Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Kādreiz noturēja Prātnieks ar Pietuka Krustiņu tās pašas goda mal­tītes lietā privātīgu komitejas sēdējumu. Tur viņi, apspriezdami un pārdomādami dažas lietas, nāca uz tām domām, ka esot tīri par grēku, ka čangalieši dabūjot visu tik lepnu un bagātu goda maltīti līdz, jo slātavieši vien esot visu to izkarojuši un īsti Prātnieks pats bijis tas pirmākais starp tiem, tāpēc tas neesot nemaz panesams, ka viņi pie­nākot pie nepelnīta un pie gatava kā kungi klāt.

«Vajadzētu iesniegt mērnieka cienīgam tēvam lūgumu, lai sēdina čangaliešus pie sava galda un dod vienkāršākus ēdienus,» Pietūka Krustiņš sacīja.

«To mērnieka cienīgs tēvs nedarīs, jo tad celtos nemiers un liela kurnēšana,» Prātnieks atbildēja, «bet vislabāk būtu, kad varētu čan­galiešus piemānīt un ieteikt viņiem, ka viens pats ēdiens vien būs, lai tāpēc ēd dūšīgi. Pirmā galā, zināms, nāks kāds prastāks ēdiens, un, kad čangalieši būs no viņa atēdušies, tad citi — tie smalkie ēdieni paliks mums, slātaviešiem, vien; turpretī slātaviešiem būtu visiem jāpiekodina klusām, lai no pirmā ēdiena neēd, jo pēc nāks labāki.»

«Šādā kārtā, mīļo Prātniek, prasa tā lieta vairāk laika pie nopiet­nas darbošanās ar savienotiem spēkiem,» Pietūka Krustiņš atbildēja, krēslā atzvēlies, rokas pret vēderu sakrampējis un acis aizlaidis, «bet šai acumirklī man trūkst diezgan veikla padoma, kur lai sadabū uz to derīgus strādniekus, kur lai ņem vajadzīgo laiku un publiskas izdevī­bas priekš šā darba?»

«Tas ir nieks,» Prātnieks atteica, «to var izdarīt itin viegli plaukšķi­nāšanas un bravo saukšanas mēģinājumos, kā arī nākošā komitejas sēdējumā. Kad pasacīs vien šur un tur vienam, otram, trešam, tad drīz zinās visi, jo tādas lietas izpaužas ļoti ātri, tik vien nav jāaizmirst pie­kodināt tikpat čangaliešiem, kā arī slātaviešiem, lai šo lietu neizpauž vieni otriem.»

Pietuka Krustiņam gan nepatika, ka Prātnieks pasteidzās atrast šo­reiz padomu, bet darīt tur nenieka nevarēja, tāpēc atbildēja nopietņi: «Varēs gan pamēģināt, lai tad redz, kā veicas.»

Slātavas sudmalas stāvēja tanīs dienās arvienu malēju pilnas, jo tagad bij jau iekulti jauni rudzi un tāpēc ikkatrs steidzās, lai atkal tiktu pie mīļās maizītes, bez kuras bij dažs pavadī­jis vairāk dienu un pat kādu nedēļu. Sis mazais piemeklējums — lai­kam, lai cilvēki neaizmirst, kas ir maize, — bij uznācis ne tikvien na­bagākiem, bet arī dažam turīgam saimniekam, kuram nebij vien iekrāts labs maizes padoms uz priekšu, jo pagājušais gads bij drusku skopāks nekā citi gadi tanīs laikos, tādēļ nākošā ziema iztukšoja jau pati vien savu krājumiņu jeb savus piebērtos apcirkņus, tā ka šā nākošā gada pavasarim bij jālied jau vecos krājumos un magaziņās; bet vasarā la­sīja kaut kādus naudas grasīšus kopā un meklēja graudiņu tāļumos; tomēr pēc auga ari tāļumi arvienu lielumā un nebij pēdīgi vairs pār­sniedzami, kaut gan tos nevarēja nebūt līdzināt ar Jēkaba laiku maizes zemes tāļumiem.

Sudmalās, kuras tagad bij saņēmis un valdīja Šrekhubers uz savu roku, trūka pa vasaru ūdens, tāpēc malējiem vajadzēja gaidīt dažas dienas, līdz pienāca malšanas kārta. Pašām pirmām vajadzībām gan pamala visur mājās uz tēvutēvu rokas dzirnavām, bet visi lielāki ma­lieni bij jāved uz sudmalām. Pa vasaru, kamēr pie malšanas bij mazāk darba, melderis Srekhubers līdz ar saviem puišiem darbojās pie sud­malu pārtaisīšanas, kas viņam bij jāpadara pēc nolīguma, un šī vien bij tā lieta, kādēļ Šrekhuberam šās sudmalas bij atdotas uz nomu, jo viņam līdzīgu darba sapratēju un padarītāju nevarēja atrast. Gan, kā dzirdēja, mērnieks pūlējies stipri lielu kungu pierunāt, lai nedod, un lielskungs nebūtu arī patiesi devis, ja būtu bijis cits, kuram var uzticēt pamatīgu sudmalu pārtaisīšanas darbu.

Malēji dzīvodami runāja gan šo, gan to, bet arvienu vai nu par pagājušiem, vai par esošiem, vai arī par gaidāmiem mērnieku laiku noti­kumiem, kuri deva vēl joprojām iemeslus jaunām spriešanām un valo­dām. Slātavieši pēc zemes izdalīšanas bij izšķīrušies divos pavisam pretīgos pulkos: tie, kuri bij ar mērīšanu mierā jebkuriem bij labi iemē­rīts, runāja par mērnieku un viņa darbiem tikvien labu un priecājās uz gaidāmo goda maltīti; turpretī tie, kuri nevarēja būt ar mērīšanu mierā, bij īgni un ļaunīgi uz visiem viņa darbiem, kā arī uz pašu goda maltīti. Šis divējādais gars bij nomanāms stipri vien arī allaž malēju starpā, un pie pēdējās puses piederēja jeb — labāk sakot — viņu vadīja pats melderis Šrekhubers, kaut gan viņam pašam priekš sevis nebij ar mērīšanu nekāda daļa.

Kādu dienu atbrauca uz sudmalām arī Prātnieks un palika tur tā­pat dažas dienas, tomēr nevis vienādi un no vietas, bet tik brīžu brī­žiem, jo drīz viņam bij jāiet uz kalnu pie mērnieka cienīga tēva, drīz jābrauc uz māju un citur; bet visu to laiku, kuru pavadīja sudmalās, stāstīja arvienu, kā svinēšot goda maltīti, un uzteica visus mērnieku darbus, kur atkal pretinieku viņam nekad netrūka. Pa vidu dauzījās arvienu kāds piedzēris vecītis ar melnu, šķidru bārdu, pašaurām acīm un plākstera papīru uz deguna. Runāja, ka viņš esot kāda atstatāka saimnieka algādzis, uzklīdis no pilsētas vai citurienes, kā to arī varēja pazīt pie viņa apģērba un izturēšanās. Viņš runāja arvienu līdz, it kā pa pusei murgodams, bet neviens nevarēja īsti izprast, pie kuras pu­ses viņš turas, jo brīžam runāja pa mērniekam, brīžam atkal pret viņu un uzturēja ar jokiem malējus allaž pie jautrības, un tie redzēja viņu labprāt savā vidū, kur tas prata griezt valodu arvienu pie mērnieku būšanām, pamudinādams runāt un izsacīt domas pat par noslēpumu lietām. Tāpēc, ka šis vīriņš nebij gandrīz nekad skaidrā galvā, malēji iesāka saukt viņu par «reiboņu».

Kādu dienu bij ievilkusies atkal asa sarunāšanās starp Prātnieku un Šrekhuberi par tiem robežu pārlūkošanas komisijas locekļiem, kuri braukuši līdz no valsts puses. Viņiem abiem bij, kā zināms, starp ma­lējiem katram sava pulka asu piekritēju.

«Kādēļ gan šādās vietās un šādās darīšanās liek klāt vīrus no pašu zemnieku kārtas?» tā Srekhubers runāja. «Vai gan tādēļ, lai palīdz ne­taisnību apstiprināt un spēkā vest? Lai palīdz lielākiem un bagātākiem mazākos un nabagākos vēl vairāk apspaidīt? Viņiem, kuri pazīst un zin savas kārtas kaites un grūtumus, kuri pārzin ikkatra saimnieka dzīvi valstī, bij jāstāv gan priekš mazākiem, jo priekš lielākiem stāv jau bez viņiem citi lielāki; viņi ir likti gan drīzāk mērniekam par pretiniekiem nekā par palīgiem un piekritējiem; viņiem nevajadzēja vis uzticē­ties mērnieka vārdiem un viņa vilktām robežām uz ruļļa, bet aplūkot ikkatra saimnieka zemi uz vietas, jo viņi paši, būdami zemnieki un saimnieki, varētu visvieglāk netaisnību un vainas ieraudzīt. Bet vai viņi ir izdevuši kādam apspiestam taisnību? Lai liecina to, kurš var, no visiem šiem malējiem!»

«Neviens, neviens, neviens!» tā liels pulks atsaucās.

«Var gan, var gan liecināt!» Prātnieks un daži citi atsaucās arī.

«Nedz var liecināt, nedz nevar liecināt,» «reiboņa», uz maisa sēdē­dams un snauzdams, viens pats beigās noņurdēja.

«Tad sakat un pierādāt tie, kas gribat liecināt, ka komisija izdevusi apspiestiem taisnību, cik atrodas tādu vietu, kur tas ir darīts?» Srek­hubers teica.