Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Pārklausītāji sāka domāt un arvienu vairāk pārliecināties, ka tur būšot padarīta kāda viltība, tāpēc neņēma nemaz ļaunā, ka izvēlētie aizstāvēja tik aizķerti un karsti savu lietu, bet uzaicināja, lai nosūtot pēc tām mērnieku lietām, tad caur tām varbūt izskaidrošoties šis ne­dzirdētais jukums.

Izvēlētie izlūdzās atļāvumu aprunāties par šo priekšlikumu ar ci­tiem saimniekiem, ko arī vēlēja. Drīz atpakaļ ienākdami, viņi nesa to ziņu, ka valsts atļaujot gan atvest tās lietas, bet tik ar to norunu, ja visus apcietinātos palaižot vaļā un izvēlētie paliekot Slātavā no laba prāta par lietu saņēmējiem un pārzinātājiem. Izmeklētāji bij labprāt ar to mierā un deva visiem apcietinātiem ziņu, lai braucot ar dievu mājā.

Ar neizsakāmu prieku un gavilēšanu tika šī priecas vēsts saņemta un izlietota, jo gandrīz pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm nebij Slātavā vairāk neviena čangalieša kā tik viņu izvēlētie. Ikkatrs, kurš tik paguva zirgu kaut kādi ilksēs iesiet, aizlaida vienos aulēkšos no muižas ārā un tik uz kalniņa, kur iesākās bērzu gatva, atskatījās pirmo reiz atpakaļ; bet tie, kas nebij vēl pilnīgi zirgu sajūguši, pabeidza tur šo darbu, jo te varēja vēl tiesas māju redzēt un uzmanīt, vai kāds darbinieks netaisās dzīties pakaļ? Ķencis ar Pāvulu aiz prieka raudāja un mutējās, kad tika izlaisti ārā, un solījās būt draugi uz mūžību un arī viņā pasaulē.

Pret vakaru tai pašā dienā atveda zināmās mērnieku lietas un ruļ­ļus, bet tur neatradās vairāk nekā kā vien daži nederīgi un nepilnīgi mērīšanas ieroči un kaut kādas vecas skolu sienas kartes līdz ar da­žiem rakstiem, kuros bij čangalieši izzoboti.

Otrā daļa

Bij Jura diena un jauks, mīlīgs pavasara laiks, kas pastāvēja tāds jau no tām dienām, kad sāka sniegs kust. Nevienu dienu neatmetās laiks auksts vai nemīlīgs, bet pat

naktis palika allaž siltas un jaukas, caur ko nebij līdz pieminētai dienai ne tikvien sniegs un ledus vairs nekur redzams kā dažos citos pavasa­ros kalnainos apgabalos ap to laiku, bet jau lielākā daļa gāju putnu klāt, kā arī atradās jau dažas agrajās puķītes pilnos ziedos, un agrāk plaukstošu koku sugām īsti piesaulēs bij pumpuri pieauguši līdz plauk­šanai. Ūdeņi bij sen jau notecējuši un ceļi nosusējuši; visur redzēja arājus tīrumos čakli un jautri strādājam un lopiņus ganībās līksmi spirdzinājāmies. Tēvutēvi apliecināja, ka esot piedzīvojuši tikai ļoti maz un reti tik jaukus un pastāvīgus pavasarus.

Visur valdīja pavasara prieks un jautrība; ikkatrā vaigā atspīdēja gandīz tā laimība, kādu bauda tas, kas ir bijis ilgāku laiku saitēs un. nu nācis pie brīvības; ikkatrā mājā bij tāda jautra dzīvība, it kā kad viņai stāvētu priekšā nebeidzami vasaras svētki — visur, visur izska­tījās, it kā dieva radība būtu pagājušā ziemā izdzērusi dzīves rūgtumu iz likteņa kausa līdz pēdējai pilei uz nebeidzamiem laikiem. Tik viert, Irbēnos un vienīgi Irbēnos bij citādi: tur nevarēja nomanīt nekāda prieka nedz pie vieniem, nedz pie otriem, jo tikpat Oļiņu, kā arī Gaitiņu namā nebij nekādas pavasara laimības, nekāda prieka un ne­kādas dzīvības.

Ka pie Gaitiņiem tas tā bij, tur nebūtu gan nemaz jābrīnās, jo tiem vajadzēja šai pavasarī un īsti šai pašā Jura dienā atstāt māju pēc tā sprieduma, kas dots par zināmo Teņa noziegumu; bet, ka arī Oļiņi, kuriem bij jāmanto atstājamā māja bez nekādas atlīdzināšanas,, nevarēja būt priecīgi un laimīgi, tas gan nebij izprotams. Vai viņi sa­juta varbūt līdzcietību un žēlumu pie Gaitiņu likteņa, ka tiem jāpamet sava sūri grūti iedzīvotā vietiņa un turklāt bez nekā, kaut gan tas no­tika, kā Oļiniete allaž mēdza teikt un stāstīt, caur viņu pašu vainu? Vai varbūt tiem bij par nastu un grūtumu, ka muiža viņiem uzspieda ņemt Gaitiņu māju, kuras tie nemaz nekāroja un pēc kuras nebūt nebij tīkojuši, kā pati saimniece bij stāstījusi nejautāta simts un vairāk cil­vēkiem, jeb — ar vārdu sakot — ikkatram, kuru vien satika. — Ļau­dis gan domāja šā un tā, bet neviens nevarēja būt drošs, ka ir atradis īsto cēloni un patiesi zin, kas Oļiņiem guļ uz sirds; bet tas bij un palika tiesa un to zināja un redzēja visi, ka viņi nes un nes kādu slepenu smagumu.

īsi priekš Jura dienas Gaitiņi noturēja par savām mantām ūtrupi jeb akcionu, kur pārdeva visu, paturēdami sev tik vienu zirgu un vie­nus ratus. No ieņemtās naudas Kaspars nolīdzināja visus savus pa­rādus, kas bij šur un tur iekrājušies, īsti caur dažu ēku celšanu. Pats viņš nogāja pie ikkatra sava aizdevēja un nonesa to, kas kuram nā­cās. Bet daži citi bij arī viņam vairāk vai mazāk parādā; pie tiem viņš tomēr negāja, tik vien bij laidis jau agrāk ziņu, ka Jura dienā viņam būšot no Slātavas jāaiziet. Kaut gan bij gaidāms un domājams, ka arī šie zinās savu pienākumu un nolīdzinās aizgājējam to, ko tam bijuši parādā, bet tik retais vien to izdarīja.

Pieminētā dienā Kaspars, kad bij izvadījis savus saimes cilvēkus pie jauniem saimniekiem, sāka taisīties arī pats līdz ar tēvu projām.

jo vairāk nebij neviena, kas būtu varējis iet viņam līdzi. Annuža, kura bij vienīgā, kas turējās pie viņiem uzticīgi visos laikos un visos likteņos un kura pēc savas mīļās draudzenes Ilzes nāves stājās un stāvēja līdz šim pašam laikam viņas vietā, atlīdzinādama Gaitiņiem ne tikvien saimnieci, bet pa daļai arī Kasparam māti, netaisījās vairs viņiem līdz, bet bij norunājusi un apņēmusi sev dzīvokli kādā kaimiņu pirtiņā. Ar visu rūpību viņa palīdzēja vēl aizgājējiem sataisīties uz ceļu, salika ratos visas drēbes un citas vajadzīgākās dzīves lietas, kas nebij pārdotas, bet tika ņemtas līdz; arī vajadzīgo ceļa uzturu viņa ne­aizmirsa ielikt ratos.

Tenis gādāja tik vien par sevi un savām vajadzībām. No paša rīta viņš sāka taisīties uz bārzdas dzīšanu un pabeidza šo darbu tikko īsi priekš pusdienas, atstādams labi lielu vaigu bārzdu, kura bij jau gan­drīz balta. Tad lika aizejošam puisim vēl aplīdzināt matus, uzvilka ar atlocītiem stulmiem zābakus, kurus bij sācis smērēt ar degutu gan divas dienas priekš tam, ielika labāko pīpes galviņu, to ar zaļo puķīti, un, zināms, itin šķībi, ka lai pats pīpēdams varētu tai puķītē labi ska­tīties. Tālāk viņš satina vienkop visus asiņu laišanas rīkus un nodeva tos Annužai, piekodinādams ielikt ratos labā un drošā vietā; tad iebāza kabatā itin lielu tabakas repi, kuru bij piepildījis jau to dienu priekš tam. Visi tie pēdējo laiku notikumi, kas gadījušies Tenim ceļā, nebij paspējuši nenieka pie viņa dabas, jo nekas nevarēja tik dziļi spiesties, ka viņam būtu vajadzējis ņemt to nopietni pie sirds, un pat pie taga­dējās iziešanas no mājas viņš taisījās veikli un jautri un arī savas va­lodas smieklīgo cēlumu tik brīžam drusku pievaldīja.

Kad viņš bij sataisījies uz ceļu, kā vajaga, tad aizmetās veikli ar pīpi rokā pie Oļiņiem atvadīties.

Oļiniete, kura lūkojās ar ziņkārību un slepen uz Gaitiņu aiziešanu, redzēdama Teni nākam, aizsteidzās drīz istabā un sacīja it kā iztrūku­sies uz Oļiņu, kurš, paturējis patlaban maltīti, sēdēja dibena istabā savā gultā, zobus badīdams: «Otrējo vecītis nāk, otrējo vecītis nāk! Nezin kas par vajadzību vēl būs?»

«Kāda nu viņam vajadzība?» Oļiņš atbildēja, bet sirds tam nebij vis tik vienaldzīga kā vārdi. «Viņš nāk varbūt tik atvadīties, jo ar ļaunu prātu negribēs šķirties kā dēls, kuram augstprātība neļauj no­iet un ar savu tuvāko salīdzināties.»