Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Pag, ko tu nu jaucies starpā!" otrais ienācējs uzsauca. "Tu jau lielu gabalu izlaidi: vakar kā bij cepta maize istaba silta un paši vēl labi izpērušies, nogulējām, kā jau pieminēju, līdz lielai dienai. Sieva man bij uzcēlusies gan jau drusku agrāk un izgājusi pa lauku soļa kopt, piesacīdama, lai es pašūpojot bērnu, ja sākot raudāt, bet es nebiju dzirdējis ne piesacīšanas, ne arī bērna raudāšanas un iztrūkos tik tad, kad sieva ienākusi uzbārās, ka guļot kā sprādzenis, lai bērns vai pārbrēcoties. Es iesacījos, sak, vai nu man, siev, nav citu domu un citu darīšanu, ka tu man liec bērnu auklēt? Šī atkal pretī, un tā vārds pa vārdam, līdz pēdīgi sagājās vēl diezgan skarbi, kā jau nu, lūk, palaikam laulātu ļaužu starpā ir."

"Negadījās no jaunākiem neviena pie rokas, kas Gārni pārceļ," pirmais ienācējs steidzās atkal stāstīt, "un tas nu redzams labi, ka vīram steigšanās ir, tā es, kažoku uzmeties, sak, ko tur nu citu vairāk, iešu pats un pārdzīšu cilvēkam laivu pretī…"

"Ko nu tu stāsti! Bez manas sūtīšanas jau tu neaizietu," otrs atrāva atkal viņam stāstīšanu. "Man bērni pateica pašam pirmam, ka aiz upes esot kāds ciemiņš, kurš gribot tikt drīz pāri. Nu jā, un kā tad bij tāļāk? Es uzcēlies vilku šos pašus svārkus mugurā (to sacīdams, viņš atsita mēteli un parādīja svārku stūri), sak, svētdienas diena - staigā cauri sveši cilvēki vis -, vai nu tāds dzīvosi. Gan sieva izejot vēl nokliedza: kur nu atkal vaļāšoties ar labiem svārkiem rijā krāsns priekšā pa pelniem. Sak, nu par to vis nebēdājies - kas māk drēbi nopelnīt, tas mācēs arī kopt."

"Pie upmalas piegājis, redzu, ka laiva ir iedzīta lejā, upes ielikumā, tur, lūk, lielo Pēter, pie otrējo velētavas," pirmais iesāka atkal un stāstīja vairāk savam biedram nekā citiem. "Jau man sirds tūliņ kā paredzēt paredzēja, ka uz labu tas nevar būt. Klāt piegājis, atrodu airi arī iemestu ūdenī un laivā kādu drānu, kura izskatījās kā nonēsāts sieviešu lakats. Man iesitās vēl prātā, ka tādas svešas lietas aizskart vai viņām uzmīt ir brīžam ļoti jābīstas - var jau viņas būt noliktas no burvjiem vai citiem pesteļiem, un kur tad dursies?"

"Ko tu nu, Edes tēv; steidzies stāstīt savu muļķīgo bailību!" otrs uzsauca. "Kurš nu nezin, ka tu skrieni pat no zebieksta vai ellē iekšā? Tu tik zini kā laist vien pa gabalam laukā! Ko lai cilvēki tur saprot? Šās lietas jau notika visas pēc pusdienas, un, kamēr tu vēl, no ļaunuma baidīdamies, nedrīkstēji laivā kāpt, es arī pienācu pie krasta un devu tev padomu iznest to drēbi ar airi malā, iešļakstināt ar airi laivā jaunu ūdeni, izsist atkal tāpat laukā un kāpt iekšā bez bēdām."

"Nu jā, lielais Pēter, lai nu tas ir," - tā atkal pirmais, "es apskaitīju, ka tagad laika nav aizdzīt laivu pretī straumei līdz īstai pārcelšanās vietai, paaicināju Gārni, lai panākas uz leju pretī. Kalna pusē palika atvars - taī iekšā nebraucu, tur nevar aizsniegt ar airi dibena, tādēļ laidu gar atvara malu līdz ar braslu pa lejas pusi."

"No sevis jau tu tur nezinātu braukt, ja es nepasacītu," otrs ar nepatikšanu teica.

"Es braucu, braucu, tā jūtu, ka atvara malā aizmetas airis aiz kaut kā, kas spiežot iet projām. Sāku skatīties un - Dievs tēvs! - ieraugu slīkoni. Pārbraucu pāri, ieņēmu Gārni; tikām šis lielais Pēteris dabūja vairāk rīku."

"Nu jā, ko tur nu citu vairāk? Vai nu stāvēsi un skatīsies?" otrais krita valodā. "Aizskrēju tūliņ uz māju, paķēru kādas kārtis un ķeksi - ar kailām rokām, bez ieročiem, zināms, nekā neizdarīsi."

"Sākām strādāt visādi kā spēdami, līdz pēdīgi arī izvilkām," pirmais atkal pasteidzās. "Tikām saskrēja upmalā arī visi mājas ļaudis, līdzko no šā lielā Pētera bij dabūjuši dzirdēt, kas par lietu esot."

"Ko tur nu vairs slēpt, ko būt?" otrs piepalīdzēja. "Kas tur ir, tas ir. Tur gadījās pagalmā Edes māte - es pasacīju tai, ka upē uzgājām, pāri braukdami, slīkoni; tā atkal bij pasacījusi citiem, un, līdzko izvilkām, to sievieši tūliņ pazina un pasacīja skaidri, ka tā un tā."

"Mēs skaitām, ka viņa savā nesamaņā ir cēlusies nakti upei pāri," pirmais ienācējs atkal steidzās runāt, "un straume ienesusi laikam laivu atvarā; tur tad, gribēdama, kas zin, ar airi sasniegt dibenu, būs iekritusi iekšā un nonesta pēc no straumes atvara lejas pusē."

"Nu, man liekas, ka tas nevar vis būt noticis netīši," Prātnieks sacīja. "Kad vairs citur nebij ko iet un cita ko darīt, tad vajadzēja laisties upē iekšā."

"Nē, nē, Prātniek, negrēkosim labāk, tā domādami," otrais ienācējs runāja ar sirsnību. "Viņa, nabadzīte, tur ir gājusi pa agrākam ieradumam un kritusi nelaimīgā nāvē. Brīžam agrāk, kad tur, cauri staigādama, cēlās pāri, paņēma pati airi un dzina laivu, es atminu, gandrīz kā vīrietis."

"Domājām, domājām, ko iesākt, ko darīt," - tā pirmais ienācējs, "līdz pēdīgi nospriedām dot tūliņ valdībai ziņu, citādi var krist vainā - tādas lietas nav kavējamas."

"Tagad nu tad esam ceļā, braukdami uz muižu pie valsts valdības ar ziņu," otrs piepalīdzēja. "Šis, Edes tēvs, baidījās viens braukt, jo varot izgadīties ceļš ap pašu pusnakti atpakaļ, - un, zināms, savādi ap sirdi var būt šādā reizē ikkatram, īsti upē pāri braucot, - turklāt vēl veļu laiks tagad, tādēļ braucu es arī līdz, sak, diviem jau tiklabi ir drošāk."

"Nu, Krustiņ, tu žēlojies arvienu, ka kuplejām trūkstot vielas, bet tagad, es domāju, būs diezgan," Prātnieks, nejauki smiedamies, Pietuka Krustiņam uzsauca. Tomēr viņa balss neskanēja tik droši kā citām reizēm un vaigs bij nobālis.

Taī svētdienā pēc pļaušanas svētkiem Slātavas baznīcēni, Dieva vārdiem beidzoties, negāja vis tūliņ uz mājām, bet devās viss lielums uz kapsētu, kaut gan laiks nebij nekāds mīlīgais, jo pūta smags rudens vējš, kurš rāva ar varu kokiem pēdējās lapas nost un solīja arī atnest drīzumā atkal lietu. Tomēr ne pašā jaukākā vasaras svētdienā nespēja aizvadīt šī kuplā draudzes miera vieta ar savu mīlīgo ēnas dzestrumu turp tik daudz ļaužu, lai arī būtu apglabājami diezgan ievērojami draudzes locekļi, ja vien nebij cerams pie viņu apglabāšanas kaut ko īpašu redzēt vai dzirdēt. Tātad vajadzēja būt pieminētā dienā kapsētā, pēc ļaužu prāta, kaut kam ļoti svarīgam.

Dažas sievas bij iznākušas no Dieva nama pat arī agrāk un atradās kapsētā jau priekš Dieva vārdu beigšanas, lai varētu dabūt labi aplūkot izraktos kapus un nostāties varbūt jau viņu tuvumā tādās vietās, no kurām var visu labi pārredzēt.

Divas no tādām agrāk iznākušām sievām sēdēja aizvējā uz kāda kapa sarunādamās. Viena bij labi vecīga, bet ģērbusies diezgan grezni un tikko ne pašā pirmākā tā apgabala modes apģērbā, kaut gan tas, vienīgi bez kādiem galvas lakatiem, starp kuriem atradās apakšējais jeb apaļiski sasietais pat no zīda, bij viss pašausts, glīti ; un pat skaisti izstrādāts. Viņa turēja rokā, ar baltu kabatas lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu, bet labi glabātu dziesmu grāmatu, kurai līdzās stāvēja vēl kāds viegli saritināts iebālgans zīda lakatiņš, un grāmatā pašā turējās savos kātos starp lapām pat dažas pusvītušas rudens puķītes. Otra bij labi jaunāka, bet daudz vienkāršākā un vecmodīgā apģērbā. Viņa turēja klēpī kādus divi gadus vecu bērnu, kurš pūlējās, grauzdams cukura graudu, ko, kā varēja noprast, bij iedevusi pirmāk pieminētā sieva.