikt, ka Lienas novalkātais apģērbs un viss viņas izskats nekrita citiem acīs, it īsti vēl še svētku dienā pie Dieva nama. Ap viņu sāka stāties arvien vairāk sievišku, tā ka drīz bij sastājies jau vesels apdārzs. Tās, kas nāca klāt arvienu no jauna, nemaz gan nezināja, ko šī sastāšanās īsti nozīmē, bet to domāja arvienu, ka tur vajaga kam savādam būt, par ko visiem jābrīnās. Visi notikumi par Lienu un Kasparu bij zināmi gan arī kaimiņu draudzēs, turpretī viņus pašus pazina gan varbūt tik retais. Bet še vidū atgadījās kāda sieva no slātaviešiem, kura, viesodamās pa svētkiem ar savējiem šaī draudzē pie radiem, bij atbraukusi arī šodien uz Dieva namu. Viņa bij gandrīz Irbēnu kaimiņiene un pazina Lienu no bērna kājas, kā arī zināja visus viņas pēdējo laiku piedzīvojumus galu no gala un ar visiem izpušķojumiem. Šī nu priecājās, ka bij piedzīvojusi izdevīgu brīdi, kur varēja likt savu zināšanu lietā un būt par ievērojamu šaī rupji un bezkaunīgi ziņķārīgā drūzmā. Viņa sāka stāstīt pusbalsī vienai un otrai sievai: "Lūk, lūk, šī ir, šī ir tā Irbēnu Oļinietes audzēkne Liena, kuru bij kāds blēdis ieēdinājis un aizvīlis sev līdz, tad dabūjis laikam kaut kāda cita blēža, kurš pameties par mācītāju un licies, it kā abus salaulājot, bet, lūk te nu stāv pievilta, pamesta un atstāta kā nabadze līdz ar bērnu - te var redzēt, kā grēciniekam iet Dieva sodība uz pēdām līdz."

Šī valoda izplatījās ātri no mutes uz muti, un drīz viņu runāja visa drūzma gandrīz jau pilnā balsī vai vismazāk tā, ka Liena varēja visu to skaidri sadzirdēt, bet viņa, pret logu pagriezusies, stāvēja kā klints stabs, kas gan vis drūzmai nepatika, jo viņa gribēja redzēt labprāt tās seju, tādēļ sāka spiesties gar mūri un mēģināja skatīties no turienes, bet arvienu un visapkārt no dažu soļu atstatuma. Tagad bij iespraudušies drūzmā jau daži vīrieši arī, caur ko viņa kļuva vēl nemierīgāka, jo tie spiedās cauri, bet sievieši, kuri stāvēja priekšējās rindās, turējās pretī, gāzdamies atpakaļ, kad no muguras viņus spieda uz priekšu, jo Lienai tuvu iet visi vairījās, kaut gan viņu redzēt vēlējās ikkatrs.

"Kaut varētu dabūt redzēt, kāds jel ir tas bērns, vai tāds pats kā citi bērni vai savāds?" kāda sieva pusdikti čukstēja.

"No bērna nevar zināt nekā," slātaviete atbildēja. "Tas ir tāds pats kā citi bērni, bet tik drusku sīciņāks vien."

Pa starpām bij dzirdami arī tīši pārestības un kaitināšanas vārdi pret Lienu, īsti no dažiem vīriešiem, kuriem nepatika jo vairāk, ka viņa neliek nemaz vērā, kas ap viņu notiek.

Mācītājs skaidroja sprediķī to, kuri grēki ir pret svēto garu un netiks piedoti nedz šaī, nedz nākošā laikā. Pa logu skanēja laukā bieži vien starp citiem šie vārdi: grēcinieki, grēcinieki, elle, mūžīga pazušana! Dažas sievas, to dzirdēdamas, runāja: "Klau, klau, krustmāt, ko sludina par tādiem! Ak, kaut jel reiz tie grēcinieki sāktu atgriezties no sava platā ceļa trakošanas! Vai atkal grib nopelnīt un atvest sēra lietu kā Zodomas laikos arī pār visiem labajiem cilvēkiem savu grēku dēļ līdz?"

"Ko tur, māmiņ, tādiem līdz biedināšana, ko sludināšana," otra atbildēja. "Tur piegājis runā tikpat vai, raug, pie tā baltā mūra. Tādi atjēgsies tik tad kad sāks skanēt bazūnes un kad ar saviem grēkiem būs elli jau sakurinājuši septiņas reizes karstāku nekā krāsns kvēlu."

"Dievs to zin, Dievs to zin!" cita izsaucās. "Redzēs, kā viņi tur to karstumu izcietīs. Tagad no tās pašas šejienes uguns lai uzkrīt vai viena pati dzirkstelīte uz rokas, ir tūliņ jākliedz, bet kā gan tur nebūs? Ak Kungs, ak Kungs!"

"Vai nu, vecenīt, labā diena būs? Dievs zin kā tur kurš nekauks, kā nevaimanās!"

Caur to, ka Liena, kā izskatījās, nemaz nedzirdēja, kas ap viņu notika, apkārtējie sāka turēt šādas un šām līdzīgas valodas arvienu drošāk un pēc gandrīz bez nekādas pievairīšanās. Piepeši viņa apsviedās apkārt ar savādu izbaiļu pilnu seju, iekliedzās: "Elle, elle!" - un devās ļaužu vidū iekšā. Tie izbijās un sāka skriet kliegdami projām, jo vairāk sievieši. Liena, izskrējusi drūzmai cauri, apstājās tikpat piepeši, kā iesākusi skriet, un rādīja uz tuviem pērkoņa padebešiem, runādama: "Lūk, lūk, kur Kristus brauc uz pastaru tiesu!" - tad apsēdās uz sola un sāka, ļaudīs skatīdamās, savādi smieties, rokas plātīdama.