Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Tu, dēliņ, tikpat nesakodīsi," māte, bērnam cukura graudu izņemdama, sacīja, tad, viņu sīkākos graudiņos sakodījusi, deva atpakaļ, pieminēdama: "Ko nu šis tādam kramam darīšot! Zobiņu priekšā nekādu nav."

Otra skatījās bērnam mutē. "Laikam tad zobi būs izrūsējuši? Jā, kā tad! Tā jau tagad izbeidzas tie piena zobi lielākai daļai - lūk, dabū vien šā paša salduma…"

"Nē, nē, Irbēnu māt, kas nu šim to vainu dod!" bērna māte atsaucās. "Nezin, kad redz šādus kukuļus, kompetes vai bambanksus vienreiz, kad otrreiz? Ja gadās šad vai tad, tāpat kā tagad, tad ir, ja ne - iztiek tāpat. Bet Dievs zin! Dažam, kam rūsēšana piesitas, tam izrūsē bez visiem saldumiem - un tā šim arī. Cik reizēm, mīļā, mēs paši mājā neesam nosmējušies, ka zobi izrūsējuši puikam tīri kā kādam lielmaņu bērnam."

"Lai nu smiekli, kas smiekli," Oļiniete sacīja gandrīz it kā ar rūpēm un bailību, "bet tagad tīrā patiesībā tie zemākie ļautiņi tik to vien laikam vairs gudro kā mums, lielmaņiem, dzīties pakaļ. Šodien pat, noklausies vien baznīcā - lai tur vai kāda pirtnieka bērns, bet savas kārtas vārdu vairs nevienam! - tik lielmaņu izgudrotos vien, lielmaņu izgudrotos vien! Un tad nebūs vis mierā vēl ar vienu pašu, bet pa divi trīs. Ak tu žēlīgo tētiņ, ne tiem ļautiņiem kauna, ne goda! Kādus vārdus tad nu mēs, lielmaņi, lai vairs liekam? Mums tad būs jāņem tie paši vecie atpakaļ. Mēs esam likuši līdz šim vēl pa divi vārdi vien, bet šiem vajaga vēl vairāk. Svēpuru Babas puikam arī - ak Kungs, ak Kungs, tavu trakumu! - nosauca vai Aleksanderi, Vilhelmu un nezin kādu vēl to trešo. Tāpat arī citiem: Plorentines, Maksimilijani, Terezijas, Verdinanti, Augustines, Adeleides, Valentini, Julianes un Viktorijas! Ko tik no lielmaņiem pa ausu galam dzirdējuši - krauj vien saviem bērniem virsū. Es nezinu, kāds labums tur Dievam var būt, šādas ļaužu nekaunības ciešot? Kā man tas prāts un sirds uz tādiem, tad es viņu nepanestu nevienas dienas."

"Tiesa, tiesa, Irbēnu māt!" otra viņai piekrita. "Šim pašam manam puikam arī daži gribēja, lai liekot kādu svešāku jaunu laiku vārdu, bet tāpat jāsaka: ko nu līdz skaistu vārdu likt, kad pati gandrīz nemāki izsaukt, kā vajaga? Tad palieci tik pasaulei par apsmieklu. Beidzot uzliku to pašu Jāni - un labs būs diezgan, iztiks tāpat."

"Lūk, tā, tā ir pareizi, kad tik liek paši savas kārtas vārdus!" Oļiniete iesaucās. "Kas nu Jānim vēl kait? Tāds vien mīlīgs, gludens vārds. Vēl veci ļaudis saka: lai sauc vilku, lāci, kad tik mežā nedzen un kad tik maizes paēdis." Še Oļiniete drusku apklusa un tad iesāka pa brītiņu no jauna: "Nav šī vārdu likšana tā vienīgā lieta, kurā citi dzenas mums, lielmaņiem, līdz, bet tāpat tas ir pie cita visa un arī pašā svētākā ceļā, kā šodien redzēju. Tu, mīļā, zināsi gan, ka mēs, lielmaņi, pie Dieva galda iedami, cik nu katru reizi esam, paliekam arvienu paši pēdējie un salasāmies savs īpašs galds, jo tā māca arī paši raksti, ka tas, kas gribot tikt paaugstināts, lai sēstoties zemākā vietā; bet ko šodien ieraugu - ak Kungs Dievs, cik ļoti ir lepnība pasauli samaitājusi! - pie pēdējā galda salasījušies trīs gabali melnos svārkos: Pietuka Krustiņš un Švauksts ar Drekberģi savā pusē katrs. Ak Kungs, ak Kungs, tavu apstulbotu miesas prātu! - laikam domājas būt labāki par citiem grēciniekiem. Un ar melniem svārkiem, ar to velna lepnību pie dievgalda! Švauksts, uzspraudies tādu savādu, auklā piesietu brilli uz deguna, stāvu gaisā vien slienas, kā jau patiesi no lepnības velna sagrābts. Lai nu vēl Pietuka Krustiņš, kāds viņš arī ir, lai ir, - tas, skolotājs būdams, varētu cik necik pie mums, lielmaņiem, skaitīties, bet ko šie divi pustrakie? Un Švauksts turklāt nebijis nemaz uz dievgaldu taisījies, bet tik dabūjis krogā zināt, ka šie divi iešot, un licies tūliņ līdz. Ak, mīļais Kungs Jēzus, kā tādi gan ēd tavas miesas un dzer tavas asinis sev pašiem par sodu! Citi, kā sak, taisāmies cauru augošu nedēļu: lūdzam, dziedam un nesakām ļauna vārda ne saimei, ne citam, lai dzīvo un dara, kā grib, bet ir tad vēl jābīstas, vai būsim tēvam patīkami. Bet šis skrien klāt tāds pats, kāds ir! Bail vien metas, ka nesabrūk tādu dēļ kādreiz baznīca visiem uz galvām. Ak, Dievs, ak, Dievs, apžēlojies un nesodi par tādu grēkiem citu līdz!"

Pa tam bij baznīca jau izzvanīta un ļaudis sāka nākt uz kapsētu pulku pulkiem un rindu rindām. Tā pati bērna māte, uz viņiem rādīdama, Oļinietei sacīja: "Lūk, lūk, Irbēnu māt, kā nāk visa draudze, itin kā būtu kāda goda diena. Laikam gan visi uz to pašu vien steidzas, gribēdami redzēt tavu audzēkni paglabājam."

"Kam nu, mīļā, tu manu vārdu tur pavisam piemini," Oļiniete ar nepatikšanu atteica. "Kauns un negods - tā ir tā pateicības alga par visu mīlestību un kristīgu audzināšanu! Es lūgšu pat Dievam debesīs, lai izdzēš viņu iz manas grāmatas, ka lai pastara dienā pie tiesāšanas nav jāvazā mans vārds visu eņģeļu un zeravu priekšā līdz. Kad es paredzētu šādu galu, tad paņemtu labāk kādu čigāna bērnu audzēšanā, - ja tas skrietu kaut kuram diedelniekam pa pasauli līdz, tad neviens nevarētu sacīt manas vainas."

"Dzirdēju gan runājam, visvairāk no tās pašas Annužas, ka esot salaulājušies," - tā atkal otra, "bet Dievs to zin, vai ir tiesa vai nav, un tagad, kā liekas, arī īstas taisnības zināt vairs nedabūs."

"Meli, meli! Tīri balti meli! Tā ir visa viņas taisnība," Oļiniete atkliedza. "Un nu vēl grib ierakt šepat kapsētā līdz ar visiem, kas dievbijīgi dzīvojuši un svētīgi aizgājuši un kur arī mums, ikkatram ticīgam cilvēkam, ir nolikts sagaidīt mūžīgo kāzu prieku par ticēšanas algu."

"Redzēs, redzēs, kas izdosies," otra, bērnu zemē nostādīdama sacīja. "Kā dzird, tad lielākā daļa no draudzes gan vis negribot paļaut kapsētā rakt."

"Kā gan lai paļauj?" Oļiniete atteica. "Vai nezināms, ka tādiem būtu vieta ārpus debesu vārtiem - tāpat kā še ārpus sētas? Labi vēl, ka tur laiž. Kurš gan gribēs gulties tādam līdzās, kā ja vienīgi cits tāds pats? Un, ja tādus sāks rakt kapsētā, kas tad kaitēs kuram gala nepadarīties? Tā tad būtu vēl īsti paskubināšana uz to. Man brīnums, ka mācītājs, pats Dieva kalps un vietnieks būdams, var un drīkst par tādām lietām turēties, kuras viņam pašam jāpalīdz pazudināt. Vai tie arī ir kādi kristīgi darbi, kad lūdz par visiem bandu dzimumiem it kā par tās pašas palaidnes ārlaulības bērnu, Dievu? Un nu vēl, kā dzird, gribot pašu apglabāt reizē ar visiem un, tāpat kā citus godīgus miroņus, ar zvanīšanu un Dieva vārdiem. Reizē ar visiem un tāpat kā visus! Lai Dievs apžēlojas! Ja tā darīs, tad es šaī kapsētā vairs savas kājas necelšu, nedz arī likšu sev ar to zvanu zvanīt."

"Kā liekas un kā ir dzirdēts, tad tāpat gan laikam glabās, kā tu, Irbēnu māt, saki," otra runāja, "lūk, kaps ir izrakts iekšpusē tāpat kā citiem visiem, un darbinieki pie viņas atvešanas arī esot pasūtīti tā, ka lai tiekot pēc pusdienas īstā apglabāšanas laikā še."

"Tā nu gan viņi domā un grib darīt, bet vēl nav vis padarījuši," Oļiniete ļauni atteica. "Prātnieka Andžs un vēl daudz citi celsies tam pretī; ja citādi nevarēs, tad Prātnieka Andžs nodos to lietu uz proceses. Es pati viņu vēl paskubināju, lai samusina visu draudzi un nelaiž nemaz kapsētā iekšā, nedz arī pie citiem klāt. Īsti tie visi būšot pie tā, kuriem ir šodien savi piederīgie jāglabā. Mans vecis gribēja braukt vēl uz valsts māju pie izvadīšanas, bet es aizliedzu zirgu un pasacīju, ka, ja tā grib darīt, tad lai manās acīs vairs nerādās, - neņemšu ne savā gultā iekšā."