Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Bet vai labāk nebūtu, kad darītu tā, kā mēs darījām, kad stāvē­jām valsts amatos un kad bij jāvēl valdinieki no jauna?» Svērtelis runāja. «Mēs paši tad sasēdāmies visi tai istabā, kur vēlētājiem bij savas balsis jānodod un kur viņus laidām pa vienam cauri. Ikkatram tad tūliņ izskaidrojām, ka ir gan pēc likuma brīv vēlēt arī tos, kuru še nemaz nav un kuri nestāv arī līdz šim amatos, bet ka var vēlēt ari tos pašus vecos un ka spiežama lieta nav nedz uz vienu, nedz uz otru pusi, jo brīvestības laikos var vēlēt, ko kurš grib. Kad tā bijām izskaidro­juši, tad sākām vien mētāt pa vārdam no visām pusēm un prasīt:«Nu, kā­dus tu vēlēsi? Kam tu dosi savu balsi?» — Ko tad gan kurš citu vēlēs kā tik tos pašus vecos? — Ir paši muļķīgākie atbildēja: «Kam nu gan citam var balsi dot? Lai tad paliek vien jums pašiem.» Un tā mēs ti­kām malā ik reizes bez bēdas. Tik pēdīgi kādreiz bij laikam visi saim­nieki sadzērušies un norunājuši mūs visus nomest, jo tad neklausījās vairs neviens uz mūsu izskaidrojumiem, bet ikkatrs kliedza: «Visi nost — arī Čagulis nost! Visi nost! Arī Cagulis nost.» Tik vienu pa­visam dabūjām vēl no tiesas puses nopērt — vairāk ne paldies — kā nosviesti, tā palikām.»

Pietuka Krustiņš izskaidroja, ka šī vēlēšanas kārta nederot priekš šās reizes, jo te esot jāceļ vīri pavisam jaunos amatos un turklāt iz pašas komitejas vidus vien, tāpēc būšot gan jāvēl ar zīmītēm; tomēr lai arī šo lietu izšķirot pati komiteja balsodama.

«Ko tur vēl daudz balsot, ko vēlēt ar zīmītēm?» Prātnieks sacīja, «Bisars lai paliek par plaukšķinātāju vadoni un Ķencis par kārtības priekšnieku — vairāk nekā. Kas tam pretī — lai pieceļas!»

Pietuka Krustiņš pacēlās un sāka runāt: «Mani kungi! Es neceļos vis, lai varētu pretoties tai izvēlēšanai, kas ir notikusi patlaban caur cienīgu prezidentu, bet gan drīzāk pateikties, jo to, ko viņš ir vēlējis, tas ir vēlēts ari iz manas sirds, tāpēc ka nebūs iespējams atrast vairs derīgākus vīrus priekš šām vietām nekā tos, kuri ir proponēti uz pie­ņemšanu, un es esmu pārliecinājies, ka caur zīmītēm arī tā vēlēšana nebūtu izkritusi citādi; tik vien es gribēju cienīgai komitejai pieme­tināt un atgādināt, lai viņa cenšas turpmāk izdarīt savas vēlēšanas tā, ka tās nepelnītu no publikas nekāda pārmetuma, bet varētu pastāvēt pret visiem apvainojumiem, būtu no likumīgas puses aizbildinājamas un atbildētu šā laika garam, taisnības, patiesības un brīvības cen­tieniem.»

«Nu, pēc taisnības un patiesības necenšas šie laiki vēl ne tik daudz kā agrākie,» Svērtelis teica, tabakas maka meklēdams, «vienīgi nu tā brīvība ir, ka var iet, kurp katrs grib, un ka pēršana ari drusku rā­vusies; vairāk nekā.»

«Tas tik tā izliekas,» Pietuka Krustiņš lepņi atbildēja, «jo skaidrā dienā vien var skaidri izšķirt, cik tīrs un skaidrs ir ūdens; tāpat arī apgaismotos laikos izšķiras jo skaidri viņu tumšumiņi, ja vēl tanīs kādi atrodas. Ja ar pieminēto izvēlēšanu ir visa komiteja mierā, tad lai saka «jā», ka var zināt ierakstīt to protokolā.»

Visi sacīja «jā», un Ķencis vēl beigās viens pats: «Jā, jā, kā tad! Kā tad! Ko nu, kā sacīt jāsaka, par nemieru.»

«Bet cienīgiem izvēlētiem iedrošinos pieminēt tuvāk kādu vārdiņu par viņu uzdevumiem un pienākumiem,» Pietūka Krustiņš runāja, kad nobalsojums bij ierakstīts protokolā. «Vispirms jāsadabū Bisara kun­gam vismazāk divdesmit četri dūšīgi plaukšķinātāji un «bravo» sau­cēji, bet Ķenča kungam vajadzīgi kādi divpadsmit kārtībnieki, kuriem jāstāv viņa rīkošanā. Lai nu izsaka cienīga komitejā derīgus pado­mus, kā šie vajadzīgie vīri un jaunekļi būtu pēc vajadzības sadabū­jami un ievēlami.»

«Vai nebūtu jāsastāda listes un jālaiž pa abām valstīm apkārt, tā kā jūs darāt pie jūsu labdarīšanas biedrības valdes ievēlēšanas?» Prātnieks priecīgi iesaucās.

«Nē, Prātnieka kungs, šai lietā gan pieminētais līdzeklis nebūs lie­tojams, kaut gan pie mūsu labdarīšanas biedrības ir viņš izrādījies par ļoti derīgu,» tā Pietuka Krustiņš, «jo šī tiesība tos vajadzīgos vīrus un jaunekļus izmeklēt pieder komitejai vien, un es dotu to padomu, lai viņa atdod un uztic šo tiesību pašiem tiem vīriem, kuriem ir viņa uz­ticējusi patlaban tos divus grūtos amatus. Kas ar mani ir vienis prātis, tie lai paceļas!»

Visi piecēlās — Ķencis ar Bisaru arī līdz.

«Bet tik lielā ballē vajadzēs gan palikt daudz palieku pāri,» Ķencis iesāka, «jo to vien vajag apdomāt, kad, kā sacīt jāsaka, savā laikā pie goda maltītes tuksnesī salasīja no piecām maizēm un divi zivīm div­padsmit kurvjus pilnus, cik vezumu gan tad še nebūs? Tāpēc jāzin pie laika, ko ar tiem paliekiem darīt?»

«Jā, vai tu zini, puis, tā ir gan svarīga lieta,» Svērtelis kā iztrū­cies sacīja.

«Vai zināt ko?» Bisars priecīgi iesaucās. «Tos paliekus pārdosim un dāvināsim mērnieka cienīgam tēvam no tās naudas kādus divi la­bus jakts suņus, jo tad viņam nevajadzēs saukt vairs še slātaviešu saimnieku pie zvēru dzīšanas un putnu celšanas.»

«Tas nevarēs būt,» Prātnieks sacīja, «jo pirmāk tika nospriests, ka nav jādāvina nekas.»

«Sī dāvināšana ir pavisam citāda, jo viņa nāk tikpat kā no mēr­nieka cienīga tēva paša naudas; tādu dāvanu neviens nevar aizliegt,» Bisars atbildēja.

«Tiesa, tiesa, bāliņ,» Ķencis apstiprināja, «jo kurš gan, kā sacīt jāsaka, ir par viņa mantu kungs?»

«Labāk būs, kad tos paliekus pārdosim akcionā jeb ūtrupē un to ienākumu noliksim kādam labdarīgam nolūkam,» Prātnieks sacīja.

«Bet kādā vietā viņu nodosim?» Svērtelis jautāja.

«Es domāju, mūsu pašu pilsētā kādai komitejai,» Prātnieks at­bildēja.

«Ko te mūsu pilsētā nieku?» Pietūka Krustiņš lepņi iesaucās. «Sū­tīsim tāļāk, tad dzirdēsi, kā atskanēs visās avīzēs, jo cik gan tur dabū tādu naudas zumu redzēt, kā šī būs? Tad redzēsat, kādu kvītu atsūtīs, pretī!»

«Vai redzi, puikiņ, ko izdomā, kā sacīt jāsaka, tas, kam prāts. Var­būt būs zeltīts ar dimanta malām?» Ķencis priecīgi sacīja.

«Nu jā, tad par mūsu naudu vien vis vēl nevarēs kvīta iztaisīt,» Prātnieks pieminēja.

«Kas par to? Vai, kā sacīt jāsaka, tik vien naudas ir?» Ķencis iesaucās.

«Bet kam tad īsti varēs zināt to naudu sūtīt?» Svērtelis jautāja. «Kas viņu saņems?»

«Vai tu domā, ka tur saņēmēju trūks? — Par to nebīsties nemaz,» Pietuka Krustiņš Svērteli iedrošināja. «Mēs no labdarīšanas biedrības arī sūtīsim un to kvītu, kurš nāks pretī, piekārsim ierāmētu biedrības zālē.»

«Bet ko mēs darīsim ar savu kvītu?» Bisars jautāja.

«Mēs parakstīsim visi savus vārdus apakšā un pakārsim par pie­miņu tiesas namā.»

«Kurā tiesas namā — vai čangaliešu vai slātaviešu?» Svērtelis jautāja.

«Varēs turēt savu gadu katrā,» Prātnieks atbildēja.

«Bet cienīti kungi! Pie šāda palieku pārdošanas un naudas aizsū­tīšanas darba jāieceļ īpaša kuratorija ar savu prezidentu,» Pietuka Krustiņš runāja.

«To var iecelt beigās, kad viss padarīts,» tā Ķencis.

«Jā, bet kas tad darīs to visu?» Pietuka Krustiņš jautāja.

«Nu, vai tu domā, puis, ka tādi kurati un prezidieri ko dara, kad viņus, kā sacīt jāsaka, priekšlaiku ievēl?» Ķencis sacīja. «Tāpat pašiem vien viss darbs paliek; pēc var viņus vēlēt, cik grib.»

«Jā, bet, cienīgs Ķenča kungs, bez kuratorijas un bez prezidenta nav tāds darbs izvedams, jo kurš gan gribēs un kuram gan būs spēks un laiks pie viņa ķerties?» Pietuka Krustiņš nopietni runāja.