Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Vēlākos gados arī daži palīga mērnieki stāstīja joku labad savus viltīgos darbus un ceļus. Kāds palīga mērnieks strādāja kādreiz pie vecā mērnieka priekšistabā, ruļļus zīmēdams. Turpat nāca arī slātavieši un čangalieši savās darīšanās. Kādu dienu pieminētais palīgs nomanīja, ka kāds slātavietis vai čangalietis ienācis, runādams tur kaut ko sa­žņaugtu saujā un taisās vecam mērniekam sniegt; bet šis, laikam baidī­damies, ka palīgs to pamanīs, pameta, kad bij ienācēja vajadzību

izklausījis, viņam ar acīm un roku, lai, ārā iedams, aizliek aiz cienīgās mātes darba groziņa, kurš stāvēja uz kumodes šim strādātājam taisni aiz muguras. Pats vecais mērnieks iegāja tūliņ iekšā, un ienācējs, ārā iedams,' izdarīja, kā vēlēts. Viss tas notika gan, zināms, palīga mērniekam aiz muguras, bet vecais mērnieks aizmirsa, ka spogulis stāv tam priekšā, kurā šis nolūkoja visu, kas notiek aiz muguras; bet ienā­cējs tādas lietas nemaz nesaprata un nezināja. Palīgs, kad bij palicis viens pats, piegāja veikli pie kumodes — jo durvis, pa kurām mērnieks iegāja, bij cieti — izķēra to, ko ienācējs tur nolika. Vēlāk, drošā brīdī aplūkodams, viņš atrada, ka bij iemantojis septiņdesmit piecus rubļus.

Citreiz tas pats palīga mērnieks, dzīdams robežu starp diviem cie­matiem, gāja tiešām vienam ciematam daudz tuvāk klāt, nekā rullī iezīmēts. Šī ciema saimnieki un saimnieces sāka par to stipri brēkt, un mērnieks nometa mieru no darba diezgan laiku, ņemdams naktsmāju tai ciematā, kuram gāja robeža par daudz tuvu. Pa nakti šī ciemata saimnieki salasīja naudu cik spēdami, nodeva to rītā mērniekam, un viņš gāja pēc tam, no pēdējā robežas stūra sākdams, pa īsto, rullī iezīmēto virzienu. Citām reizēm viņš gāja arvienu iesāktā virzienā tāļāk, tiem stūriem jeb kupicām (kupčām) garām, kuras no vecā mēr­nieka rullī iezīmētas. Ja tas saimnieks vai viss ciemats, kuram tāda tāļāk iešana nāca par vainu, deva viņam kādu apstāšanās zīmi vai arī uzaicināja pie sevis, tad gāja pēc tam uz to vietu atpakaļ, kur rullī bij iezīmēts stūris; bet, ja nevarēja nekā sagaidīt, tad gāja vēl kādu gabalu uz priekšu un beidzot griezās tomēr atpakaļ, teikdams tāpat, ka mi­sējies. Šo mākslu prata arī citi robežu dzinēji.

Atradās turpretī tomēr starp palīga mērniekiem dažs cienījams goda vīrs, kurš izpeldēja tiem krāpšanas un viltības laikiem kā gulbis dūņu ezeram cauri, tā ka nepielipa nekas pie viņa spodri baltām spalvām.

Tātad čangaliešu prāts bij saistīts šai vasarā pilnīgi un vienīgi pie savas zemes mērīšanas un izdalīšanas. Slātaviešiem, kuri izcieta šos vaidu laikus jau pagājušā vasarā, bij turpretī jau cita lieta apsprie­žama un pārrunājama, proti: apsolītā un gaidītā goda maltīte, par kuru bij jau tagad skaidri zināms, ka viņa tikšot noturēta vai nu augusta mēneša beigās, vai septembra mēneša iesākumā — tūliņ, līdzko Čan­galienā būšot robežas pilnīgi nodibinātas.

Lielas un apbrīnojamas lietas vien tika runātas slātaviešos par šiem gaidāmiem svētkiem jeb «balli», kā Prātnieks un citi viņu sauca.

Švauksts stāstīja pa visiem krogiem un godībām, kāda nedzirdēta un neredzēta maltīte tiekot no mērnieka sagatavota, jo Prātnieks dabūjot caur ķēkšu visu zināt, ko gādājot un ko sniegšot. Par seši vai septiņi ēdieni mazāk nebūšot, un citi nākšot jau gatavi no svešām zemēm aiz- zieģelētos un dubultos dzīvā sudraba katlos, kuros ielikšot tik vien sausu vārāmo un izvārīšot zupu ar gaisu vien bez ūdens un uguns; beidzot aplaidīšot zibeni apkārt un verdošu atsūtīšot šurp. Maizi cep­šot sarkana stikla krāsnīs pie kapijas jūras un atvedīšot vai ar smilšu jūras dampkuģi, vai ar elefantiem pa gaisu. Milti maizei būšot no Fiņņu zemes cukura kviešiem iz visu vecākām un gruntīgākām eņģe­līšu magazīnām. Tā maize no viņiem tad būšot tik stipra, ka ēdin ne­maz nevajadzēšot ēst. Zaftes visu visādas spiedīšot varizeji ar vilistiem somu stabulēs no rožu ogām un buksbauma koku vircēm Kaparnaūmā. Sāmu salas tēja vārīšoties uz galdiem valzivju ragos. Kapiju uzdevis mērnieks audzēt jau ziemu tur tālu tālu konterbandes kalnos. Groks esot jau atvests krokodiļu pūšļos gatavs ar Nilupes zirgiem līdz kali- grafijai. — Tad būšot vēl roņu taukos sālītas siļķes Sibīrijas bleķa mucās, Paradīzes sīpoli, ukraiņu vēršu aknas, kavijara zivju ikri, vien­radžu smadzenes, lašu nieri, Kronštates šampanietis, dāņu zemes kar­tupeļi, presēti Pēterburgas gurķi, klapēti Vāczemes cūku cepeši, kantaini pajJirosi, līki cigāri. Visi trauki būšot no tīra zelta tumbaka; noru no­klāšot ar gumijas vilnas tepiķiem. Vakarā dedzināšot visapkārt norai priedēs alenču uguni, kura būšot tik karsta, ka varēšot dancot pa noru, kreklos nometušies, tāpat kā saulītē; raķetes laidīšot gaisā ar Ameri­kas telegrāfiem un atvedīšot baltās biszālēs, lai uz ceļa neizsprāgst. Muzikanti jau nākot pa šosejas eizenbānu ar visu visādām štrumen- tēm: bungas vien esot tik resnas kā mūra vēja dzirnavas, lielo vijoļu stīgas tādas kā zvejnieku virves, trumetes vedot ar divi zirgi kuru, un vējš priekš viņām būšot jāgriež arī ar zirgiem. Sulaiņus vedot no Urangu-Utangas valstības tik daudz, ka ikkatram viesim tiekot savs sulainis, kurš lai noņemot cepuri, sasukājot matus un padodot visu, kā vien kuram vajaga, — un tā vēl daudz citu brīnišķīgu lietu.

Augsti un bagāti kungi no pilsētām rakstot mērnieka cienīgam tē­vam grāmatas, lūgdami, lai viņus arī pielaižot pie tās balles, zināms, par savu naudu, lai jāmaksā kaut vai cik. Bet mērnieka cienīgs tēvs atbildot visiem, ka tas nedrīkstot būt, jo Slātavas un Čangalienas saim­nieki, priekš kuriem vien šī balle būšot, varot ņemt to par ļaunu, ka pielaižot svešus arī, jo tad pietrūkšot norā vietas īsti priekš dancošanas, bez kuras, zināms, balle nevarot būt. Pēdīgi viņi gribot nākt tik vien par skatītājiem jeb par klusiem biedriem, tomēr arī to mērnieka cienīgs tēvs neatvēlot vis viens no sevis, bet soloties sasaukt abas valsts val­dības un vietnieku pulkus, lai apspriežot. Prātnieks un daži citi runāja jau stipri vien un dūšīgi, ka tādi netikšot vis pielaisti, jo kas gan vi­ņiem esot meklējams še zemnieku ballē? Kad gan esot redzēti zemnieki ejam viņu ballēs? — Tāļāk sprieda un gudroja, ka nevarot uzdrošināties arī dažu citu lietu dēļ tādus pie savas balles pielaist, jo vai varot zināt, kas kurš esot un ar kādām domām nākot.

Gandrīz visu augusta mēnesi Pietuka Krustiņš uzturējās pie Prāt­nieka, izstrādādams priekš goda maltītes runas un dzejoļus pēc sastā­dītas programas. To programu sastādīja īpaša svētku komiteja, kuru bij dibinājuši Pietūka Krustiņš ar Prātnieku, ieceldami Prātnieku par priekšnieku un Pietūka Krustiņu par rakstu vedēju. Vēlāk nosprieda pieņemt pie šās komitejas vēl vienu slātaviešu un divus čangaliešu saimniekus, jo tā esot svarīga un vispārīga lieta un šā laika brīvprātī­gās un cilvēcīgās iestādes to prasot, ka visās vietās, kur tiekot ap­spriestas vai veicinātas, vai arī aizstāvētas visu kārtu vai arī vairāk pagastu intereses, vajagot dot balsu tiesības arī visām tām kārtām un tiem pagastiem, kuru intereses nāk jautājumā — caur to, ka pielaižot pie pašiem sēdējumiem ar balsošanas tiesību tādu dzīves kārtu vai pagastu izvēlētos. Papriekšu gan viņi gribēja uzaicināt caur rakstiem apakš komitejas protokola numuriem abas valsts valdības, lai saaicina saimniekus un liek ievēlēt tos pieprasītos komitejas locekļus; bet vē­lāk īsti pats komitejas priekšnieks nāca uz citām domām, sacīdams: «Komiteja nedrīkst ļaut un pielaist, ka viņas spēks un tiesības tiktu no ārpuses aprobežotas caur to, ka valsts valdībām atļauj iecelt viņai trūkstošus locekļus, jo tadā kārtā var tikt ievēlēti pavisam komitejas centieniem pretinieki; turpretī ir komitejas statūtos ieņemams pieli­kumā vai kādā piezīmējumā šis punkts, ka komitejai paliek neapro­bežota tiesība izvēlēt pašai locekļus pēc ikkatra laika vajadzības.» Šo priekšlikumu komiteja pieņēma ar balsu vairumu, rakstu vedējs ierak­stīja viņu statūtos un priekšnieks apstiprināja ar savu vārda parakstu kā pielikumu jeb kā vēlāk izdotu statūtu paragrafu. Pēc tam gāja ko­miteja pie vajadzīgo locekļu ievēlēšanas ar balss vairumu un ar to iepriekšu ziņu, ka, ja balsis daloties līdzīgos skaitļos, tad tā puse, kurā priekšnieka balss, paturot virsroku. Balsis pie vēlēšanas izšķīrās arī patiesi divi līdzīgās daļās, jo katram vēlētājam, kā Pietūka Krustiņš sacīja, atradās savi īpaši kandidāti. Pēc statūtu spēka bij jāapstiprina tie kandidāti, pie kuriem piederēja priekšnieka balss, kaut gan priekš­nieka balss stāvēja arī viena pati, tāpat kā Pietuka Krustiņa balss. Prātnieka ievēlētie un pēc likuma pieņemamie locekļi bij no slātavie- šiem Bisars, no čangaliešiem Ķencis un Svērtelis.