Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Nu, ja neesi, kā smejies, agrāk rājusi, tad tagad arī vairs neiz­mācīsi, tāpēc sacīsim ar dievu un iesim pasaulē, lai tad rāj tā.»

To sacījis, viņš sniedza Annužai roku uz atvadīšanos.

«Nu tad ar dievu, ar dievu!» viņa sacīja. «Gan jau vēl varbūt kādu reizi satiksimies.»

«Vēl var iznākt laika diezgan ko satikties un diezgan arī ko nesa­tikties,» Tenis atteica un, grožu saņēmis, skubināja zirgu.

Kaspars tikām gāja taisni jeb tiešām tēvam pretī, izmezdams labi lielu līkumu. Ne reizes viņš neskatījās atpakaļ un ari citur nekur ne­apstājās kā vien uz kāda augsta tilta, kuram bij lejas pusē liels, dziļš atvars. Kaut gan lielums no pavasara ūdeņiem bij jau noskrējis, tomēr prāvākās upītes tecēja vēl diezgan stipri un arī šī upe, uz kuras tilta tagad Kaspars apstājās, lūkodamies tumšā un mutuļojošā atvarā. Daudz reizes viņš bij gājis pār šo tiltu, bet nekad tas nebij spējis viņu tā ap­turēt kā šai reizē. Tumšs kā nemierīgais atvars bij arī viņa sejs. Jo ilgāk Kaspars tanī šausmainā dziļumā lūkojās, jo patīkamāks tas viņam izlikās. Viņš gribēja it kā izzināt, kas īsti atrodas tur tai noslēpumīgā dziļumā. Tā jautādams, tas matīja savā garā šo atbildi: «Še ir taisnība, še ir miers, še ir laimība!» Līdz ar to Kaspars nomanīja savā sirdī it kā līdzcietīgi laipnu aicināšanu doties tur iekšā; tur viņš dzirdēja arī ap­solījumu, ka kļūs atsvabināts uz reizi no visām saitēm un visām nas­tām, kļūs atpestīts no visiem vajātājiem un pāri darītājiem. Mīļi viņam izlikās būt tur dibenā no visa un no visiem paslēptam; sirds tam stipri pukstēja un vilka pašu ar neatgaināmu spēku tilta malai pāri. Bet pie­peši viņš atrāvās, iztrūkās, un viņa vaigs nobālēja, jo iekšķīga balss bij atsaukusi šos vārdus: «Tava dzīvība ir arī cita dzīvība un tava nāve arī cita nāve!» Kādus acumirkļus Kaspars stāvēja tā, it kā no zibeņa sasperts: auksti sviedri izspiedās rupjās lāsēs uz viņa pieres, acis ap­žilba, jādvašo bij ātri un smagi. Tikko pa labu brīdi viņš nāca atkal pie sajēgas un skaidras apzināšanās. Tas bīstamais tukšums bij no­zudis no viņa vaiga un ta vieta iestājies atkal tas pats lēnais, bet ne­grozāmais panešanas un cauri spiešanās stiprums. Sviedrus noslaucī­jis un dvašu gari atvilcis, Kaspars gāja mērenos soļos tiltam pāri un savu ceļu tāļāk.

Oļiniete, kad bij aizgājējus slepen ar acīm pavadījusi, iegāja iekšā un teica uz Oļiņu, kas sēdēja vēl tai pašā vietā un tāpat kā pirmāk, rokas klēpī krustām salicis un galvu nodūris: «Nu ir reiz tā posta suga atkal no mājas laukā! Lai nu kā! Prāts palika tūliņ kā atlaists.» Kad Oļiņš tomēr ne tikvien nepriecājās viņai līdz, bet nelikās viņas vārdu nemaz dzirdot, tad kliedza ar dusmām: «Ko nu te kūko visu dienu kā dzeguze! Būtu gājis jel apskatīties, kādā kārtā ir atstāta māja: vai nav izdauzīti logi, vai pavardi izjaukti, vai arī cits kas aiz atriebšanās sapostīts? Ko gan tādi bēdā?»

«Man nav nekāda prieka nedz par viņu aiziešanu, nedz par to iemantoto māju,» Oļiņš nopūzdamies atbildēja. «Es būtu daudz labāk ar mieru, kad viņi nāktu atpakaļ un dzīvotu paši tur, lai paliek viss, kā bijis.»

«Tā jau gan!» Oļiniete atkliedza, paskatīdamās greiži un ar lielu nicināšanu. «Nu ir dievs palīdzējis māju iemantot — viss ir, paldies žēlīgam dievam, iecīnīts, un nu viņam būs vēl slikti!»

«Es neesmu nekad īsti pēc tās mājas kārojis, jo mana sirds atzina to allaž par grēku, un tagad to sajūtu arvien stiprāk,» Oļiņš atbildēja.

«Tāds jau esi, it kā omu izkūkojis,» Oļiniete atkliedza; bet pa brīdi runāja lēnākā balsī tāļāk: «Nu, ja tu sajūti to par grēku, tad ej lūdz dievu vai arī paraudies, gan tad būs viss vesels. Cik lielu grēku viņš nav piedevis, cik lielu arī vēl nepiedos! — Tad nu šis nieks vien būs neiespējams? Vai tu nezini, ka grēcīgi ir viņam mīļi? Jo pašu slepkavu viņš uzņēma pie sevis debesīs un vēl papriekšu nekā citus.» Ar šiem vārdiem Oļiniete izgāja ārā, jo viņa sāka nomanīt nepatik­šanu šai brīdī ar tādu cilvēku runāt, kurš ne tikvien neuzteic šā da­rījuma un panākuma, bet jūtas no viņa vēl satriekts. Viņa labprāt vē­lējās atrast kādu, kas runā viņai pa prātam, it kā gribēdama stiprinā­ties. Kad nebij neviens atrodams, kurš būtu turējis no sirds viņas pusi, tad sāka stāstīt kalponei to pašu, ko Oļiņam, jo viņa zināja, ka kalpone vismazāk nedrīkstēs citādi runāt, kas arī bij tiesa.

Kaut gan Oļiniete stāstīja, ka līdz ar aizgājējiem esot viņai novē­lies kā akmens no sirds, tad tomēr viņa bij šodien nemierīgāka nekā citām dienām un raudzīja ikkatru, ko vien sastapa, pārliecināt, ka Gaitiņiem nebijis vis jāaiziet viņu dēļ, bet kungs izdzinis tos aiz savas pašas un visiem zināmās viltības vainas. Un kādēļ gan lai šie viņu mājas neņemot, kad kungs to pēc likuma šiem piedāvājot? Un, ja šie nebūtu ņēmuši, vai tad cits gan nebūtu atradies? Gaitiņi paši vairs paturēti netikuši nekādā ziņā. — To viņa stāstīja arī žīdam un čigā­nietei, kuri bij todien Irbēnos ieklīduši.

Oļinietei ļoti gribējās noiet un aplūkot savu jauniemantoto māju, bet dienas laikā — dievs to zin, kādēļ, — viņa it kā neuzdrošinājās to darīt, tāpēc gaidīja krēslas un arī tad negāja vis taisni un visiem re­dzot, bet ar līkumu un aiz ēkām slapstīdamās. Iedama viņa domāja jau pa daļai ar dusmām, ka, ja nebūšot atstājuši visu pareizi un kā pienākas, tad tikšot caur tiesu meklēti un vesti atpakaļ, lai sataisot māju, kā vajadzīgs.

Pie dzīvojamās mājas durvīm piegājusi, viņa apstājās un klausījās, vai nedzirdēs iekšā kāda trokšņa, bet viss bij kluss. Tā klausoties, viņai uznāca savādas bailes, kuras augtin auga, jo ilgāk klausījās, kaut gan nekāds biedēklis nebij manāms. Viņa nokratīja tomēr visas bailes, pār­liecinādama sevi, ka tā esot velna gudrība cilvēkus tā baidīt, bet ticīgs dieva bērns par to tik vien pasmejoties, un, tā sadrošinājusies, gāja iekšā. Kaut gan ne gluži bez šaušalām iegājusi, Oļiniete atrada visu ci­tādi, nekā bij domājusi, jo vakara krēsla spīdēja pa gaišiem lodziņiem vēl mīlīgi iekšā, apgaismodama diezgan šo kluso mājiņu. Ne tikvien lo­gi, bet arī sienas, durvis un sliekšņi bij nomazgāti un noberzti uz to spod­rāko; gar sienmalām stāvēja vēl daži glīti soliņi, kāds krēsliņš un aug­stāk dažas rindas vadžu. Logu rūtis bij veselas līdz pēdējai, un uz viena loga stāvēja saliktas rindā visas mājas atslēgas. Oļiniete nebij nebūt varējusi iedomāt, ka aizgājēji būs atstājuši savu māju šādā kārtā, tāpēc viņai uznāca tādas jūtas, kuras stāv starp apkaunošanu un nepatikšanu jeb kuras var nosaukt visskaidrāk par kvēlošām oglēm, kādas sakrāj godsirdīgs pretinieks uz sava vajātāja un ienaidnieka galvas. Līdz ar to atjaunojās še, dziļā istabas klusumā, arī tās bailes, kuras bij sagrābu­šas Oļinieti jau ārā. Viņa tomēr saņēmās un gribēja paskatīties arī di­bena istabā; bet, tikko durvis pavērusi, tā iedomāja, ka tur Ilze nomirusi, un tai pašā acumirklī ieraudzīja arī pieminēto nelaiķi dibenā pie loga stāvam. Oļiniete sastinga aiz bailēm, bet, visus spēkus saņemdama un bailīgi iekliegdamās, devās pa durvīm ārā un uz savu māju projām, kur vēl nevarēja labu brīdi atelsties. Māj nieki, redzēdami saimnieci tādu bālu un gandrīz drebošu, arī iztrūkās, bet zināt toreiz neviens nedabūja, kas viņai noticis.

Pa labu brītiņu pēc tam, kad Oļiniete bij jau savā mājā un kad bij sameties gandrīz tumšs, iznāca no Gaitiņu dzīvokļa Liena. Viņa bij nepa­manīta turp nogājusi, gribēdama pēc ilga laika pakavēties atkal tai istabiņā, kura bij viņai tik mīļa, bet tagad stāvēja pamesta. Viņa mita tur labprāt un nemanīja nekādu baiļu; bet Oļinietes ienākšana un jo vairāk viņas iekliegšanās gan to iztraucēja. Liena baidījās, pirmkārt, ka nedabūtu kāds redzēt viņu šeitan esam, jo, ja tas nāktu audžu mātei zināms, tad atjaunotos atkal vecais negaiss, kurš bij nu jau drusku ap­rimis; bet tagad atrada viņu še Oļiniete pati, ko gan Liena vismazāk bij gaidījusi, tāpēc nav brīnums, ka šis gadījums izbiedēja ļoti arī Lienu no tās puses. Otrkārt, viņa nevarēja izprast, ko nozīmēja Oļinietes nai­gais kliedziens, jo aiz dusmām, ka atradusi Lienu še, viņa tā gan ne­kliegtu. Krēsla turklāt bij tai istabiņā jau tik liela, ka no durvju puses nevarēja vairs tur cilvēka acumirklī pazīt, tāpēc vajadzēja Oļinietei būt redzējušai viņu šurp atnākam, kas atkal nevarēja būt; tāpat arī Oļinietes ienākšana nemaz neapliecināja, ka viņa būtu zinājusi Lienu še esam, un tas kliedziens, kā arī tā izskriešana rādīja drīzāk, ka tā viņas nepazina, nekā ka pazina. Šo visu pārdomādama, Liena palika kādu brītiņu turpat un tad tik gāja atpakaļ uz māju, kur ari pārliecinā­jās, ka audžu māte nebij vis viņas pazinusi, bet nodomājusi par dievs zin kaut ko citu.