Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

"Nu, pagaidi, pagaidi, lai viņa, meitene, jel izstāsta, var būt, ka tad nevajadzēs nemaz vēl dzīt projām." Oļiņš stājās sievai ceļā.

"Ko pagaidīt?! Kas par pagaidīšanu?!" Oļiniete atkliedza. "Man, vis nevajaga to palaidnības stāstu vairāk dzirdēt! Tu jau arī biji tāds pats plikadīda kā tas, kurš viņu ieēdinājis. Ja tik es skrietu vien tev līdz, tad tāpat būtu. Bet vai redzēji, ka neskrēju vis un ka pašam bij jābrauc pie mana tēva pēc manis lūgties! Tādēļ tad arī pats vienādi tik zini kā tādas lupatas žēlot un aizstāvēt. Sen jau vajadzēja tam diedelniekam izskriet no Irbēniem, ne vairs šā pavasara gaidīt, jo, kā Prātnieka Andžs vienādi sacīja, ka viņam vairāk nekā neesot kā tik lietus cepure un hūte, tā arī bij tiesa. Nu, vai nedzirdi vis vēl, ko es tevīm saku?" viņa pēc tam, uz Lienu pagriezusies, uzsauca. "Cik ilgi te sēdēsi? Tūliņ pa durvīm laukā! Man vis tādu pasaules klaidoņu nevajaga."

Liena, kura bij sēdējusi līdz šim auksta un vienaldzīga, it kā nedzirdēdama, kas ap viņu notiek, tagad pie šiem pēdējiem Oļinietes vārdiem, it kā drusku iztrūkusies, pacēlās un sāka streipuļot uz durvju pusi.

"Pagaidi, meit!" Oļiņš ar asarām acīs viņai uzsauca un taisījās iet Lienu atturēt, jo viņam šī sievas cietsirdība ķērās stipri pie sirds.

"Nevajaga nekādas pagaidīšanas!" Oļiniete, vīru atpakaļ atgrūzdama, kliedza. "Ej vien tūliņ bez kavēšanās laukā un projām!"

"Ak Kungs un Dievs!" Oļiņš izsaucās. "Ja tu gribi iet ar mums sodā, kā gan tad mēs priekš tevis pastāvēsim?"

"Gan es pati zināšu, kā es pastāvēšu!" Oļiniete lepņi atkliedza. "Tevīm nav par to nekāda bēda. Dievs vis nav pavēlējis neliešus aizstāvēt un palaidņus žēlot."

Oļiņš neatbildēja vairs nekā, bet iegāja savā dibena istabā, iesēdās ; gultā un nogrima vēl dziļāk savā agrākā grūtsirdībā, kura pēdējos mēnešos bij atstājusies jau gandrīz pavisam.

Liena gāja no Irbēniem, kurus uzskatīja tikpat kā par savu dzimteni, atkal laukā un šoreiz pati nezinādama, uz kurieni, bet še viņai vairs vietas nebij, kaut gan jau no bērna kājas turēja Irbēnos visu kā par savu. Arī tagad vēl redzēja caur asarām un ar pusapmulsušu prātu ikkatru tūkstoškārt pazīstamu vietiņu lūkojamies uz viņu it kā ar dziļu līdzcietību un žēlabām. Tur bij durvju priekšā Lienas puķu dobītes, vairs nekoptas un pārņemtas šovasar ar nezālēm, tomēr dažas ziemciešu puķes, kā arī dažas no agrākām vasaras puķītēm, kuras Liena bij stādījusi vēl priekš savas aiziešanas, - tās tagad, pēdējos ziedos stāvēdamas un uz Lienu skatīdamās, jautāja bēdīgi: "Ko tu raudi, kas tev kait?" Tur palika dārziņš ar bišu kokiem, odzenājiem un ābelītēm, kurā viņa pavadīja labprāt jaukās, siltās pavasara dienas, gaidīdama un uzlūkodama, kad laidīs bites bērnus, lai var nonest šo priecīgo ziņu audžutēvam, kurš tad arī nekad nekavējās atmest citus darbus vai arī uzcelties no dienas vidus dusas un steigties dārzā. Viss šis dārziņš stāvēja tagad mierīgs un kluss, jo bites bij savu vasaras gaitu nobeigušas un nogājušas uz ziemas dusu. Kokiem bij lapas jau nobālējušas, un neviens putniņš tur vairs nelēkāja un nedziedāja pa zariem; bet Lienas ābeles galotnē spīdēja vēl daži sarkani āboli, itin kā viņas pašas gaidīdami un sacīdami:

Kam ābols līgo kokā,

Vai ne, lai raujam to?

Tur palika arī Kaspara vecā mājiņa, kura bij vēl arvienu neapdzīvota un tukša un stāvēja Lienai visai mīļā atmiņā, tā ka tai ienāca prātā tīri neviļus šie vārdi:

Garā vēl tev' apstaigāšu,

Guļot par tev' sapņošu

Un priekš tavām durvīm stāšu -

Savus mīļos skatīšu.

Necik tāļu ārpus mājas palika skaidrais avots, no kura bij Liena smēlusi tik daudz ūdens gan bērna gados laika kavēklim, gan pieaugusi vajadzībai. Tagad viņa dzirdēja to žēlojamies:

Draugs man zudis, kas ar maniem

Burbulīšiem kavējās.

Tāļāk ceļa malā bij Oļiņu ganāms pulks, pie kura atradās arī lielais suns Rūzis - Lienas uzticīgais ganu biedrs no pašiem pirmiem gadiem, kurš viņu aizstāvēja pret ikkatru pārestību ar saviem nikniem zobiem un staigāja labprāt visur līdz. Pirmāk, Lienai atnākot, viņš bij pazinis to jau no tālienes un aizskrējis pretī, lēkādams un riedams neizsakāmā priekā. Drīz viņš slējās un lēca smilkstēdams ap Lienu un gribēdams tai laizīt vaigus, drīz aizskrēja kā vējš līdz mājai, tur, skaņi ierējies, cirtās atkal atpakaļ, paķerdams mutē kādu koku un nomezdams to Lienai pie kājām, drīz ņēma ap viņu lielus aplokus un skrēja kā nepilnīgs, tā ka mājnieki sāka brīnēties, kas Rūzim uz reizes lēcies, jo visu vasaru esot tik vien gulējis un staigājis kā mērga. Viņš ievadīja Lienu istabā un apgulās tai pie kājām, bet, it kā Oļinietes nemīlību nomanīdams, Oļiņam ienākot, izvilkās pa durvīm atpakaļ. Tagad viņš nāca Lienai lēnām pretī un laizīja tai, līdzās iedams, roku. Liena redzēja visas savas iemīlētās gotiņas un paaicināja viņas pie vārdiem. Tās sanāca dīkdamas klāt, un Liena pasniedza viņām pa savam vecam ieradumam visām drusku maizes, paglaudīja ikkatru un gāja, asarām birstot, tāļāk. Rūzis sāka iet līdz, bet Liena paglaudīja arī viņu un pavēlēja palikt turpat. Gan viņš negribēja vēl tūliņ klausīt un skatījās smilkstēdams Lienai acīs, bet, kad tā vēl otrreiz liedza iet, tad arī palika stāvot, bēdīgs un acis nolaidis.

Otrā dienā pēc pusdienas Prātnieks atbrauca Irbēnos savā jaunā aizjūgā, kuru Oļiniete agrāk mēdza nosaukt par brūtgana aizjūgu.

Oļinieti pagalmā sastapis, Prātnieks pēc sasveicināšanās un īsa ievadījuma iesāka: "Es dzirdēju, Oļiņa māt, ka tava pazudusē meita esot atradusies?"

"Jā, te jau bij gan kā čigāniete ievilkusies," Oļiniete ar nepatikšanu atbildēja.

"Ak tad šodien vairs nav vis še?" Prātnieks jautāja tā, ka varēja nomanīt, ka viņam ir žēl, ka savās cerībās vīlies.

"Vai es, Andž, viņu te turēšu?" Oļiniete atteica. "Es izdzinu taī pašā stundā laukā, lai iet, kurp grib, jo kāds labums tagad vairs ir no viņas?"

"Es dzirdēju, ka esot vīrs aizbēdzis un pate staigājot tagad meklēdama," Prātnieks sacīja ar nejaukiem smiekliem, kuros varēja redzēt īstu prieku par Lienas nelaimi.

"Vai aizbēdzis?" Oļiniete priecīgi iesaucās. "Ak, tā viņai vajadzēja, tā viņai, Andž, vajadzēja! To ir Dievs labi darījis."

"Bet vai tu vēl to nezināji?" Prātnieks kā brīnodamies jautāja. "Vai tev nestāstīja savu bēdu? Es domāju, ka tādēļ vien ir nākusi šurp."

"Gribēja gan stāstīt, bet es nemaz vairs neklausījos," Oļiniete atteica, "līdzko dabūju dzirdēt, ka neesot vairs meita, bet jau tā paša nelieša sieva, tad triecu pa durvīm ārā. Bet kur tu dzirdēji, Andž, par viņas vīra pazušanu?"

"Mācītāja muižā runāja. Tur laikam kāds no saimes noklausījies, kad mācītājam stāstījusi. Esot pats priekš kādām nedēļām, augusta mēneša beigās izgājis, solīdamies nākt šurp uz Slātavu un nonest mūsu mācītājam salaulāšanas zīmi, bet, kā gājis, tā palicis, neesot redzēts pie mācītāja, ne citur."

"Ak tā bijis? Šurp atnācis? Nudien, Andž, nudien, tad tici vien droši, ka cits nav zadzis nedz ruļļu, nedz Bisara zirgu, nedz arī tavas klēts dedzinājis," Oļiniete iesaucās. "Tas ir skaidri kā pieci pirksti! Ne uz citu domājat, ne grēkojat, ne arī cits tik liels blēdis ir kā viņš."