Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Un pazīt nepazīst arī neviena," Drekberģis pielika.

"Jā, tā ir allaž mūsu vācu partijas gudrība: ikkatru krietnu spēku sevīm piegriezt un piesavināties," Pietuka Krustiņš atbildēja skumjā nopietnībā. "Un tā tas ir noticis, tautai par sāpīgām žēlabām, arī pie šā citkārt tik karsta, stipra un sirsnīga viņas dēla."

"Vai turpat baznīcā palika vēl Švauksts?" - tā Prātnieks atkal pa brītiņu.

"Jā, viņš, ilgāku laiku dzimtenē nebijis, grib laikam iepazīties atkal ar laucinieku sadzīvi un tautas karakteri," Pietuka Krustiņš mierīgi atbildēja.

"Viņš varbūt gaida vēl, kad laidīs bazūnes vaļā," kāds cits atsaucās, gultā šķērsu gulēdams.

"Jā, kas tur ir ar tām bazūnēm, ka šodien viņu vēl nelaida vaļā?" Prātnieks it kā iztrūcies Pietuka Krustiņam spēji prasīja.

"Uz šo dienu jau bij izdaudzināts, un visa draudze gaidīja stipri. Laikam vēl nav ieliktas vai arī kāda cita neizdevība ceļā?"

"Kā? Ko jūs runājat, Prātnieka kungs?" Pietuka Krustiņš kā brīnodamies atsaucās. "Bazūnes reģisters ir jau ērģelēs pilnīgi ielikts un bij šodien, alzo, vaļā arī tanī dziesmā priekš sprediķa, kuru spēlēt bij manam mazumiņam tas gods."

"Vai tas var būt tiesa, ka šodien laistas bazūnes vaļā?!" Prātnieks kā iztrūcies iesaucās. "Kur tad mums visiem ir bijušas ausis, ka neesam dzirdējuši tā trokšņa, no kura celsies pat miroņi augšā?"

"Neņemat ļaunā, Prātnieka kungs," Pietuka Krustiņš atteica ar izglītota tautieša pieklājību, "bet bazūnes reģisteri iekš pilnām ērģelēm var izšķirt tik vien muzikālīgi izdaiļotas ausis."

"Kas par reģisteri?" Prātnieks iekliedzās jau gandrīz ar piktumu. "Tad viņi būs arī patiesi reģisteri vien ielikuši, par ko jau savā laikā tika pieminēts! Bet mēs, runas vīri, nospriedām likt īpaši bazūnes un nevis vilks zin kādu reģisteri vien. Ja tā būs izstrādājuši, tad atkal mūžīga fracese kājās! To es pasaku jau tūliņ, šaī vietā."

"Tad nu vējā visa lielā gaidīšana, visa taisīšanās," atkal kāds no pulka sacīja. "Veci ļaudis jau priecājās vien un sludināja, ka aiz bazūņu skaņas būšot jāskrien visiem grēciniekiem arī no krogiem laukā, bet nu nedzirdēja paši vēl ne baznīcā."

"Nē, tā lieta tā nevar palikt," Prātnieks izsaucās vēl ar jo pilnu sirdi. "Še atkal vajadzēs kaut kam krist! Kājās visi nevarēs palikt to ticat droši."

"Esat tik labi, Prātnieka kungs," Pietuka Krustiņš runāja vēl ar lielu padevību, "bet, cik man, alzo, ir pazīstami mūzikas instrumentu harmonijas likumi, tad bazūnes reģisters nevarēs un arī nedrīkstēs nekad tik stiprs būt, kā jūs savā karstā fantāzijas spēkā vēlaties."

"Kāda ziņa man par reģisteri?" Prātnieks atkliedza. "Mums, runas vīriem, vajaga tik īstu bazūņu, vairāk nekā. Reģisterus lai liek, kur grib."

"Ja man ir atļauts vēl šaī lietā kādu vārdiņu minēt," Pietuka Krustiņš, krēslā atzveldamies, acis aizlaizdams un rokas salikdams, runāja, "tad man, Prātnieka kungs, jums jāsaka, ka tagadējā ļoti bagātā un izdaiļotā mūzikas instrumentu pasaulē nav tādas ideālīgas bazūnes nemaz atrodamas, kādas jūs savā dzejīgā apķērībā esat sevim iztēlojuši."

"Tas nav vis no manis iztēlots," Prātnieks skarbi atteica, "bet bazūņu troksnis ir no paša Dieva, un tas ir arī mums iesākumā solīts. Ar to pasacīšanu: vien, ka bazūnes nav nekur atrodamas, lai nedomā tikt vaļā! Vai pirmā galā tā nezināja, ja tā pavisam ir? Un kas viņiem tad atļāva likt bazūņu vietā no savas galvas reģisteri? Vecos laikos, tad varēja bazūnes iztaisīt, bet tagad, kur paša velna vien vēl nav jauna izgudrojuši tagad nevar? Kā tas saprotams? Vai to laiku nāca bazūnes no debesīm? Ikkatram cilvēkam es esmu stāstījis un apgalvojis, ka būs un būs bazūnes, - bet ko nu tagad lai saku? Nu jāpaliek par meli un naudas izmānītāju šādas viltības dēļ. Lai man jāizput vai no dzīves, bet šai lietai es meklēšu pakaļ!"

"Priekš bazūnēm palika arī laikam atlikums no mūsu labdarīšanas biedrības pirmā labdarīgā izrīkojuma - četri rubļi bez kapeikām," kāds dziedātājs sacīja.

"Nē, tas, diemžēl nevarēja vis izdoties, kaut gan tā bij domāts un sludināts," Pietuka Krustiņš atbildēja smagā balsī un nemaz uz runātāju nepaskatīdamies, "jo biedrības iekšķīgās vajadzības to brīdi neatļāva nekādā ziņā kasi izplatīt uz ārpusi, jo tas vispirms tiem toreiz drīzumā gaidāmiem alus svētkiem atrautu visu garīgu dzīvību tikpat pie runu turēšanas, kā arī pie dziedāšanas, un jautrai tautiskai sadzīves aizplaukšanai, kas visvairāk tautu izglīto, vajaga būt par lielāko labdarīšanas nolūku pie visām šādām biedrībām. Paši trūkumu ciezdami, mēs nevarētu nekad uz labdarīšanām domāt un svešām vajadzībām varam kalpot tik tad, kad esam savas vajadzības apmierinājuši."

"Nu, kā līdz šim izskatās, tad jūs savu vajadzību vien nekad neapmierināsat," Prātnieks sacīja atkal ar saviem riebīgi skaļiem smiekliem, kuros skanēja allaž prieks par citu kļūdām un vainām. "Stāstāt - cik jums palika pāri labdarīgiem nolūkiem no šās vasaras labdarīgu nolūku koncerta?"

"Šoreiz mums, zināms, pietrūka skaidrā naudā trīs rubļi septiņdesmit divi kapeikas," Pietuka Krustiņš bēdīgi atbildēja, it kā gribēdams ar to sacīt: "Lūk, kādi augļi nāk brīžam vēl labdarības centieniem, sevis aizliegšanai un uzupurēšanai! Vai še nav dūšai pavisam jāsašļūk, kad kristīgu tautisku un apgaismības cīniņu alga ir skaidrs pametums?" - "Tomēr," - tā viņš pa brīdi uzsāka atkal ar jaunu dūšu, "mēs negribam vis jau tūliņ apakš ikkatra pārbaudījuma pagurt, lai viņi arī būtu vai cik smagi, turpretī viņiem it kā par spīti cīnīsimies turpmāk vēl ar jo dzīvākiem spēkiem."

"Par tām septiņdesmit divi kapeikām vajadzēja pasūtīt šodien vēl alus un papirosu, lai paliek trīs rubļi - līdza nauda," Drekberģis uz Pietuka Krustiņu teica. "Jo vai gan biedrība varēs ņemt to ļaunā, kad mēs, visi dziedātāji un klāt esošie klusie biedri, nevaram šodien pēc divām tik grūtām dziesmām sausā izdzīvot?"

"Jūs, Drekberģa kungs, piemirstat, ka nauda, trīs rubļi septiņdesmit divi kapeikas, neatliek vis pāri, bet pietrūkst," Pietuka Krustiņš viņam laipni izskaidroja. "Un biedrības kasē šimbrīžam nekādas naudas neatrodas. Citādā gadījumā jau gan biedrība nerādītu mums, saviem strādniekiem un pelnītājiem, tik maz zimpātijas, ka liegtu pat malciņu alus uz visu dienu."

"Ak, zo, zo!" Drekberģis, Pietuka Krustiņa izskaidrojumu saprazdams, izsaucās un nogāja pie malas.

"Nu, un cik jūs koncertā pavisam ieņēmāt?" Prātnieks jautāja tālāk.

"Ieņēmums nebij vis no izskata tik mazs, ka būtu jābaidās no bankrota," Pietuka Krustiņš paceldamies, rokas kabatās sabāzis un pa istabu pastaigādamies, runāja itin kā kāds citreizējs miljonērs. "Bet kas gan ir piecdesmit septiņi rubļi priekš šiem dārgiem laikiem, kur klāt biedrība nedrīkst vis rādīt trūkumu sev un viesiem un caur to sevi kritiskas pasaules priekšā blamēt?"

"Nu jā, kad piecdesmit septiņi rubļi esat izdevuši un nepilnus četrus rubļus palikuši parādā, tad var gan būt ļaužu valodām taisnība, ka pašiem rītā atrodas ne tikvien galvas grāvjos, krūmos un kājas uz ceļa, bet ka dažiem vajadzēja līst arī no miltu kastes laukā un meklēt ar labdarīšanas biedrības piepalīdzību vienkopīgas vājnieku vietas itin kā ievainotiem pēc kaujas," Prātnieks runāja atkal ar savu pazīstamo spītību.

"Tas nav tiesa, tas nav tiesa!" Drekberģis spēji iesaucās. "To tik ļaudis izpļāpājuši."