Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Nē, viņš tik nedrīkst nākt,» Oļiniete atteica, izrādīdamās pati par drošu. «Jo pats jau zin gan, ka laipnības nav nedz pelnījis, nedz ari sagaidīs, — kas vainīgs, tas bailīgs. Un labāk ari ir, ka viņš nemaz nenāk, jo iekšā es viņa tikpat nelaistu.»

«Kādēļ nu iekšā nelaistu,» Oļiņš, acis nolaidis, lēnām runāja, «jo tik liels grēcinieks jau viņš vēl nav, ka priekš viņa būtu jātaisa durvis cieti; bet es domāju, ka tā pati gara lepnība vien ir viņa sirdi apcie­tinājusi.»

«Bet klausies, veci,» tā Oļiniete, nākusi drīz uz citām domām, iesāka ātri, bet paklusu, «vai nebūtu jāprasa vecītim, lai atdod to divdesmit- piecu rubļu papīru?»

«Kādu divdesmitpiecu rubļu papīru?» Oļiņš pabrīnīdamies jautāja.

«Vai tu nu nezini? Redz, to, kuru viņš no Prātnieka Andža bij iz­ņēmis, ko mērnieka cienīgam tēvam dot; mēs varam teikt, ka Prāt­nieka Andžs lika, lai mums atdod. Ja tagad nedabūjam atpakaļ, tad tie mums jāpiecieš, jo uz sevi Andžs gan tās izdošanas neņems.»

«Lai nu paliek vien,» Oļiņš atteica, ar roku atmezdams un rie­buma pilnā balsī. «Tepat jau viņi mums visu atstāj — vai nu ko līdz aizved? Un ko gan no tā vecīša lai ņem? Viņam nav varbūt ne graša pie dvēseles.»

«Redz nu, kā jau muļķa vecis esi, tā esi!» Oļiniete pa pusei ar ni­cināšanu iesaucās. «Priekš sava labuma sajēgšanas nav tev prāta ne­maz, un, ja nebūtu manis un manu radu, tad tu izputētu jau sen kā rīta salna. Lai paliek, lai paliek! Viss tik lai paliek vien! — Visu viņi tepat atstājot! Ko tad gan viņi atstāj? Tik klaji tās tukšās ēkas, jo mantas pārdeva paši priekš sevis. Ja pašam vecītim nav ko maksāt, lai maksā dēls — diezgan naudas ūtrupē saņēma.»

«Lai nu būtu, lai nu būtu!» Oļiņš atgainījās vēl ar lielāku riebumu. «Es lūdzin lūdzu nepieminēt labāk nekā par to; gan jau iztiksim.»

Oļiniete nepaturētu gan laikam atbildes parādā arī uz šiem vārdiem, ja Tenis nevērtu patlaban jau durvis vaļā, tāpēc Oļiņam bij jāpietiek šoreiz tik vien ar ļoti ļaunīgu un greizu paskatīšanos no sievas.

Tenis atvadās no Oliņiem

«Tagad nu, beidzot, projām iedams, nāku atkal, lai varu pateikt, kā smejies, jel paldies par visu …»

«Labdien jūsu mājā!» tā Tenis, viegli ienākdams, jautri sveicināja. «Vai jūsu saimes bērni jau pārmainījušies? Es nāku, kā smejies, ja ne vairs uz izvedībām, tad jel uz ievedībām, jo man arī pašam jātai­sās šodien pie jauna saimnieka.» To sacījis, viņš smējās itin saldus smieklus.

Oļiņš, kad bij pusīgni labdienu atņēmis, atbildēja bez īstas patik­šanas un uz otru pusi zemē skatīdamies: «īzvedību mums gan šodien tikpat kā nekādu, bet ievedības gan; braukšanas daudz, jo visi ienācēji pārinieki vien ir — mantu visiem diezgan, tāpēc tik tās vien vēl puiši ved mājā visu dienu.»

«Jā, nu jau tev būs tikpat, kā smejies, lielāka galvas lauzīšana nekā līdz šim,» Tenis sacīja, uz ko Oļiņš neatbildēja nekā.

«Bet saki, — uz kurieni jūs īsti aiziesat?» Oļiniete jautāja pa daļai ar dusmām, pa daļai ar pārmešanu, it kā kad tāda nestāstīšana būtu bijusi noziegums pret viņu.

«Tas man, kaimiņien, nav zināms, tāpat kā jums,» Tenis atbildēja, «jo man jāiet dēlam līdz, kurp tas iet, bet, uz kurieni, tā viņš nestāsta nevienam. Ko nu lai dara? Jauniem, kā smejies, ir brīžam savs prāts un sava galva; veciem viņi ik reizes padoma neprasa, nedz arī sava pa­doma stāsta.»

«Kas jūs esat tādi par cilvēkiem?» Oļiniete iesaucās vēl ar lielāku nepatikšanu. «Ikkurš jel stāsta, uz kurieni aiziet, bet šie nezin ne paši; aizbēg tīri kā bēdzin.»

«Es negribu vis, Oļiņa māt, tā aizbēgt, kā tu saki, bet gribu aiziet ar ziņu, lai gan pats, kā smejies, nezinu, uz kuru pilsētu,» Tenis, pīpi uztaisīdams, atteica. «Jo savā laikā, kad es nācu šurp uz dzīvi, atradu pie jums pirmo pajumtu tanīs reizēs, kad braukāju ziemu, mantas šurp vezdams, un kad mana māja, kas nu jāatstāj, bij jau tukša un auksta, tāpēc ka vecie iedzīvotāji bij aizgājuši uz silto zemi. Tagad nu bei­dzot, projām iedams, nāku atkal, lai varu pateikt, kā smejies, jel pal­dies par visu to. — Gan jau toreiz, šurp nākdams, nevarēju domāt, ka būs vecie kauli vēl kādreiz jānēsā pa pasauli uz citu malu, bet ko nu lai saka? Jo, kā smejies, cilvēks domā, bet dievs dara.»

«Jūs domājat pie savas iziešanas varbūt mūsu vainu,» tā Oļiniete auksti, bet nedroši uzsāka, «domājiet, kā gribat, bet mūsu vainas nav tur ne par matu; turpretī tu pats gan zini varbūt labāk to īsto vainu. Kad kungs pēc tam, kad viņš jums atteicis, piesola mums jūsu māju un, ar vārdu sakot, pavēl ņemt, tad mums ir tas jādara, ja negribam, lai pašus arī izdzen. To zina ir dievs, ir cilvēki, ka vajadzēt mums jūsu mājas nevajadzēja un iekārojuši mēs viņas nekad neesam, bet gan negribējām nemaz ņemt.»

«Kam nu, otrējo māt, tādas lietas vairs pavisam piemini?» Tenis bezrūpīgi atteica. «Lai nu paliek viss, kur bijis, un kas noticis — no­ticis. Naida un ļaunu domu mēs neesam turējuši savā starpā dzīvo­dami un neturēsim arī šķirdamies, jo mums ikkatram jāsāk domāt arī drīz, kā smejies, uz dzimtas zemes pirkšanu, kuras būs visiem diezgan un kuru iemantos tikpat visi, lai māja ir vai nav, jo, kad septiņas pēdas garš un trīs pēdas plats gabals ikkuram, tad pietiek.» To izsacījis, viņš smējās atkal savus gardos smiekliņus un, sērkociņu uzvilcis, sāka aizdedzināt pīpi.

«Jā, jā,» Oliņš nopūzdamies iesāka. «Tā jau ir tai grēku pasaulē, kur pa tumsu klūpam un krītam savā miesas vājībā; bez savām vainām neviens neesam, un žēlastības visiem jālūdz, kuru arī panāksim, ja būsim sējuši šeitan asaras un turējuši to ticību, kura nepamet kaunā. Kad nāksim tur pie skatīšanas tai pilnībā, tad nejutīsim vairs nekādu trūkumu, jo tad būs visiem viens kungs un viena mūžīga tēvu zeme, tāpēc netiesāsim un nepārsauksim paši šai pasaulē cits cita, bet meklē­sim vien vainu pie sevis un vēlēsim viens otram «labu dienu, mieru un veselību» no sirds, kad jāšķiras.»

«Ko nu, kā smejies, grēcinieki būdami, varam vairāk sacīt vai vē­lēties?» tā Tenis, pieceldamies no krēsla, uz kura bij jau agrāk no­sēdies, un vilkdams ar abu roku īkšķiem jostu uz leju, apstiprināja Oļiņa vārdus. Tad, roku sniegdams, atvadījās papriekšu no Oļiņa un pēc tam no Oļinietes.

«Ar dievu, ar dievu! Mēs tevis neesam nekad pie dieva apsūdzē­juši un nesūdzēsim arī nedz šai, nedz viņā saulē, tāpēc mūsu dēļ dzīvo droši un ej, kurp gribi; bet, ja dievs tevi piemeklē, tad to viņš dara pats no sevis, tavu pašu grēku dēļ, un tad mūsu vainas nesaki,» Oļi­niete, auksti un lielmanīgi roku sniegdama, sacīja; bet viņas balss skanēja tā, it kā kad viņa gribētu teikt: «Aiziet tev vajadzēja jau sen un nevis vairs šās dienas gaidīt; tāpēc ir labi, ka pēdīgi jel reiz būsi projām, lai tiek māja tīra.»

Kad Tenis bij izgājis, tad nevedās Oļiņiem savā starpā nekāda va­loda, un viņi sēdēja labu brīdi abi klusu, tik vien pēdīgi pats Oļiņš gari un smagi nopūtās. Oļiniete, to dzirdēdama, pacēlās no krēsla un, ārā iedama, sacīja ar dusmām, greizi paskatīdamās: «Ko tu šņāc vie­nādi kā sils! Ne man tāda šņākšana patīk, ne es varu viņas ieredzēt.»

Viņai bij liela kārība redzēt, kā Gaitiņi atšķirsies un aizbrauks, tā­pēc iegāja kambarī, no kurienes pa lodziņu varēja pārredzēt Gaitiņu pagalmu un rijas priekšu, kur stāvēja jau sajūgtais zirgs. Bet šo vietu viņa atzina daudz par atstatu, jo redzēšana nebij visai skaidra un ne­varēja arī ne vārda dzirdēt no tā, kas tika runāts, tāpēc nogāja uz kūts priekšu un likās tur kaut ko strādājam, lai zem tāda iemesla var labāk nolūkoties. Līdz ar to viņa gribēja uzlūkot Lienu, vai tā arī