Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Šī Teņa negaidītā atnākšana bij Annužai itin par prieku un par apmierināšanu šaī nelaimīgā un gandrīz no visiem ar riebumu uzlūkotā ceļā. Nu viņai bij jel viens vienīgs biedris, kuru gan laimīgās dienās nereti un ne bez taisnības nicināja, bet tagad turēja dārgāku nekā laimīgās dienās visu pulku cienītu un mīlētu laipnības rādītāju. Tenis bij tas vienīgais, kurš. gāja viņai šaī no pasaules ar pirkstiem norādītā ceļā līdz. Kaut gan bēdas bij spiedušas no Annužas acīm daudz asaru, ka tās sāka jau pavisam izsīkt un mesties sausas, tad tomēr šis, kaut gan izskatā tik niecīgs prieciņš, atrada viņās vēl dažas asaras priekš sevis. Tenis turpretī arī no šā bēdīgā notikuma nebij aizskarts nenieka, tik vien drusku nopietnāks, bet atbildes deva Annužai tādas pašas spītīgas, lepnas un nekad taisni uz jautājumiem, kā jau arvienu.

Darbinieki gāja šķirstam līdzās, bet Annuža ar Teni iepakaļ. Tukšajos ratos, ar kuriem zirgs; nāca savā vaļā bij salikti apglabāšanas ieroči: lāpstas un virves, ar kurām ielaist šķirstu kapā. Annuža bij uzsegusi šķirstam, kurš stāvēja tukšos klajos ratos, savu vienīgo segu, bet pati, bērniņu dažādos lakatos satinusi un no lietus pie krūtīm glābdama, gāja savos muduru svārkos vien un stāstīja Tenim, it kā savas sirdsēdas klīdinādama, par Lienas tumšām pēdējām dienām un nelaimīgo galu. Tenis klausījās gan viņas stāstīšanā, bet bez lielas līdzcietības un dalības. Annuža, varbūt to ar nepatikšanu nomanīdama, apstājās kādu brīdi taī vietā, kur Liena, otrā Vasarsvētku dienā pie kaimiņu baznīcas parādījusi pirmās pilnīgas ārprātības zīmes un, pamezdama bērnu zemē gulošu, aizskrējusi pasaulē, bet, kad nomanīja, ka Tenis laikam pēc tāļākām ziņām īsti nekāro vai arī aiz īpaša lepnuma viņas uz stāstīšanu neuzaicinās, tad sāka stāstīt pati no sevis. "Visu to dienu es skraidīju, meklēdama un klaušinādama pa ciemu ciemiem un ikkatram cilvēkam, ko satiku, bet neviens nebij redzējis. Otrā dienā tikko vēl pret dienvidu gadījās ieiet tās kaimiņienes mājā, kura, kā jau zini, bijusi pati tur klāt un to notikumu redzējusi, - tā pati tad arī man izteica visu, ko tev stāstīju. Viņa bij patlaban kā pārbraukusi mājā un gribējusi arī dot tūliņ man ziņu, ja es pati nebūtu tur iegājusi. Divas žēlsirdīgas turieniešu sieviņas paņēmušas lietū gulošu un arī jau brēcošu bērniņu - lūk, šo pašu - un ienesušas ģērbkambarī pie mācītāja. Vienai no viņām bijis pašai mazs bērns, un tā tad solījusies šo nabadzīti arī pazīdīt. Ak kungs Dievs, kādas izbailes, kāda iztrūcināšanās pārņēma, to dzirdot, manu prātu! To es nevaru nevienam izteikt, nedz arī pati vairs apķert. Man jābrīnās, ka Dievs ir bijis par mani tik žēlīgs un nav ļāvis manam prātam arī aptumšoties. Kā es aizgāju un kur man cēlās spēks, no tā vairs neatminu nekā, tik vien to zinu, ka ap launaga laiku atrados jau nosvīdusi un nogurusi zināmā kaimiņu mācītāja muižā. Tur dabūju dzirdēt no mācītāja, ka Anniņu pieņēmušas glabāt pagaidām tās pašas sieviņas, kuras viņu saņēmušas no zemes un ienesušas pie mācītāja, tāpat arī, ka mācītājs devis valdībām ziņu un lūdzis gādāt par prātā sajukušo māti, lai varot nodot viņu drīz ārstēšanā un kopšanā. Turpat dabūju zināt arī, ka tās mājas, kurās atradās Anniņa glabāšanā, neesot visai tāļu, tādēļ, mācītāja muižā atpūtusies, nostaigāju vēl taī pašā vakarā uz turieni un atradu šo mazajo pamesto dzīvībiņu tik mīlīgās rokās, ka man apbira patiesi asaras, to redzot.

Par Lienu turpretī nezināja stāstīt neviens vairāk nekā kā tik to pašu, ko dzirdēju jau no savas kaimiņienes: aizskrejam viņu bij redzējuši daudz, bet pēc tam vairs neviens. Es nevarēju darīt vairāk nekā kā tik, nakti pārgulējusi turpat, nākt rītā ar Anniņu atpakaļ uz māju, pateikdamās no visas sirds viņas mīļām kopējām, bet jo vairāk Dievam, ka viņš nav licis arī tai bojā iet, bet sūtījis, skaidri sakot, eņģeļus cilvēku miesās, kuri lai viņu sargā, ka tai nekāda kaite nenotiek. Ja Dievs būs licis šim bērnam uzaugt un palikt manām acīm arī vēl kādus gadus platām, tad viņam būs zināt un atzīt jau no mazām dienām, kāda žēlastība ir darīta pie viņa no Dieva un cilvēkiem tādā laikā, kur pašam par sevi nebij vēl vairāk nekāda spēka kā tik vāja bērna balsīte, ar kuru brēcot saukt sev palīga tādā brīdī, kur mātes rokas no viņas briesmīgi atrautas." Še Annuža slaucīja atkal asaras un tad pa brīdi stāstīja tāļāk: "Mājā pārnākusi, gāju pie savas draudzes mācītāja un pie valsts valdības, darīdama zināmu, ar kādu bargu rīksti ir Dieva tēva roka Lieniņu, manu mīlēto audžubērnu, šautusi, un arī lūgdama, lai gādā, cik spēj, viņu atrast un nodot ārstēšanā, lai neklīst apkārt vēl par jo lielāku prāta samaitāšanu. Ak bēdas, ko es pēc tam izbēdāju, ak asaras, ko izraudāju! Laikam Dievs būs nolicis paiet un nobeigties manam grēcīgam mūžam tik apakš smagāka un smagāka piemeklēšanas krusta. Līdzko gribi un cerē no viena atsvabināties, te uzbrūk otrs jo briesmīgāk virsū. Lai būtu jācieš man, lai nāktu pār mani visa Dieva bardzība! Es ar saviem grēkiem esmu nopelnījusi to varbūt tūkstoškārt, bet mana sirds mani biedina, apsūdz un pārsauc, ka manu grēku lāsti ir brukuši arī uz šo nožēlojamo bērnu, kuram ejam tagad pēdējā ceļā līdz un no kura novēršas visi ar šaušalām un riebumu. Grib liegt viņai, kā dzirdams, arī pat dusu Dieva laukā, kur ir gan atraduši un arī atradīs vietu slepkavas, zagļi, netaisni zvērētāji un visādu grēku darītāji; bet kādu ļaunu ir viņa darījusi, par ko cilvēki varētu būt tiesātāji? Viņa ir tik pēc Dieva neizdibinājamās ziņas grūti piemeklēta un savā prāta tumšumā atradusi netīšu briesmīgu nāvi. Ak, Ilze, Ilze! Mana dārgā Ilze, kā atbildēšu es tev Dieva priekšā par sava nama turēšanu? Tu aiziedama atstāji mani mātes vietā pie sava dēla un pie Lienas, kuru tu mīlēji arī kā savu bērnu un kuru arī vēlējies redzēt kādreiz pie sevis meitas vietā; bet kur nu ir Kaspars? Kādēļ bij jātop Lienai tik nelaimīgai? Ar kādu taisnību lai es stājos priekš tiesas, ja tagad pat aicina? Ar kādu vaigu es tev, mana mīļā māsa, drīkstēšu mūžībā rādīties? Ar kādu prieku varēšu es savā laikā pievest un atdot tev tos bērnus, kurus tu man uzticējusi? Tu, apskaidrotā dvēsele! Tu redzi un zini gan, ka neuzticīga es neesmu gribējusi būt, bet nespēju šo īsā laikā piedzīvoto grūto nelaimību ar savu vāju cilvēcīgu spēku atturēt un novērst. Tu zināsi arī, kas mums, cilvēkiem, vēl ir apslēpts, bet gan nāks varbūt savā laikā gaismā, kur ir palicis un kur atrodas tavs dēls, kuru tu mīlēji vairāk nekā visu pasaules mantu. Piemini savās lūgšanās, kuras tu nesi gan ik dienas priekš Dieva goda krēsla par šiem nelaimīgiem bērniem un par savu laulātu draugu, - piemini tanīs arī mani, nabagu grēcinieci."

Tenis arī pie šiem sāpīgiem vārdiem, kurus Annuža runāja iz sirds dziļumiem, palika tāds pats nekustināts, bezrūpīgs un bezbēdīgs un, kad Annuža bij beigusi, tad, plecus paraustīdams un nopurinādamies, neteica vairāk nekā kā tik vien skarbā un cietā balsī šos vārdus: "Suņa laiks!"

Kādu brīdi Annuža cieta klusu un tad runāja atkal tāļāk, bet vairāk gandrīz it kā sevi kavēdama nekā Tenim stāstīdama, gari stieptos un gaudīgi izrunātos vārdos: "Kad pirmo reizi pēc kāda mēneša laika vai arī ilgāk bij saņemta un novesta pie daktera lazaretē, tad es nosteidzos prieka pilna turp, cerēdama, ka varbūt mani pazīs un, savu bērnu redzēdama, sāks atjēgties un nākt pie pilnas samaņas. Dakteris arī tāpat domāja un man labprāt atļāva pieiet; bet kas nu vairs deva mani pazīt! Neatminēja arī par savu bērnu nekā, bet bēga vēl kaktā, kad es nesu klāt. Pēc tam nosēdās, sāka plosīt aši, aši drēbes kopā un taisīt no lupatām lelli kā mazs bērns. Es visādi izlabinājos un izvaicājos, vai nāks atkal man līdz uz māju un kur tagad šo laiku bijusi, bet neatbildēja pareizi vairs neviena vārda - tik tukšu vien runāja, kā jau daždien bezprātīgs. Nezin kur ceļas tādam vārdi, kur valoda? Kas nav ne savu laiku dzirdēts, ne iedomāts, to viņš izrunā. Te viņam mutē šis, te tas - brīžam ar visām bēdām gandrīz vai jāpasmejas. Viss izskats bij jau tūliņ savāds un nemīlīgs: sejs no saules nodedzis, kājas basas - nezin kādu pasaules malu nebij izstaigājusi pa visu to laiku?"