Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Laiks pa tam metās vienādi nelabāks un nejaukāks. Lietum, kurš arvienu pieņēmās, sāka piebiedroties arī sniegs, un šis slapjdraņķis spieda kapsētniekus citu pēc cita meklēt bēru kambarī pret viņu patvēruma. Uz mājām gāja tik ja reti kāds, jo ikkurš gribēja nolūkot un nogaidīt, kas te šodien notiks.

Kad uz klajuma ap Prātnieku un Oļinieti bij atlicies vairs tik vien mazs klausītāju pulks, it kā serde koka vidū, pēdīgi viņi novadīja paši to uz bēru kambari, kur atvērās drīz jauns, bet jo izdevīgāks darba lauks.

Šie pēdīgi pieminētie nebij vēl visi bēru kambarī nonākuši, kad atskanēja Dieva nama zvans un bērinieki sāka braukt no turienes rinda pēc rindas lēnos soļos pa lielceļu uz kapsētu, jo taī dienā bij paglabājami bez Lienas vēl vairāki aizgājuši. Lai gan laiks bij nemīlīgs un gaiss neskaidrs, tad tomēr zvans skanēja uz kapsētu pa vējam stipri un pilnīgi; turklāt vēl vēja šņākšana, kurai šī augstā skaņa sitās vareni un nekavēta cauri it kā cilvēka nemirstība šās pasaules iznīcībai, pildīja sirdis ar savādām - nāvi atgādinošām šaušalām, ko sajuta arī laikam pati Oļiniete, jo viņa, kādu brīdi klausījusies, izsaucās: "Klau, kā skaisti skan zvans svētīgi gājušām dvēselēm! Jāpaklausās vēl - nezin vai šo zvanu dzirdēsim vairs tik jauki skanam, ja sāks varbūt pēc zvanīt tai, kuras…" - še viņai pietrūka vārda, jo visai ļauna neiedrošinājās tagad teikt, bet kaut kādu nieku ņemt - tur atkal nekā nebij.

"Varbūt tagad jau tai arī zvana līdz ar visiem citiem," kāds no pulka atteica. "Redzēs, vai tanīs pašās rindās neatradīsies."

"Nē, tā vis nebūs," Prātnieks atbildēja. "Tik tāļu jau ir gādāts, ka pie atvešanas citi bērinieki viņas savā pulkā neuzņems un neļaus pie šās zvanīšanas, kura skan, lūk, viņu aizgājušiem, šurp uz kapsētu braukt."

Pēdīgi, kaut gan pamazām, sāka gaidītās bērinieku rindas kapsētai tuvoties. Šķirstus sanesa vienu pēc otra bēru kambarī, salika uz bēru nestavām un pēc ieraduma taisīja ikkatru vaļā, lai varētu miroņus aplūkot un no jauna apkopt. Ļaudis, to labi zinādami, gaidīt gaidīja pēc tiem brīžiem, lai varētu dabūt redzēt, kā katrs ģērbts, kādā katrs izskatā un kas pie katra īpašs, ko ievērot, lai tiek pa ceļu ejot un mājā ko runāt, tādēļ tad pie ikkura, ko taisīja vaļā, slējās pēdējie, priekšējiem uz pleciem atspiezdamies, pirkstu galos un skatījās, pat mutes atdarījuši, pāri uz mironi.

Kad tā bij visi tie aizgājušie noguldīti un daudz no viņu piederīgiem izgājuši atkal bēru kambara priekšā, uz Dieva namu lūkodamies, tad Prātnieks, valodai iemesla meklēdams, viņiem vaicāja: "Nu laikam visi ir klāt, ko šodien gribot še paglabāt?"

"Tie īstenie jau ir gan laikam, bet ar vienu, ar to, kas ņēmusi ļaunu galu, palika vedēji vēl stāvot uz lielceļa pie baznīcas," kāds bērinieks, salijušu cepuri un mēteļa apkakli nopurinādams, atbildēja.

"Kādēļ nebrauca tūliņ līdz?" Prātnieks atkal jautāja.

"Vai mēs viņus savā pulkā ņemsim?" tas pats bērinieks ar nepatikšanu atteica. "Lai brauc vien paši un, ja grib un var, tad lai liek zvanīt paši par sevi. Teica gan, ka esot no mācītāja zīme līdz, ka vajagot zvanīt tāpat kā par citiem paglabājamiem, kas gan līdz šim pie mums nav piedzīvots. Tad redzēs, ko nu darīs. Tik to gan arī vēl cieti piekodinājām, ka lai nedomā tikām, kamēr mēs še esam, kapsētas tuvumā rādīties. Ja tā brīvība tagad tāda ir - rakt viņu turpat un tāpat kā visus citus, tad pie tā gan neviens nevarēs mūsu piespiest, lai reizē apglabājam."

"Tik tāļu jūs esat darījuši pareizi," Prātnieks iesaucās, "bet tagad sataisāties vēl uz kaut ko citu: mēs gandrīz visi, kas bijām sanākuši še iepriekš, esam pie tā, ka negribam atļaut nemaz kapsētā rakt, un jūs, kuriem ir patlaban savi piederīgie jāapglabā, varēsat uzstāties un pretoties tādam darbam jo ciešāk." Še Prātnieks sāka ņemt no gala tos pašus iemeslus, pierādījumus un pārliecinājumus, kurus izsacīja nesen kapsētas vidū, bet tagad starp bēriniekiem radās viņa prātam jo vairāk un jo karstāki piekritēji.

Te atskanēja baznīcas zvans no jauna, un izlikās, ka gandrīz jo pilnīgākā skaņā nekā pirmāk. Drīz parādījās arī uz lielceļa pie Dieva nama divēji rati, nākdami tāpat uz kapsētas pusi. Uz pirmajiem, kuriem vadīja kāds vīrs zirgu pie galvas un kuriem gāja līdz daži cilvēki kājām, stāvēja, kā bij redzams, šķirsts jeb zārks. Ar otriem ratiem kādu gabaliņu iepakaļ nāca zirgs tukšā un savā vaļā. Varēja nomanīt, ka, to bēdīgo, nožēlojamo bērinieku pulciņu uzlūkojot, daudz skatītājiem jeb gaidītājiem, kas stāvēja kapsētas priekšā, spiedās asaras acīs un arī pat dažam Prātnieka un Oļinietes piekritējam bij savādi ap sirdi. Oļinietei, kā viegli noprotams, nepatika vispirms tas, ka zvanam nebij vis skaņa zudusi, kā viņa to stipri gaidīja un arī pa daļai cerēja, bet ka tas skanēja patiesi vēl kā pieaugdams: arvienu varenāk un varenāk. It kā šo nepatikšanu un kaunu, ka nesen izsacītais papriekšsludinājums par zvana neskanēšanu nebij piepildījies, dzēst gribēdama, kādu brīdi uz tiem nīdētiem, bet arī gaidāmiem nācējiem skatījusies, uzsāka valodu, kad citi visi cieta vēl klusu: "Divi zirgi vien pavisam!"

"Labi vēl, ka divi," Prātnieks piepalīdzēja. "Pelnījusi gan nav neviena."

"Bet kur tie līdzgājēji tik daudz saradušies?" Oļiniete jautāja un sāka skaitīt: "Viens, divi, trīs, četri - būs jau kādi seši vai septiņi."

"Laikam seši," kāds bērinieks atbildēja, "četri darbinieki, Annuža ar bērnu un vecītis, Tenis, tavs vecais pušelnieks."

"Kāds negaiss tad to ir uznesis atkal uz pasaules?" Oļiniete, it kā drusku iztrūkusies, iesaucās. "Sen jau daudzināja un ticēja, ka būšot diedelēdams kaut kur galu ņēmis, bet nu ir atkal atdzīvojies kā muša pavasarī."

"Tagad viņam ir vaļa pa pasauli labi izmaldīties kā mūžīgam žīdam," Prātnieks pieminēja ar saviem nejaukiem smiekliem. "Pazūd, pazūd - uzceļas atkal kā ūdenim virsū."

Ar šādu sarunāšanos viņi nogāja gandrīz atkal pie vecās valodas atpakaļ, lai tā iekurinātā uguns ļaužu rindās neizdzistu, bet saņemtos no jauna jo spēcīgākā liesmā.

Lienas pavadītājos bez tiem četriem valsts darbiniekiem un bez Annužas ar Lienas Anniņu klēpī atradās arī patiesi vēl, visiem par brīnumu, Tenis, kā jau bērinieki to liecināja. Viņš bij ieklīdis slātaviešos tikko vēl pēdējās dienās, itin kā paaicināts uz Lienas apglabāšanu, bet Annužai viņš nerādījās vēl agrāk nemaz kā tik šodien pat, piedalīdamies pie Lienas pavadīšanas tīri nezināms un negaidīts. Varēja redzēt, ka viņš bij taī pašā sen pazīstamā apģērbā un ar spieķīti rokā visu šo gadu daudz mētājies pasaulē apkārt, bet uzturējies vēl tomēr diezgan labā izskatā, jo viņš piederēja pie tiem ievērojamiem cilvēkiem, kuri var valkāt un arī valkā vienu pašu drēbju kārtu pusmūža. Savā dabā un valodā Tenis bij tikpat cēls un iznesīgs kā senāk - galviņa pīpē stāvēja gandrīz vēl šķībāk nekā citkārt. Tik vien varēja manīt, ka acu gaisma bij stipri zudusi un bārda, kuru agrāk mēdza dzīt ikkatru nedēļu, lai izskatītos jauns un skaists, auga tagad neaizskarta un balta kā kupla ieva ziedos. Tomēr nevarēja vis vēl zināt, kādēļ viņš īsti bārdas nedzina: vai aiz kādas neiespēšanas, vai aiz neizdevības, vai arī pat aiz cēlošanās, jo šī daba viņam palika tikpat stipra arī vecumā, trūkumā un nelaimīgās dienās, un pat pēdējos gados viņš bij dzinies pakaļ dažai jaunu laiku modei un jaunās paaudzes ierašām pavisam smejamā kārtā.