Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

nenāks un neskatīsies, kā Gaitiņi aiziet; bet Liena palika, tāpat kā gan­drīz visu priekšpusdienu, kad laiks atlikās, lielajā istabā sēdot un šu- vot, jo pēdējā laikā viņa bij arvienu nopietni vienaldzīga, tā ka Oļinietei nebij pat par viņas mīlestību pret Kasparu daudz ko dus­moties, jo patiesi sāka rādīties, ka šī mīlestība zuda tikpat, cik Kas­para aiziešanas diena tuvojās, caur ko Oļinietei un arī Prātniekam radās jauna dzīvība, kad varēja sākt cerēt uz savu nodomu piepildīšanos caur gudri izraudzītiem un stipriem līdzekļiem.

Kad Tenis nonāca savā mājā atpakaļ, tad bij patlaban jau viss sa­taisīts uz ceļu, tā ka vajadzēja tik braukt. Vezums bij viegls, jo tai, kā pieminēts, atradās tik kādas vajadzīgākās un vieglākās dzīves lie­tiņas, kā arī pašu uzturs un zirga barība.

Tenim pienākot, iznāca Kaspars ar Annužu no istabas, kurā bij vēl laikam kādu brīdi par kaut ko sarunājušies. Annužai bij acis izrau­dātas, un viņa slaucīja stipri asaras, bet Kaspara sejs palika tāds pats nopietns, auksts un ciets kā allaž un varbūt vēl jo vairāk nekā allaž. Iznācis viņš novēlēja īsos vārdos tēvam sēsties uz vezuma un braukt pa ceļu apkārt, bet pats aizgāja pa kāju celiņu pretī. To viņš darīja lai­kam īpaši tādēļ, lai varētu atrauties no visām jūtelīgām un garām at­šķiršanās ierašām, kā arī izsargāties no tām dažādām ziņkārīgām acīm, kas glūnēja ap Oļiņu mājām slepeni uz viņiem, jo Kaspars — drusku un viegli vien uz to pusi acis pagriezdams — pamanīja arī pašu Oļinieti aiz stūra skatāmies. Ar Annužu viņš bij atvadījies jau iekšā un arī pie­teicis doties līdz ar Teni ceļā, jo viņai bij jāiziet kopā arto līdz lielceļam un tad jāšķiras. Tenis ieskrēja tik vien vēl veikļi istabā aplūkot, vai nav kas palicis; bet, kad nekā neatrada, tad steidzās drīz ārā, saņēma grožu un laida uz ceļa virsū, iedams pats līdzās kājām; Annuža turpretī ar kādu nastiņu un groziņu uz rokas gāja ratiem līdz. Tā nu viņi izgāja gandrīz visi trīs reizē no mājas, nerādīdami vai arī nenesdami nekādu šķiršanās sāpju un žēlumu, ja vien tik Annuža, kura slēpa arī savas asaras.

Annuža, iedama savā nodabā vezumam līdz, atcerējās to Jura dienu, kur viņa priekš daudz apaļiem gadiem pavadīja šos pašus tagadējos iz­gājējus pa šo pašu ceļu uz Irbēniem, no kurienes atkal šodien pati izva­dīja viņus laukā. Viņa salīdzināja abas pieminētās Jura dienas un atrada, ka tās savā starpā ļoti šķīrās: toreiz nāca šie ļautiņi no dzimtenes šurp uz svešumu, nevis meklēdami laimes un vieglu dienu, bet tik paspārnes, darba un uztura; tagad tie paši gāja atkal no šejienes laukā, kur, sūri un grūti darbodamies, bij spējuši sagādāt tikai dienišķu iztiku, be t kur

tomēr uz priekšu tiem vairs palikšanas nebij. Toreiz viņi atnāca trīs: divi pusmūža cilvēki un viens bērns, bez tam vēl viens kalpa vīrs ar sievu un bērnu. Tagad viņi pārgāja tikai divi: viens vecs un otrs za­ļoksnis, jo Ilze, viņas mīļā Ilze, dusēja smilšu kalniņā, un tagad no­laidās jau otrs pavasars pušķot viņas kapu. Annuža pateica dievam, kurš nelika šai eņģeļa dvēselei, kuras mūžs bij gandrīz tik vien cie­šana, piedzīvot vairs šā pēdējā krusta. Kaspars, toreiz atnākdams, bij mazs un bezrūpīgs puisēns, bet tagad īstā jaunības spēkā un, kaut gan vēl tik dzīves iesākumā, tomēr viņas rūgtumus baudījis jau pilnā mērā un tomēr spējis panest visu, nekurnēdams ne ar vienu vārdu un ne­raudzīdamies ļauni nevienu acumirkli. Viņš spēja šķirties no šās iemī­lētās, bet netaisni atņemtās vietas bez nekādas pavadīšanas un bez ne­kādas atvadīšanās, bez noskumšanas un žēlabām, nevēlēdams nevienam nedz laba, nedz ļauna. Kaspars bij ieaudzis Annužas sirdī tikpat kā pašas bērns un īsti jo vairāk vēl tagad pēc mātes nāves. Viņa nomanīja stipri, ka tikpat bez Kaspara, kā arī bez Lienas būs vientulībā grūta dzīve un garš laiks, tāpēc pie šās šķiršanās viņa nesa vairāk smaguma uz sirds nekā citi. — Tenis pa šiem Irbēnos nodzīvotiem gadiem bij spēris stiprus soļus sava mūža pēdējā daļā iekšā tikpat miesīgi, kā garīgi. Vienīgi tik viņa cēlumam iekš valodas un iznešanās nebij va­rējis piekļūt nekāds vecums un arī nekāds trūkums, — pašā pēdējā nebūšanā viņš bij turīgs un pat bagāts, caur ko nekāds liktenis nespēja viņa pazemot un nekāda nelaimība ķerties dziļi pie sirds, jo visas bēdu nastas, apakš kurām citi gaudās un vaimanāja, Tenis panesa tīri kā pa smieklam, kādēļ dažs bagāts, dziļš un apdomīgs cilvēks apskauda viņu ne bez taisnības savā tukšā dzīvē un vieglā prātiņā, kurš spēj uzņemt visu par laimību. — Pēdīgi Annuža lūkojās arī pati uz sevi un saviem piedzīvojumiem šai mūža gabalā. Daudz laimības viņa neva­rēja tai ieraudzīt, bet īstas bēdas, kuru neviens nezināja, gan atminē­jās. Viss un vienīgais jaukumiņš bij tas, kad varēja būt kopā ar savu draudzeni Ilzi un darīt viņas prātu. Bet, ko viņa sajuta īsti pie Lienas audzināšanas, kā arī pie viņas tagadējā un turpmākā likteņa, vai prieku, vai kaut ko citu, vai arī visu kopā, tas nebij nevienam zināms, jo ru­nāt viņa par to nekad nerunāja; tomēr to gan varēja nomanīt, ka kāda nezināma nasta gulēja uz viņas sirds, izspiezdama nereti vien tumšas un smagas nopūtas, kas arī tagad notika. «Dievs vien pats zin, ko viņš ir īsti ar mani nodomājis un kā vēl viss izies galā,» tā viņa sevī runāja. «Vai tas ir arī patiesi viņa prāts, ka man būs atkal un turklāt vēl sava

mūža galā uzņemties šādu smagu pienākumu? Kas gan to pasacīs? Apņēmusies gan esmu, bet dievs zin, dievs zin, vai tas būs vien pa­reizi un vai varēs labi izdoties? Sirds man gan nekā laba neparedz, bet tik baiļojas, kad uz to domāju. Vai tās tik nebūs atkal jaunas slogas uz manas sirds, un vai tad viņa nenogrims tik pavisam dibenā? Bet, kad apdomāju otru pusi un visu, kas tur var notikt, tad atkal nevaru — sirds tā nepaļauj — lai notiek kas notikdams — jāiet uzsāktā ceļā tāļāk.»

Tā, sevī nogrimusi un domādama, Annuža nemaz nepamanīja, ka bij iznākusi jau uz lielceļa un ka no šejienes viņai ar Teni bij jādo­das uz savu pusi katram.

Tenis, kad bij uzlaidis zirgu uz lielceļa un pagriezis uz to pusi, uz kuru viņam jābrauc — jo tik daudz, uz kurieni iesākot jāgriežas, bij Kaspars viņam vajadzības dēļ gan pateicis, — tad apturēja, uzsauk­dams skaņi un lepņi caur degunu: «Prrrmm!» — it kā kādas stīgas vai skanošas atslēgas troksnī. Pēc tam uzmeta grožu uz vezuma un nāca Annužai pretī, lai var atvadīties. «Nu tevis es vairs pa savu ceļu tāļāk nevedīšu,» viņš Annužai uzsauca. «Tagad iesim katrs uz savu pusi, jo diezgan esam, kā smejies, kopā staigājuši gan nīzdamies, gan bārdamies.» To sacījis, viņš sāka jautri smieties.

Annužai turpretī smiekli nenāca, kaut gan viņa arī nebij jautrības ienaidniece pat vēl šinīs gados, tāpēc atbildēja Tenim nopietnā balsī: «Met jel savu tērzēšanu pie malas, jo vienādi viņa nemaz nepiederas!»

Teņa dabā nopietnības jau gandrīz nemaz nebij, un piespiests viņš nespēja iemantot tās vēl ne tik, bet drīzāk gan savu tērzēšanu caur to paveicināt, tāpēc atbildēja, it kā Annužu drusku kaitinādams: «Hm, kad visi gribēs raudāt, tad, kā smejies, pietrūks debesīs drīz asarām trauku.»

«Vai nu tādēļ tūliņ jāraud, kad netērzē?» Annuža ar mazu nepa­tikšanu atteica.

«Aukstam vai karstam vajaga būt, jo remdenos izspļauj.»

Annuža sāka laikam apdomāt, ka tāda nepatikšanas rādīšana nav vairs še īstā vietā, tāpēc mēģināja atbildēt laipni un it kā pasmieties gribēdama: «Ar tādu, kāds tu esi, jābaras pašā pēdējā brīdī, ja arī visu laiku būtu nodzīvots labi.»