Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Pa mērīšanas laiku Prātnieks dzīvoja vairāk čangaliešos vien tāpat par vidutāju starp palīga mērniekiem un darīja savu darbu laikam gan vēl brangāk nekā slātaviešos. Viņš turējās visvairāk pie vecākā palīga mērnieka Raņķa, kā jau slātaviešos iesācis. Arī daži citi slātavieši dzīvoja tāpat pie tiem jaunākiem palīga mērniekiem un darbojās tikuši vien. Viens no viņiem bij Bisars. Arī Švauksts maldījās dažas dienas līdz, bet tik goda un zaļās izdzīves dēļ. Ar vārdu sakot: pagā­jušās vasaras mērīšanas darbi atjaunojās šai vasarā Čangalienā tādā pašā spēkā, bet pastāvīgāk un ilgāk. Uz robežu dzīšanas jeb zemes dalīšanas laiku tika čangalieši sataisīti arī šogad, un, kad mērīšanas darbs bij beigts, kā arī robežas no palīgu mērniekiem izdzītas, tad Prātnieks, kā ari tie divi citi vidutāji, nāca mājās, gaidīdami ikkatrs savu vāj nieku, kuri būtu vedami atkal un vēl pie vecā mērnieka ar žēlošanos par nepatīkamām robežām. No pusjūlija mēneša līdz augusta beigām stāvēja tikpat Prātnieka, kā arī citu vidutāju mājas pilnas ratu, zirgu, pašu čangaliešu un dažāda labuma — itin kā tirgi. Savus darbus un ceļus viņi ietaisīja šādā kārtā: no rītiem brauca ar visu, kas vedams, uz muižu pie mērnieka un pēcpusdienām bij atkal mājā, lai var saņemt jaunus vājniekus, kuri arī šo laika iedalīšanu zināja. Tur tad saņēma naudu vai arī kādu baudāmu un dažādi lietojamu la­bumu, izklausīja un uzņēma vajadzības, kur klāt groka dzeršana ne­mitējās no pusdienas līdz pusnaktij nemaz. Priekš dāvanu novešanas uz rītdienu Prātnieks paturēja arvien kādus no pašiem čangaliešiem, cik kuru dienu vajadzēja; tāpat paturēja allaž vienu vedēju sevīm, jo ar savu zirgu viņš, zināms, nekad nebrauca. Kaut gan caurcaurim lielākā puse no tām atvestām dāvanām palika pašam Prātniekam, tad tomēr priekš novešanas uz muižu bij jāpatur dažu dienu vairāk zirgu, kuriem uzkrāva pienācīgus vezumus. Pie braukšanas bij tikpat Prāt­niekam, kā arī tiem citiem vidutājiem, kuri dzina tāpat savus vezumus ik rītus pie mērnieka it kā modernieki pilsētā, zināmi divi ceļi: pa vienu brauca turp, pa otru atpakaļ, lai nesatiktos, jo tas viņiem pa­šiem vis daudz nepatika, kad bij jāskatās kā kara gādātājiem cits ci­tam acīs.

Prātnieka māte, visu to redzēdama, tik brīnojās un baiļojās. Viņa neparedzēja šādos dēla darbos nekā laba kā vien tik postu. Nedz viņa ņēma savā ziņā to atvesto un paturēto čangaliešu dāvanu, nedz arī paļāva, lai tās tiktu lietotas kaut kādi viņas saimošanā. «Es,» tā viņa mēdza sacīt, «esmu vadījusi māju, atraitne būdama, visādos bēdu lai­kos, un dievs ir man palīdzējis tikt cauri ar taisnību vien, tāpēc šādas mantas man nevajaga.» Dažu brīdi viņa sunīt sunīja čangaliešus par šādu braukšanu un sava labuma izšķērdēšanu, ka mānot citi viņus kā lopiņus, jo vai nevarot paši baudīt un lietot savu dieva dāvanu mie­rīgi mājā nekā kaisīt pa pasauli tik sev un citiem par postu, jo īsta labuma izaugam tur neviens neredzēšot.

«Labums, kā sacīt jāsaka, būs gan, tik vien nezin kāds,» Ķencis viņai kādreiz atbildēja, izjūgdams pagalmā savu zirgu.

Kad viņa bij jau labu laiku šo trakumu savā mājā cietusi un dēlu arvienu īsos vārdos veltīgi par to rājusi, tad kādā pirmdienas rītā, tai­soties viņam atkal pēc kupli nodzīvotas svētdienas ar čangaliešu man­tām uz muižu, tā sāka klētī runāt, kamēr viņš ģērbās: «Nu es, dēls, aiz bailēm vien nedrīkstu dzīvot vairs šai mājā, kura tagad nav labāka par Zodomu. Ne vairs te ir svētdienas, ne darba dienas, ne miera, ne strādāšanas, it kā pēdējiem laikiem tuvojoties. Par māju un mājas dar­biem nav vairs nekādas gādāšanas, lai saime kust Vai nekust, lai darīts vai nedarīts. Saki, — kas še tiem čangaliešiem tāda par pasta sta­ciju ir pie tevis un kāds gādātājs tu par viņiem esi? Lai brauc un ved vien ikkatrs par sevi, ja grib. Nevar vien nekad beigt to vezumu aiz­dzīt kā karavīru iztikas nemiera laikos. Un kādēļ tev vajaga paturēt viņu labumu mājā un vēl tik daudz? Es redzēšu, kur tu visu to liksi, ko esi pieņēmies, un ko tu ar to lāstu mantu darīsi. Caur maniem pirkstiem, kamēr vien es turēšu un dalīšu šās mājas dieva svētību, neizies no viņas ne putraims, to tu, dēls, tici droši!»

«Gan es pats zināšu, ko es ar viņu darīšu,» Prātnieks ar nepatikšanu atbildēja.

«Un naudu, kā dzird, tu arī ņemot pretī?» māte runāja ar bailēm.

«Tu gribi laikam, lai es staigātu gluži par velti priekš viņiem?» Prātnieks pikti atteica,

«Vai, vai, dēls!» māte ar sirdssāpēm izsaucās. «Piemini tu manus vārdus: tā nauda ir Jūdasa nauda, viņai nāk sodība pakaļ, ja ne pa­šiem, tad pie bērniem, kuri top tad arvienu par palaidņiem. Vaimanas un lāstus vien cilvēciņi kliedz visās malās par tevi un Bisaru. Es, tā­pat mājā dzīvodama, nemaz nezinu visa, ko ļaudis stāsta par taviem darbiem.»

«Kas tev liek klausīties ļaužu melos!» Prātnieks cieti atteica.

«Nav vis, dēls, meli, nav vis, bet kas gan vēl pasaulē visu stāsta? — Vakar, uz baznīcu iedama, satikos ar Bisara māti, — tā raud un kliedz tāpat par savu dēlu un vedeklu: esot sašuvuši bērniem no tiem čanga­liešu atvestiem un paturētiem lāstu un grēku audekliem kreklus. Ak kungs un dievs, ak kungs un dievs! Čangaliešu labums vien vairs stā­vot vai bļodā, vai krūzē, un pati prasot vien: «Ko nu, vīrs, liksim atkal rītdienas čangaliešiem vest?» Vai nu nebijuši līdz šim vēl apģērbušies un paēduši? Kam gan vajadzējis atļaut tos čūskas ieviltotos kārumus un bagātā vīra rotas vest mājā? Lai nu būtu skrējuši paši pazušanā, bet kaut neieēdinājuši jel bērnu ar tām nāves zālēm un neietērpuši savā netaisnības nopelnā.»

«Tik vien jūs zināt kā tādas sieviešu pļāpas apkārt nēsāt,» Prāt­nieks, saģērbies un no klēts ārā iedams, atteica. «Kas jums, vecenēm, par daļu maisīties vīriešu lietās, no kurām jūs nenieka nezināt?»

«Lai nu es, dēls, zinu ko vai nezinu, bet to gan redzu un varu pa­sacīt, uz kurieni kurš ceļš iet un kur nobeigsies,» māte sauca dēlam vēl pakaļ, bet tas neklausījās ari šos vārdos, un viņa palika viena pati klētī pie stenderes raudam.

Šinīs dienās piedzīvoja Slātavā dažus ērmotus notikumus, no ku­riem še dzirdēsim tik kādus. Liela daļa čangaliešu, kad bij dabūjuši zināt, ka netiek Slātavā ņemts vairs neviens cieti, brauca pie mēr­nieka paši vien taisni un bez vidutājiem «ciemoties», jo tā mēdza tādas braukšanas dēvēt. Ikkatram, zināms, «ciemoties» braucot, nebij derīga «kukuļa» pie rokas, bet tika dzirdēts, ka turpat pie Slātavas miesnieka un bodī esot dabūjams viss, kas vien vajadzīgs un kas vien par derīgu zināms, tāpēc daudzi čangalieši brauca no mājas tāpat tukšā, tik ar naudu kabatā, cerēdami dabūt savu vajadzību turpat, un tas bij arī tiesa, jo īsti ķēķa materiālu un par visām lietām svaigu gaļu atrada tur arvienu. Tomēr miesnieks negādāja vis viņu pats, bet tik vien atpirka allaž kādu daļu no mērnieka, jo tas nevarēja spēt visa pievestā provianta izlietot un pārdeva labprāt un īsti tādas ēdamas lie­tas, kuras nebij ilgi paglabājamas. Tātad nereti vien daža čangalieša ve­dums staigāja vairāk reizes no mērnieka uz miesnieku un atkal otrādi, īsti vienam veprim bij tāds lāsts jeb liktenis ilgi jānes. Daudz dienu no vietas redzēja viņu ceļojam no mērnieka uz miesnieku un no mies­nieka uz mērnieku. Kad kāds čangalietis aizveda viņu pār vienu tiltu uz mērnieka māju, tad pēc pāra stundām veda atkal viņu mērnieka kučieris pār otru tiltu uz miesnieku atpakaļ. Maksāšanu izlīdzināja vakaros un apskaitīja tik pēc tā, cik reizes vepris ceļojis apkārt kā ap zemeslodi. Mērnieka kučieris ikkatru reizi, kad noveda, iegrieza pāta­gas kātā robiņu, un miesnieka puisis ikkatru reizi, kad saņēma, uzvilka ar krītu zīmi uz pagraba durvīm. Pēdīgi, kad vepris bij atkal pie mies­nieka apstājies un netika vairs to dienu uz kalnu vests, tad saskaitīja zīmes no vienas un no otras puses un miesnieks izmaksāja naudu, iz­reizinādams zināmo cenu ar to skaitu, cik reizes vepri saņēmis. Bet, kurā pusē šis vepris beidzot palika un vai viņš neaizgāja pavisam uz citu pusi, tas nav zināms ne šodien, jo tādi apbrīnojami ceļotāji mēdz nozust tāpat kā tas daudzināmais mūžīgais žīds, kura beidzamais gals un kaps paliek visiem nezināms.