Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Es, es!" daži no viņiem uzlēkdami atsaucās un izgāja Bisaram līdz stadulā.

Pa brīdi Bisars pats ienāca istabā atpakaļ un aicināja Pietuka Krustiņu līdz ar citiem pie loga skatīties, kā izmainītie zirgi iešot, jo jaunie mēģināšot braukt. Pirmais, kurš bij iejūgts tagad Bisara ratos, paskrēja gan diezgan viegli logam garām, bet otra nevarēja padzīt nemaz.

"Tas savas ādas pats uz tirgu neaiznesīs," Prātnieks, pa logu skatīdamies, sacīja un smējās savus nejauki skaļos smieklus.

"Nē, viņš tik vēl aiz jaunuma nemāk iet," Bisars atteica, un viņa valoda skanēja drusku zobojoši. Pietuka Krustiņš, cigāru pīpēdams, skatījās arī pa logu un nesacīja šaī lietā ne mēma vārda.

Bisars izgāja stoikā un ienesa līdz ar krodzinieka palīgu duci bairīša uz līkopiem, bet līdz tam laikam cienāja Švauksts un Drekberģis citus ar savu vīnu.

Švaukstam, kā viegli protams, bij grūt izrādīties par latviešu valodas nepratēju un par vācu valodas pratēju, kaut gan cīnījās uz to visā spēkā. Tomēr pats sajuta itin labi, ka vāciski plaši un viegli izrunāties nespēja, tādēļ brīžam, kad vien ko lielāku un varenāku gribēja stāstīt, bij jāķeras tīši vai netīši pie latviešu valodas. Jo vairāk viņš sajuta to vajadzību tad, kad galva metās siltāka, un arī šaī brīdī bij latviešu valodai stipri vien pārsvars, kas gāja arvienu vairumā. Otrkārt, brīžam viņam izgāja no prāta tas, ka nav jārādās par latviešu valodas pratēju, tādēļ nereti, jau labu brīdi latviski runājis, piepeši apķērās un nemācēja vairs ne vārda citādi kā tik vāciski.

Līkopu alu dzerot, Pietuka Krustiņš izsacīja atkal runādams kādas reizes "alzo", un Bisars, to dzirdēdams, jautāja: "Sakāt - kas tas "alzo" īsti par vārdu ir, ka jūs, skolotie, vienādi viņu daudzināt?"

"Das is so par deitsch," Švauksts pasteidzās atbildēt.

"Nu jā, par deitsch!" Bisars iesaucās. "Tad viņam vajaga par deitsch arī kaut ko nozīmēt. Man šķiet, ka jūs esat ieklausījušies to no mērniekiem."

"Tas ir mums tāds jau no laika gala mācītu ļaužu valodā parasts vārds," Pietuka Krustiņš, it kā Švauksta nemaz nedzirdēdams, atbildēja.

"Jā, jā, tas ir tāpat, kā kad tukšās sudmalās aiz maliena trūkuma un kad negrib turēt cieti, grūstu kaut kādas sēnalas iekšā, lai starp akmeņiem neceļas uguns," Bisars jocīgi sacīja.

"Nē, nevis tādā ziņā," Pietuka Krustiņš gudri atteica. "Tas ir darāms vairāk valodai par pušķošanu, lai viņa neizskatītos visai vienmuļa, bet lai atspīdētu tanī šur un tur kāds zinātnības ziediņš. Tāpat kā kādā proazaīgā grāmatā viens pats dzejīgs pantiņš atspirdzina garu, tāpat arī valodā šāds nieka vārdiņš ir par lielu jaukumu."

"Bet sakāt - kur - jūs tad iemācījāties to savu dziesmu un kupleju taisīšanas amatu?" Bisars jautāja tāļāk. "Dažs cits ir arī skolojies tikpat tāļu un vēl tāļāk, bet nevar izgudrot nekā."

"Jā, uz to vajaga īpašu augstu gara spēku, nesaistītas, brīvas fantāzijas un neaprobežoti jūsmīgas enerģijas," Pietuka Krustiņš atbildēja augstā garā. "Pie šās slavas iemantošanas nepalīdz nedz augsta kārta, nedz gods, nedz bagātība, jo mūzes jeb dzejas dievenes nav pieaicinājamas caur neko citu kā tik caur cienīgiem un bagātiem gara spēkiem. Es arī neesmu no nekāda augsta dzimuma, nedz no lielas un bagātas kārtas, bet es biju jau no laika gala ļoti jautrs un manīgs puika, kādus mūzes allaž iemīļo. Es nebēdāju nenieka un dziedāju pa ganiem tautas dziesmas, ka meži vien trīcēja, lai klājās katru reizi kā klādamies. Vēlāk sāku vien, sāku vien pamazām taisīt dzejoļus, līdz kamēr tagad tur visi no manis jau lielas lietas. Pats es, zināms, nepamanītu gan vis tik drīz savu dzejas spēku vērtības un svara, bet draugi un jaunkundzes sāka darīt man to zināmu, lūgdamas, lai es liekot savus liriskos sēru dzejoļus iespiest rakstos, ko es arī pēdīgi darīju un atzinu, ka draugi, bet jo vairāk jaunkundzes bij manus spēkus un dāvanas pareizi nosvērušas, ko tagad apstiprina visa daiļjūtīgākā publika." Še vilka Pietuka Krustiņš savu piezīmēšanas grāmatiņu no kabatas, uzšķīra un, ar zīmekli taī rādīdams, runāja tāļāk: "Ka ikkatrs dzejnieks, kurš tāds grib būt, nav aicināts no mūzēm uz to augsto pienākumu, pēc kura sniedzas, liecina jau tas vien, ka viņu darbiem jeb sacerējumiem trūkst pa lielākai daļai ārējas formas jeb veida un ārēja veikluma, kas pie maniem darbiem nav nekur nomanāms. Pārliecināšanās labad lai ņemam šo vīna dziesmu uz tā meldiņa - "Nu mēs, brāļi, sasatikušies etc.". Šo es sacerēju piecās minūtēs. Viņa ir mans jaunākais gara lolojums, kurš man tik mīļš, ka neesmu vēl spējis viņa atraut savai sirdij un nodot publikas aukstās rokās. Raugāt, kā še ir sarakstīti visi paņēmieni acīm patīkamā kārtā: īsākie vairāk uz iekšu un garākie vairāk uz āru. Šādā kārtā sastādītu un saskandinātu dzejoli var lasīt veikļi un bez pieduršanās ikkurš un katrs. Tam līdz der ievērot arī šo mīlestības dziesmu "Ak, Kristiņ, tavu skaistumu!" pēc tā meldiņa "Aplam bezkaunīgs lielmutis etc.". Ceru, ka arī šis dzejoliņš darīs drīzumā pie publikas savam audzinātājam godu." Pie šiem vārdiem Pietuka Krustiņš savu grāmatiņu aiztaisīja un sāka noglabāt kabatā.

"Eh, was da! Tas ir tik tāds nēka gods," Švauksts, pa istabu staigādams, iesaucās. "Bet tas ir gan gods, kad tēk par skolas kungu un var ēt baznic caur uz orjelschpihlen. Ak velns, kas tur par izskatīšanos meitās!" Šis teikums viņam, pēc sava ieraduma roku uz augšu pasitot, izskrēja skaidri latviski, bet tāļāk tūliņ runāja atkal savā pieņemtā valodā: "Es saņemt ērģeļ spēlēšan par velt, ja tik mani laistu baznīcai cauri staigāt. Das is zum deiwel famos."

"Ko tu, spēlēt nemācēdams, darītu, ērģeļu spēlēšanu saņēmis?" Prātnieks jautāja.

"Man zin gan, ko darīt!" Švauksts gudri atteica. "Es maksāt volgeboren Pietuka Krustiņa kungam uz mēnešu par spēlēšan un Drekberģa kung par minum, bet pats staigāt tik baznīc caur. Drei, fihr tausen rubel per jahr, so ader so, das schtrunt!" Tad piegāja lepņi pie Pietuka Krustiņa, uzsprauda pangsneju sev uz deguna un sāka runāt uz viņu, itin kā kad būtu jau patiesi ērģeļu valdinieks: "Bet tad jūs nedrīkstēt vis staigāt manīm līdz caur baznīc tā kā šodēn skolas kungam, jo tad es jums pavēlēt ēt furt tur pa ārpus. Arī bez man ziņ tad nedrīkstēt nevien cit schpihlen kā tagad, kur skolas kung visādus laiž, bet ikkatram vajadzēt anmelden bei hern Schwaukstē unt einzahlen drei rubel zwanzik kopeik silber kauzijon."

"Ko nu ar niekiem lielies, tu pilsētas kungs!" Bisars Švaukstam uzsauca. "Stāsti labāk - vai esi dzirdējis kaut ko par mērnieka cienīgu tēvu?"

"Mērnek cēnīg tēv aizbrauc auf Amerik," Švauksts, atkal pa istabu staigādams, atbildēja. "Tur vin izmērīt vēn sveše kaiser zeme un izrakuš tik daudz zelt un dimant, ka piebēr div kug piln. Tagad vin brauc uz māj un, kad būs atbraukt, tad būvēt tūliņ eisenbahn auf Slahtaw, manim vin rakstij jau paprēkš, lai es atbrauc auf Slahtaw un nopirkt trīs desetin lands, kur būvēs bahnof un pilsēt ar visādu nihderlagu. Lai maksāt zem, cik maksāt, is schtrunt, aber mihr mus kaufen. Lai prasīt vai simt rubel par vēn pēd zem, bet man vajadzēt nopirkt."

"Saki mērnieka cienīgam tēvam, lai taisa labāk skroderu augstskolu jeb akadēmiju nekā eisenbahnu ar bahnhofu, pilsētu un nihderlahgām," Drekberģis sacīja. "Tur tad nevajadzēs pirkt tik daudz zemes un ienākšanu būs vairāk; bet, ja uztaisīs eisenbahnu, tad aizbrauks visi skroderi uz Vāczemi."