Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Oļinietes jūtekļi jeb nervi bij stipri satriekti, viņa trūkās no miega un murgoja visu nakti — redzēja sapnī Ilzi par eņģeli garās, baltās drēbēs, ar spārniem, palma zaru rokā un kroni galvā. Tā skatījās sāpju pilna uz Oļinieti un redzēja viņas sirdi līdz dibenam ar visu, kas tai bij iekšā, jo priekš tādām acīm tās apslēpt nevarēja. Tomēr Oļi­nietes stiprā veselība panesa arī šo triecienu, tā ka necēlās ne tikvien karstuma drudzis, bet otrā dienā pēc asiņu atlaišanas bij viņa jau pavisam pie veca spēka un dūšas. Tomēr no Gaitiņu mājas turpmāk sargājās ne tikvien pati, bet aizliedza arī citiem turp iet, jo tā esot nešķīsta, tāpēc vajagot gaidīt, līdz uznākot kādi lāču vadātāji, — tad vedīšot ikkatrā ēkā lāci iekšā, lai to nešķīstību izdzenot; pēc tam iz­kvēpināšot vēl labi ar paegļiem — tad varēšot dzīvot iekšā droši un neredzēšot vairs nekādu modzekļu.

Oļiņa grūtums turpretī gāja stipri vien uz otru pusi; miegs viņam nenāca gandrīz nemaz, arvienu viņš mazāk runāja un sēdēja tik, galvu nokāris, rokas salicis un brīžam smagi nopūzdamies. Kaut gan tagad bij jāuzņem otrtik liela saimniecības zināšana, tomēr viņš nelikās nemaz par to zinot. Oļinietei bij par to lielu lielās bēdas, un viņa nesaprata nemaz, ko iesākt. Pēdīgi gribēja sūtīt jau pēc Prātnieka, lai nākot un ierādot jel puišiem kārtīgu darbību, jo no veča, kā redzams, vairs nekā nebū­šot; Prātnieks tomēr negaidīja vis pakaļ sūtām, bet ienāca pats otrā vai trešā dienā pēc Jura dienas.

Ienācis viņš vēlēja Oļiņiem laimi uz jaunu, lielāku saimniecību. Oļiņš neatbildēja uz to nekā, bet Oļiniete pateicās gan priecīgā vaigā: «Paldies, paldies par laimes vēlēšanu! Bet mans vecais vienādi tāds kā saīdzis vien sēd — negrib parīkot pat ne puišu pie darba; es taisī­jos sūtīt jau, Andž, pēc tevis.»

«Kas tev, Oļiņa tēv, tagad vairs var kaitēt, jo nu esi kungs par vi­siem Irbēniem?» tā Prātnieks.

«Nu jā, Andž, es ari tāpat saku,» Oļiniete viņam piekrita.

«Es, Prātniek, dēls, paliktu labāk pie tās pašas savas daļiņas ar mierīgu sirdi, nekā tagad uzņemu visu ciematu ar nemieru,» Oļiņš pēdīgi atbildēja.

«Kāds tev, Oļiņa tēv, gan var nemiers būt tik skaidrā lietā, kur tu neesi nemaz viņu iziešanas meklējis, bet tik vien māju no kunga saņē­mis, kad viņi paši nevarēja vairs palikt?» tā Prātnieks, spieķīti ar nazi graizīdams, mierināja.

«Lūk, tā, tā, Andž, to pašu es ari viņam saku,» tā Oļiniete veikļi Prātniekam piekrita.

«Tā tik, Prātniek, dēls, var runāt cilvēku, bet ne dieva priekšā,» Oļiņš atteica, nemaz nepaskatīdamies.

«Nu, es domāju, ka dievam tas patiks gan labāk, kad neticīgi un bezdievīgi cilvēki tiek no mājas, valsts un draudzes laukā, nekā kad viņi vēl dzīvotu še dievu bērniem par samaitāšanu un piedauzību,» tā Prātnieks, kādu brīdi padomājis, uzsāka. «Jo, ja viņu iziešana būtu pret dieva prātu, vai tad gan cilvēki varētu tur pretī ko darīt? Kungi un valdīšanas, kā tu pats, Oļiņa tēv, zini vēl labāk, stāv dieva vietā, un, ko viņi dara, tas ir darīts tikpat kā no paša dieva. Gan viņš pats zin, kā katru reizi priekš viņa valstības izplatīšanas jāstrādā un kā kurš pretinieks jāliek par pamēslu viņa kājām. Tas ir viss viņa paša darbs, jo no sevis un ar savu spēku cilvēki nekā laba nespēj, ja vien tik ļaunu, un še tu skaidri redzi, ka ļauniem dievs turas pretī un tos pazemo caur citiem cilvēkiem.»

«Nu, klausies nu, veci, kā rakstus izliek, kas saprot, kā uz delnas, lai gan pats nav necik ar viņiem darbojies,» Oļiniete priecīgi iesau­cās. «Ja Prātnieka Andžs būtu cilājis dieva vārdus tik daudz kā tu, tad viņš zinātu visus rakstus no galvas. Un vai gan tu gribi izdzīvot visu mūžu kā koks bez neviena grēciņa? Kam tad tevīm vajaga to lielo lūgšanu un raudāšanu? Kam tad vajadzēja pestītājam ciest un mirt? Ak skaudīgs! Tad es nepaceltos ne augšā. Kura svētdiena ir pagājusi, kad neesam turējuši dieva vārdu mājā vai klausījušies baz­nīcā vai arī kur tu pats nebūtu sludinājis viņu citā vietā. Dažu svēt­dienas vakaru acis gandrīz sūrkst no raudāšanas, īsti kad ir bijuši jā­dzird vairāk bēru dievvārdi. Es nezinu, cik dziesmas vien netiek pa nedēļu izdziedātas? — Man tā dieva mīlēšana ir vai iedzimta: lai iemu kurp iedama, lai daru ko darīdama, bet dieva vārdu man vajaga mutē. Ziņģes es neesmu nezin par cik gadu ieņēmusi mutē, kamēr varbūt tai jaunības trakumā, kad pestītāju vēl nepazinu. Kad nu vie­nādi ir tā dieva labā vien dzīvots un viņa prāts vien darīts, vai tad gan viņš var tūliņ apskaisties, ja kādreiz neizdarām gluži tā vien, kā viņš grib? Ko tad līdz tāda svētības un žēlastības krāšana, kad pats krājējs nedrīkst ne pilītes no viņas baudīt jeb ar viņu savus parādus nolīdzināt?»

«Tu jau pats arī, Oļiņa tēv, zini un māci,» Prātnieks teica, «ka tādam grēciniekam, kurš tā no sirds savus grēkus nožēlo, dievs viņus piedod labprāt pat vai divreiz, tāpēc nevajaga par tādu mazu lietu, kuru viņš būs piedevis varbūt jau ar augļiem un kura, kas zin, nemaz vēl grēks nav, savā sirdī tik daudz zūdīties, it kā kad dieva pasaulē vairs ne­būtu.»

«Un es viņam, Andž, saku, ja jau tie grēki tik ļoti spiež, lai iet biežāk pie dieva galda,» Oļiniete vēl pielika. «Var iet reizes četras par gadu — liegt neviens neliedz; un cik gan tur tās izmaksas? — Vai gan šie grēki vien būs tie, kuru nevarēs nekādi pārspēt? Te nu, Andž, redzi, cik vien manam vecim ticības! Par ikkatru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepiedos! Dievs nepiedos!»

Gan Oļiņš nevarēja viņu domām un pierādījumiem piekrist, bet pretī runāt arī nespēja, jo viņam izlikās .gan arī, ka izskaidrotājiem varot būt labi daudz taisnības, kaut gan viņš neesot paradis jeb iedo­mājis, ka grēku piedošanas lietas varot arī no šās puses tulkot un aizbildināt, tāpēc savā garā cik necik atdzīvojās, sāka meklēt zābaku un solījās spirdzinādamies iet pie arājiem, ko arī darīja, jo gribot paraudzīt, kā veicoties jaunai saimei darbs.

«Lūk, lūk, Andž, kā vecis kļuva tūliņ savādāks,» tā Oļiniete prie­cīgi iesaucās, kad Oļiņš bij aizgājis. «Nebūtu tu atnācis — viņš kū­kotu tāpat.»

«Jā, jā; bet tas prāta durnums pārietu viņam gan tāpat no sevis, ja varbūt tik kādas dienas vēlāk; bet tomēr labāk jau ir, ka cik necik piepalīdz,» Prātnieks atbildēja, būdams ar saviem panākumiem pilnā mierā. «Prāts viņam, zināms, ir mīksts un pabailīgs, bet, kad iedrošina vien, tad ir atkal uz ceļa. — Bet lai nu šī lieta būtu. Saki labāk, — ko var nomanīt tagad no tavas audžu meitas? Vai aizgājēju arī vēl pie­min?»

«Nē, neesmu manījusi vairs nekā,» Oļiniete atbildēja pusbalsī, bet priecīgi. «Liekas, ka tavs gudrais darbs būs izdevies: visu šo pēdējo laiku un tāpat arī tagad viņa nav turējusi ar to pagānu vairs nekādas sazināšanās. Laikam gan sāk pārliecināties, ka diedelēt negribēsies iet. Pēdējās dienās es uzskatīju jo cieti, domādama, ka jel priekš šķirša­nās mēģinās satikties, bet nebūt: viņai bij viena alga, vai iet vai pa­liek, it kā kad nemaz nezinātu. Vēl, zināms, gan tāda pati domīga un nopietna vien ir, jo varbūt kaunas par savu neprātību. To redzēdama, es neesmu arī vēl par tevi nekā minējusi no jauna, kamēr nav viss pilnīgi nostājies un aizmirsts. Var būt, ka tagad viņa tik gaida, lai tu atkal uzbildinātu. — Bet klausies, Andž: Liena strādā tagad pagrabā — es gribu iet tur un sūtīt viņu šurp uz istabu šūt; tad varēsi izrunāties. Bet tagad nāc man līdz un pakavējies kādu brītiņu pie arājiem vai ci­tur, lai Liena neatrastu tevis jau priekšā un nedomātu, ka es sūtu viņu ar nodomu uz istabu. Redzējis tevis bez mums vēl neviens nav, jo saime ir visa uz lauka vai nu pie aršanas, vai pie pļavu līdzināšanas.»