Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Kamēr Švauksts staigāja tā pa ārpusi, tikām ienāca taī istabā, kur visi tie pieminētie bij kopā, Bisars jautrā smieklu pilnā vaigā un sāka stāstīt: "Šodien baznīcā pie vecā Bradeņu Bētuļa laulabniekiem bij joki bez maksas: visi piedzēruši līdz ar pašu Bētuli kā purvji. Kamēr mācītājs kristīja bērnus - es biju arī kādam bērnam kūmās -, tikām viens streipuļo šurp turp pa baznīcu, otrs, uz krēsla aizsnaudies, sāk murgot, trešais meklē šķiltavu, cits baras ar sieviešiem, Bētulis pats taisās uz krēsla gulēt, un tā visi cits par citu. Mācītājs izgāja pēc kristīšanas no altāra, un drīz pēc tam nāca no ģērbkambara baznīcas apkopējs, kurš pasludināja laulabniekiem braukt mājā un nākt uz laulāšanos vai nu trešdien mācītāja muižā, vai arī nākošu svētdien šepat Dieva namā, bet skaidrā prātā, jo tādu ļaužu, kādi tie tagad esot, viņš nevarot laulāt. Bētulis, kuru bij sievieši pa to starpu kā nekā pievilkuši pie altāra, streipuļoja runātājam pretī un teica: "Sakat vien mācītājam, lai provē, kas zin, varbūt varēs."

Bisaram tā stāstot, ienāca kāda izveicīga pajauna sieva un sāka aicināt Pietuka Krustiņu otrā istabā pie kristabniekiem. Pietuka Krustiņš sāka gan iekšķīgā labpatikšanā kaut kādi aizbildināties un atteikties, bet tas nepalīdzēja nenieka, jo aicinātāja negribēja par aizbildināšanos nekā dzirdēt un uzstāja tik, ka vajagot iet, sacīdama: "Nākat, nākat! Pats skolas kungs arī ir. Kā gan izskatīsies, kad jūs sāksat lepoties?" Tad pagriezās veikļi uz Prātnieku un runāja tāpat: "Un jūs arī nākat, jo krusttēvi jau tādi paši būsat, lai pie kristīšanas bijāt vai ne." Tad atkal uz Bisaru: "Kādēļ tu, Šķietiņu tēv, šķiries nost? Tev vajaga turēties klāt viscauri, jo nu vairs citādi nepāriet."

"Nu, iesim arī, iesim arī, kad aicina," Bisars, uz Pietuka Krustiņu pagriezies, teica. "Pret Dieva dāvanu, lai nu viņa vai lejama, vai griežama, lepoties nevajagot."

Uz šiem vārdiem izgāja visi aicinātie, no aicinātājas stumdīti, otrā istabā pie kristabniekiem, bet citi visi palika turpat klusi un domīgi sēdot.

Kristabnieki šodien, kā pie maizes nastām varēja redzēt, bij divēji, un skolas kungs sēdēja uz sola tā, ka uz galda priekšā stāvēja viena ; nasta uz vienu, otra uz otru pusi un pats kā trešais vidū, stāstīdams pienācējiem, ka viņš esot kungs par abām nastām.

Bisars sēdot un dzerot pa brītiņu pagriezās uz Pietuka Krustiņu un, uz savu pirmējo stāstu zīmēdamies, sacīja: "Es skaitu, ka tas nav labi iet piedzērušam baznīcā un vēl pie laulāšanas."

"Jā, nu, zināma lieta," Pietuka Krustiņš nopietni atbildēja, "kas sajūt tautas kaunu arī par savu kaunu un kam tautas uzplaukšana rūp, tas tādu pārsteigšanās darbu nekad nelielīs."

"Nu, vai tu zini, cilvēkam, kurš daudz uz Tā Kunga ceļiem staigā, var arī pa garu laiku kādreiz misēties un kāja paslīdēt," kāds kristabnieku vecis, kuram bij liela kantaina brandvīna pudele rokā, Bisara un Pietuka Krustiņa vārdus dzirdēdams, sacīja. "Vai tas ir labāk, kad iet skaidrā prātā otram uz ceļa pretī nekā iereibies baznīcā? Vai arī kā dažs, kas neiet baznīcā ne piedzēris, ne nedzēris?"

Pa tam bij lielums baznīcēnu jau izklīdis un krogā vaļējāka apgrozīšanās, tā ka Švauksts varēja jau taī istabā, kurā kristabnieki mielojās, izstaigāties, gardibeni aiz muguras turēdams. Patlaban iznāca Drekberģis no zināmās viesu istabas un gāja kristabniekiem veicīgi garām itin kā kādās lielās darīšanās. Švauksts viņu apturēja, uzsaukdams: "Ssst!" - un, uz kristabniecēm rādīdams, sacīja: "Atnes tiem dahmen div pudel schampanjer."

"Schehn, schehn!" Drekberģis, pret Švaukstu palocīdamies, atbildēja un aizsteidzās uz stoiku, bet Švauksts iegāja lielkundzīgi "in deitsch zimer" un sāka raidīt no turienes tos citus atlikušos un durni sēdošos jaunekļus laukā, sacīdams, ka "bauerjungen" nedrīkstot "in deitsch zimer" nākt, bet tiem bij gan tik dūšas, ka negāja vis ārā.

Pa brītiņu ieskrēja Drekberģis ar darīšanu pilnu steigšanos pie Švauksta un ziņoja, padevīgi palocīdamies un valodu pēc Švauksta priekšzīmes mocīdams, ka schampanjera ist nikt - neesot, bet citi vīni gan. Švauksts, to dzirdēdams, svieda abus baltos cimdus, kurus tagad bij novilcis, ar dusmām uz galda un kliedza pikti: "Das is deiwels ordnung auf land! Bauerjungen lasen in deitsch zimer un vise prece tik no ordineres gatung!" -tad, uz Drekberģi pagriezies, sacīja drusku žēlīgāk: "Nu, alzo, ņem tad tāda weine, kāda labāk ir unt enschuldig anschtendich pie damen, ka her wolgeboren Švaukstē ne wainig, ka schampanjer nebūt."

"Schehn, schehn!" Drekberģis palocīdamies atbildēja un izsteidzās atkal atpakaļ, bet Švauksts pilns augstkārtīgu dusmu staigāja un grozījās pa istabu ar tādu piktumu, ka pangsneja dzīvoja pa auklas galam gandrīz vienādi tik pa gaisu.

Pa labu brīdi atnāca Drekberģis atpakaļ ar divi pudelēm vīna ar to ziņu, ka dāmas nemaz nedzerot.

"Ak, das ir schahde!" Švauksts ar piktumu iekliedzās un sviedās apkārt ar tādu spēku, ka pangsneja, pie krāsns atsizdamās, tikko nesaplīsa.

Drīz ienāca atpakaļ arī tie citi, kuri bij izgājuši pie kristabniekiem. Bisars, sataisīdams pīpi uz pīpēšanu, uzsauca Pietuka Krustiņam: "Nu, kungs, kā paliek ar zirgiem? Lai ir tā, kā es sacīju!"

"Nē, Bisara kungs, ar piedevu došanu es nekad neielaižos - tas ir, alzo, tik tāds čigānu amats," Pietuka Krustiņš, kurš bij nācis jau pie labas jautrības, atbildēja. "Bet, ja gribat mainīt līdza, tad ejat tik pārjūdzat, jo tad es jums labprāt to prieku. novēlu, pēc kura jūs kārojat, lai krīt pāra rubļu vai uz šo vai uz otru pusi."

"Bez piedeviem mainīt - tas ir tik tāds puiku darbs, kuriem nav naudas," Bisars atteica. "No tādas mainīšanas nav nenieka."

"Nu, kad tā ir, tad pieliec tu viņam," Prātnieks sacīja.

"Nedz es gribu pielikt, nedz pieņemt," Pietuka Krustiņš atbildēja cietā balsī, "jo mums būs savu tautu atradināt no tās kaislības, kur ar mainīšanas darbiem grib dzīt peļņu. Viņus būs darīt vienīgi tik labpatikšanas dēļ."

"Tad ir jāpataisa visi zirgi papriekšu vienādā labumā un dārgumā," Bisars teica.

"Tas nav nemaz vajadzīgs," Pietuka Krustiņš ar lielu zināšanu atbildēja, "jo, vienreiz labāku izdodot, otrreiz labāku ieņemot, lietas vērtība caur caurim un nemanot izlīdzinās."

"Bet klausāt, es sacīšu jums vēl kādu biezu vārdu!" Bisars, Pietuka Krustiņa labo roku savā kreisā saņēmis, tā ka stāvēja viņa delna uz augšu, un savu labo roku pacēlis uz iesišanu Pietuka Krustiņa rokā, uzsauca. "Mācāt jūs nākošu ziemu manu puiku bez skolas naudas krieviski, tad lai arī iet līdza bez piedevām. Vai jā?" - un, to sacīdams, viņš cēla vien savu labo roku augstāk uz iesišanu Pietuka Krustiņa rokā.

"Nu, lai tad arī notiek pēc jūsu prāta," Pietuka Krustiņš pieļaudamies atteica. "Jums būs pārliecināties, ka man ,nav vis svarā pati nauda vai arī naudas vērtība, bet tik vien tas izskats un izsargāšanās no nekrietnas priekšzīmes došanas savai tautai."

"Līkop!" Bisars kliedza, sizdams Pietuka Krusttiņam saujā.

"Lūdzu, lūdzu, Bisara kungs, necelt tāda čigāniska trokšņa še izglītotā publikā un ievērojamā vietā," Pietuka Kriustiņš, savu roku atsvabinādams, Bisaru rāja.

"Un cik aiziet no jūsu puses līkopos?" Bisars uzsauca.

"Allaž tikpat, cik, alzo, jūs dodat no savas puses," Pietuka Krustiņš atteica, it kā raisīdamies no šās lietas pavisam vaļā un negribēdams par viņu vairs nemaz runāt.

"Puikas, kas nāks līdz zirgu pārjūgt, tie dabūs pavizināties un pēc arī līkopu," Bisars pa malām mierīgi sēdošiem jaunekļiem uzsauca.