Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Vēlāk pēc šās sarunāšanās pa krēslas laiku Prātnieks bij sapulcinā­jis ap sevi tos malējus, kuri turēja uz mērniekiem, kā arī uz viņu pašu labu prātu un negribēja vis no goda maltītes atrauties. Viņš tiem piekodināja neklausīties tādās nieku domās un valodās, kādas te šo­dien esot dzirdamas, jo tās daži perinot un izpaužot tik aiz skaudības, tāpēc ka tādiem ļaudīm patīkot vest tik mērnieka cienīgu tēvu ar val­stīm nesaderībā caur to, ka mēģinot griezt visu uz ļaunu un pulgot arī pašu goda maltīti, kura esot tā slavenākā draudzības un cienīšanas zīme no mērnieka cienīga tēva. Citādi, kā redzams, vairs spītēt un kaitēt ne­varot kā vien caur iemusināšanu no goda maltītes atrauties. Dažs viegl­prātiņš un pretinieks gan varbūt ļaušoties no tādām nicināšanas valo­dām piekrāpties, bet pie gaišiem un prātīgiem cilvēkiem viņas nepa­spēšot nekā un tikšot uzlūkotas vienīgi tik par dumpja celšanu.

«Lai nu iet citi vai neiet uz goda maltīti, bet es iešu gan,» kāds vecis sacīja, «jo neiedams tik sev vien izspītēsi, vairāk nekā.»

«Tas tiesa, tas taisnība! Es arī iešu — es arī!» visi tie sapulcinātie malēji, kuri, zināms, bij tik saimnieki, cits pēc cita atsaucās.

«Nu labi, labi! Tas ir pareizi un krietni,» Prātnieks runāja tāļāk, «bet man jādara jums zināma kāda svarīga noruna, par kuras izplatī­šanu goda maltītes pušķošanas komiteja ir apņēmusies gādāt. Bet iepriekš es jums pieminu, ka tā noruna jāizplata tik vien slātaviešu, bet nebūt čangaliešu starpā — čangaliešiem lai paliek viņa par noslēpumu. Tā lieta ir īsti šī: jūs būsat arī dzirdējuši, ka goda maltītē dos vairāk smalku ēdienu citu pēc cita?»

«Kā tad, kā tad!» malēji atsaucās.

«Nu jā, labi! Pirmais ēdiens nāks, kā tas arvien ir, vienkāršs un tāds, kas visiem vairāk parasts, un pēc tam tik arvienu smalkāki un gar­dāki. No tā pirmā ēdiena tad mums, slātaviešiem, nevajaga ēst gandrīz nemaz, bet skubināt tik čangaliešus, lai ēd, jo, ka citi ēdieni ari vēl nāks, tas nebūs viņiem zināms, un, ja kāds būtu par to dzirdējis, tad sakiet, ka tas ir tik izrunāts vien. Kad nu čangalieši būs no pirmā ēdiena aizēdu­šies, tad tie citi, smalkie, paliks tik mums, slātaviešiem, vien. Šo norunu izplatat arī starp citiem, bet, zināms, tik starp uzticamiem slātaviešiem, jo, kad čangalieši dabūs zināt, ka viņus tik vien māna, tad ir viss par velti.»

«Vai dzirdi, Andž, tas ir ļoti gudri izdomāts,» kāds malējs pusbalsī iesaucās.

«Zināms,» Prātnieks atteica, «kādēļ gan lai slātavieši, kuru runas vīri vienīgi ir to svētku godu izkarojuši, dod viņiem pie visa vienādas tiesības? Jo vai nav diezgan, kad viņi dabū dalības pie viena ēdiena un pie dzeršanas? Runas viņi dzirdēs tāpat, dancot un dziedāt varēs arī, cik vien gribēs.»

Pēc tam Prātnieks, kad bij vēl kādu brīdi ar viņiem sarunājies, aiz­steidzās projām, kā pats sacīja, «darīšanās», atstādams savu malšanas kārtu kāda cita malēja ziņā; bet tie, kuriem viņš bij savu noslēpumu uzticējis, palika vēl labu brīdi kopā, priecīgi čukstēdami.

«Reiboņa» bij nogājis pa to starpu gulēt malēju istabā uz lāvas, kura stāvēja paaugstu gar sienu no tām durvīm, pa kurām jāiet mel­dera istabā, līdz krāsnij. Virspus krāsns starp malēju istabu un meldera priekšistabu sienas nebij, un, ja meldera priekšistabā dega svece vai lampa, bet malēju istaba bij tumša, tad pa krāsns augšu spīdēja gaisma malēju istabā. — Kad melderis iegāja pēc tam labi vēlu uz gulēšanu savās istabās un malēju istabā nebij neviena cita kā tik «rliboņa» uz savas lāvas, tad viņš nolēca veikļi no tās, nopūta to lampiņu, kura tur malēju istabā patumši dega, pēc tam uzlēca atpakaļ uz lāvas un skatījās pa vaļējo krāsns augšu meldera priekšistabā, no kuras spīdēja pa tu­rieni gaisma. Pie visa tā nebij «reiboņas» vaigā redzams nekas no piedzēruma, nedz no dumjības vai gļēvuma kā allaž un vēl jo vairāk nesen, kad viņš taisījās gulēt iet, jo tad spēja tikko uz kājām turēties un ar citu labsirdīgu malēju palīgu sasniegt lāvu.

Kamēr «reiboņa» lūkojās pa krāsns augšu meldera dzīvoklī, tikām pavēra kāds malējs no nama puses durvis un iesaucās: «Ē, vai te tumšs? — Vai neviena nav iekšā?» — bet, kad nekādas atbildes nesagaidīja, tad gāja atpakaļ, jo «reiboņas» viņš tumsā redzēt nevarēja, kurš pēc tam nolikās atkal savā vietā, un, kad malēji ienākuši uztaisīja uguni no jauna, tad krāca gulēdams atkal kā ūdens plūdu laikā sudmalu brīv- slūžās.

Otrā dienā atnāca «reiboņas» saimnieks pats uz sudmalām, jo viņš bij jau apnicis, gaidīdams puiša ar malieņu mājā, un arī dzirdējis, ka tas par samalšanu nemaz nerūpējoties, bet tik dzerot un diedelējot. Saimnieks atnācis arī atrada, ka viss tas bij patiesība, jo maisi stāvēja vēl turpat nama dibenā, kā sakrauti, un puisis pats dzīvoja visu dienu bez bēdas pa krogu dzerdams, snauzdams, klausīdamies, taujādams un muldēdams par mērnieku darbiem, par gaidāmo goda maltīti, jo šodien bij Slātavā tiesas diena, kādēļ arī ļaužu krogā nekad netrūka un va­lodas par pieminētām lietām nemaz neapstājās, jeb — labāk sakot — nebij vairs citu tik svarīgu lietu, kuras spētu novērst slātaviešiem prātu no pieminētām būšanām, jo pat patīkamās kara ziņas par divu civilizētu un ievērojamu pasaules tautu asiņainiem cīniņiem un slave­nām uzvarām, par ķeizara sagūstīšanu un par galvaspilsētas aplenkšanu nespēja traucēt slātaviešus no viņu kaislām sarunām. Arī še, krogā, tu­rējās divas tādas pašas naidīgas partijas viena pret otru: tā, kura mērniekus aizstāvēja, un tā; kura viņus līdz ar goda maltīti lādēt lādēja, un bieži vien grasījās pierādīt vieni otriem savu taisnību ar dūrēm — tik lielu šķelšanos bij zemes dalīšana sacēlusi. Ne tikvien še krogā un sudmalās, bet visur pa abām valstīm dzirdēja vai nu no­vēlam jeb sludinām mērniekiem un visiem viņu biedriem, kā arī tiem, kuri iekārojuši citu labumu, dieva sodību vai arī priecājamies uz goda maltīti un vēlam mērnieka cienīgam tēvam veselību.

Vakarā, kad jau bij labi tumšs, ieradās «reiboņa» atkal sudmalās un uzrāpās ar lielu grūtumu uz savas zināmās lāvas, iekrizdams tūliņ kā nāves miegā. Viņa saimnieks, kurš bij pa to laiku nācis jau pie malša­nas kārtas, izpūlējās labu bridi ap «reiboņu», gribēdams viņu uzmodi­nāt, lai ejot uz māju pēc zirgiem, ka varot pārvest malieņu mājā, bet tas bij viss velti, jo atmaņas viņam nebij itin nepavisam. Saimniekam zuda pēdīgi še visa pacietība, un viņš ar dusmām atteica «reiboņam» viņa līdzšinīgo algādža vietu, piesaukdams lieciniekus un solīdamies neizmaksāt vairāk neviena graša, kaut gan «reiboņa» no visa tā ne­dzirdēja un nesaprata ne vārda, ko gan saimnieks arī zināja; bet aiz dusmām viņš nevarēja savaldīties un nogaidīt tāda brīža, kur puisis būtu pie atmaņas vai arī pārnāktu mājā.

Vēlu vakarā ienāca malēju istabā un no turienes meldera dzīvoklī kāds slaiks vīrs pelēkā mētelī, ar bašliku galvā un gandrīz pavisam ar aiztītām acīm. «Reiboņa», kuram guļot stāvēja ģīmis allaž uz durvju pusi, šim svešam ienākot, atvēra drusku acis un noskatījās viņā tik ilgi, kamēr varēja to vēl bez galvas pacelšanas redzēt, un aizmiga at­kal no jauna tik tad, kad svešais vairs nebij redzams. Citi malēji, kas bij arī istabā, nepamanīja no tā nenieka, jo viņi, kā zināms, skatījās tik ienācējam pakaļ; turklāt arī mazā lampiņa spīdēja tik vāji, ka cik necik atstatāk nebij nekas skaidri saredzams. Un, ja arī kāds būtu redzējis «reiboņu» acis atdarām, tad tur nebūtu tomēr nekā ko likt vērā.