Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Lai Dievs žēlo un sargā ikkatru cilvēku no ļauna prāta un nelaba gala," otra uzceldamās sacīja, "ko gan, pats grēcinieks būdams, vari vairāk teikt vai vēlēties? Viņa, meitene, arī nedz tāda gala būs paredzējusi, nedz meklējusi, bet ko lai dara, kad…"

"Meklēja, meklēja un atrada arī!" Oļiniete kaislīgi iesaucās. "Kad, kā no debesīm bēgdama, nelabam pakaļ skrēja, tad tam arī tika labs kumoss, ko noraut, aprīt. Tīši meklēja posta, tīši traka prāta un tīši gala! Tā viņai vajadzēja! Lai nu cep ellē septiņas reizes karstākā ugunī kā bagātais vīrs, mūžīgi mūžam! Lai brēc un lūdzas no manis ūdens pilītes, kad es sēdēšu Ābrama klēpī. Es neiešu vis dzisināt viņas mēli, lai vai noslāpst. Kas atlīdzinās to postu, ko viņa padarīja ar savu palaidnību man un Prātnieka Andžam, ja arī neskaitītu to sirdsēstu un dusmu, ko man aizdeva? Vīrs man ir no tā paša laika nogājis aiz bēdām gandrīz pavisam postā, tā ka no viņa nav cerams uz priekšu vairāk nekas kā tik nabags, kurš man, sievieša cilvēkam, būs vēl jāuztur tāpat, kā jau tagad jāvalda vienai pašai tik liela māja. Laime vienīgi, ka Prātnieka Andžam ir Dievs devis kristīgu un palīdzīgu prātu, bet citādi nezin kā tiktu kuru brīdi ar katru darīšanu galā. Un vai viņam pašam arī labā diena? Pērn nodedzināja skauģi klēti, kura bij pilnāka un bagātāka nekā pat nevienas lielmaņu meitas pūrs. Šogad bij laikam no tādiem pašiem apburti lopi un izkrita gandrīz lielākā puse. Viss tas un vēl daudz vairāk ir jācieš mums vienīgi tikpat kā viņas dēļ. Kuram tur nekāptu sirds pa kaklu laukā? Prātnieka Andžs būtu varbūt jau sen apprecējies, ja necerētu uz viņu. Jāsmejas! It kā kad meitu nebūtu. Man pašai brāļa meitas kā liepas, vesela rinda, lai ņem, kuru pats grib." Pa brīdi viņa, lepnā pazemībā nopūzdamās, iesāka vēl no jauna: "Ko tu darīsi, ko līdzēsi! Kas palaidnis bijis, tas paliek, lai māca, rāj un audzē vai paši eņģeļi. Ko tu atstāvēsi pretī tam liktenim, kas ir nopelnīts un nolikts jau varbūt priekš dzimšanas! Neesmu vis nesusi zem savas sirds. Kas zin, kur cēlusies un kādos grēkos dzimusi. Annuža gan šā tā stāstīja, bet kas nu var ticēt? Še jau skaidri redzams, ka vecāku grēki ir piemeklēti, lai nu vai kurā augumā. Nezin vai bērns arī vēl labu galu ņems."

Kamēr vēl šās abas sievas tā sarunājās, tikām piepildījās kapsēta ātri un stipri ar ļaudīm. Sāka arī līt smalks, bet biezs lietus ar stipru vēju. Oļiniete apsedzās ciešāk ar segu un gāja pretī pašam lielākam ļaužu pūlim, kurš bruka patlaban ar troksni caur bēru kambari kapsētā iekšā. Aiziedama viņa vēl sacīja savai biedrenei: "Paliec vien tu šepat ar bērnu pavējā, es iešu Prātnieka Andžam pretī dzirdēt, vai būs lielu pulku sataisījis. Turpat viņš nāk pa vidu runādams. Viņa balsi es varu izšķirt vai pašā tirgū."

Tā arī patiesi bij, kā Oļiniete sacīja, - pieminētam pūlim pašā vidū gāja Prātnieks, runādams pilnā mutē par to, ka draudze lai nepaļaujot apglabāt Lienas pie citiem kapsētā ar zvanīšanu un Dieva vārdiem, jo viņa padarījusi tīši sev galu. Viss tas nemiera pūlis apstājās ar savu troksni kapsētas vidū, uz kurieni tad devās arī citi ļaudis, kuri bij agrāk atnākuši. Runātāju bij daudz, bet no visiem kopā varēja noprast tik to, ka lielākā daļa piekrita Prātniekam, bet atradās arī daži, kas mēģināja runāt pretī, tomēr cauri visam tam troksnim izskanēja vienīgi tik Prātnieka balss. Viņš rādīja uz kādu jaunizraktu kapu un runāja pilnā mutē: "Lūk, tur taī bedrē gribot to pasaules vazanku un pašslepkavu rakt! Slātavieši, vai jūs ļausat savu kapsētu pieganīt? Šo Dieva lauku, kur dus mūsu vecāki un piederīgi, kas aizgājuši sava Kunga mierā?"

"Jā, jā, Andž, tas tiesa!" Oļiniete pienākdama uzsauca. "Ko gan viņi tad nesacīs pastara dienā, kad, uzcēlušies, lai var iet uz jēra kāzām, ieraudzīs, ka līdzās viņiem ir gulējusi tāda, kuru sagrābs tūliņ nelabie un aiznesīs smiedamies prom? Kā gan mēs tad Dievam atbildēsim?"

Prātnieks, tikko ar Oļinieti padevīgi sasveicinājies, ķēra atkal savu patlaban pamesto valodu rokā, lai ļaudis nesāktu sarunāties visai daudz savā starpā, jo tad viņam nāktos grūt griezt tos no jauna pie norimšanas un pie klausīšanās viņa runā. "Šo vietu viņi ir gādājuši ne tikvien priekš sevis, bet arī priekš mums, saviem pēcnācējiem. Lai atsaucas tad, cik būs visā šaī pulkā tādu, kas vēlēsies ņemt kapa vietu viņas kapam līdzās?"

"Es jau to esmu sacījusi un saku vienādi, ka, ja viņu še ierok, tad mani lai ved uz citu kapsētu," Oļiniete, Prātniekam līdzās stāvēdama, atsaucās. "Kad cilvēki grib būt paši no sevis tik stipri, ka drīkst ierakt tādus kapsētā iekšpus sētas pret vecu veciem iestādījumiem, tad tas pierāda, ka viņiem nav par Dievu nekāda bēda, tad viņi gribēs vest tādus ar savu spēku arī laikam pat debesīs iekšā."

"Vai nevajadzētu tik ņemt tagad lāpstas un piemest to bedri tur pilnu?" Prātnieks, uz Lienas kapu rādīdams, sacīja. "Lai tad rok jaunu tur sētmalā, kur visiem tādiem jāguļ un kur jau guļ vecu vecie no vergu laikiem. Valstij caur to gan pāra dienu vēl nīks, bet par to maza lieta, to mēs, runas vīri, gan aizbildināsim, - kad tik kapsētu aizsargājam tīru un nesagānītu."

"Nē, Prātniek, pēc likuma tad vairs nevarēs vis pavēlēt dot valstij dienu pie cita kapa rakšanas," kāds no Prātnieka piekritējiem iz pulka atsaucās. "Tad lai rok paši tie, kuri ir likuši rakt šo pirmo kapu nevietā."

Prātnieks izsacīja to vārdu par valsts dienām, nevis viņas labumu vērā nelikdams, bet vienīgi tik Lienas likteni un galu pārsmiedams, tādēļ viņam, kurš teicās gādājis par valsts labklāšanu vairāk nekā visi citi un rūpējies par viņas labumu ciešāk nekā par savu, tas nevarēja būt nemaz par patikšanu, kad kāds iedrošinājās tam šo lietu atgādināt un izskaidrot, ar kuru jau viņš pats mēdza allaž spīdēt. Prātnieks, uz runātāju nemaz nepaskatīdamies, atbildēja drusku nicinošā balsī: "Jā, jā, kad pracesi grib vest, tad nevajaga gan valstij otra kapa rakt, to zina ikkurš. Bet nebūtu arī nemaz vajadzība vairs valsts dienu prasīt - liktu izsviest bedri tāpat bez nenieka."

"Ko nu jūs tik daudz to nelaimīgo cilvēku gānāt?" kāda balss no publikas atsaucās, un Prātnieks pagriezdamies ieraudzīja to pašu, kurš pagājušu svētdienas vakaru stāstīja par Lienas atrašanu upē un kuru otrs sauca par lielo Pēteri. "Kas zin, vai citi nedarīsies tāpat ap jums un jūsu miesām? Jo paši Dieva vārdi saka, - kā mēs vēl pārrunājām kādu rītu pie brokastīm, - pag, Edes tēv, kuru dien tas bij, vai vakar vai aizvakar?"

"Tas bij laikam jau ceturtdienas rītā," otrs viņa biedris, kurš stāvēja turpat aiz muguras, atbildēja.

"Ko nu stāsti!" lielais Pēteris atsaucās. "Vai neatmini, ka ceturtdienas rītu bijām kalnējiem palīgā pie vērša kaušanas? Lūk, kur viņš gribēja izsprukt un pasvieda jau tevi gar zemi, tik es vien vēl pie ragiem noturēju. Tad bijām jau sen brokastis paturējuši."

"Ko nu stāsti atkal tādus niekus pa vidiem," Edes tēvs ar nepatikšanu atteica. "Tas jau viena alga, vai šinī ritā runāts vai tanī."

"Vei, vei, tavu nejēdzīgu!" lielais Pēteris pikti iesaucās. "Kāda tur viena alga, kad neizstāsta tā, kā ikkurš var saprast? Še, redzi, nav vis vienais cilvēks vien, kurš klausās. Tā mani sāka brīdināt un mācīt arī viņu reizi pie tiesas, kur biju par liecinieku, lūk, tiem diviem miesniekiem, kuri tirgū ap vienu vērsi sāka kauties. Tur tā jocīgi gan arī izdevās. Tam vērsim bij pakaļkājas, lūk, tā kā še, kur es stāvu, un priekškājas tā kā tur aiz tevis. Kalna pusē stāvēja žīds, vilinādams uz šādām tādām naudas spēlēm, - ir es arī iesviedu tur savu divdesmit kapeiku kā vilkam."