Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Še viņš izvilka kabatas lakatiņu un likās slaukot asaras, kaut gan nevienas nebij, jo pa visu lūgšanas laiku viņš viebās gan stipri uz raudāšanu, bet netika nekā, tāpēc necēla nemaz acu uz augšu, lai dievs neredz, ka viņas bij sausas, bet slaucījās ar autiņu, lai domā, ka asaras ir birušas. Tā noslaucījies, sacīja: «Ak tu dieviņ, lūk, cik vieglāka top sirds caur to lūgšanu un asarām! — Nu-nu! Vai apstā­sies tepat?» viņš, grožus saraudams, zirgam uzsauca, uzlika cepuri un laida caur bērzu gatvu droši Slātavā iekšā, cerēdams uz dieva palīgu un labu izveikšanos, jo, ja pēc tik sirsnīgas lūgšanas viņš ne­palīdzot, tad nederot nemaz turpmāk vairs viņu lūgt. Bet šo viņš tik vien domāja pie sevis un nerunāja vis dikti, negribēdams dievam iepriekš sariebt.

Slātavā Ķencis bij jau gan agrāk kādreiz bijis, bet, kur mērnieks dzīvo, tā viņš nezināja, tāpēc, saticis kādu cilvēku, prasīja, lai parādot mērnieka dzīvokli; bet šis, vai tīši, vai netīši, rādīja uz leju, brūzī, kurā dzīvoja palīgi, turpretī pats īstais vai vecais savā īpašā namā, kuram gāja ceļš gandrīz gar logiem, kad brauca uz leju, kā bij rādīts. Mēr­nieks, dzerdams pie loga kafiju, ieraudzīja Ķenci, kurš brauca, apkārt skatīdamies, lēnām uz leju, un pazina tikpat pie apģērba, kā arī pie braukšanas, ka tas esot čangalietis, tāds pats kā daži citi, kas pie viņa bijuši. Mērnieks turēja vērā ļoti to, ka lai neviens neiet pie palīgiem jeb jauniem kungiem «ciemoties», un bij jau dažus tādus notvēris. Ķenča bailīgā apkārtskatīšanās, kurā bij pa pusei brīnošanās, pa pusei bailība, krita viņam acīs, tāpēc, savu tasi izdzēris, paņēma cepuri un aizgāja taisni pār dzirnavu upes laipām Ķencim uz brūzi pretī un no­nāca tur taisni tai nelaimīgā brīdī, kad šis, nabags, gāja nedroši pie jauniem kungiem iekšā.

«Kurp tu to spaini nes?» mērnieks viņam uzsauca.

Ķencis, jo vairāk sabijies, kādu brītiņu veltīgi pastomījies un Feldhauzenā plaši skatīdamies, jautāja: «Vai es?

Ķencis pie tiesas nama

«Nudien, būs atkal tāpat kā viņgad pilsētā!»

«Nu kurš gan vēl cits?»

«Vai tu ar mani runā?» Ķencis jautāja vēl kā bez atmaņas.

«Liec spaini ratos, griez zirgu apkārt un brauc atpakaļ kalnā!» mērnieks viņam uzsauca.

Ķencis to arī veikli veikli izdarīja, jo viņš domāja, ka «kukulis» bū­šot jānoliek klētī vai pagrabā; bet mērnieks, kurš jau atkal bij iznācis taisni pretī, lika piebraukt pie valsts jeb tiesas nama un pats iegāja iekšā, varbūt, kā Ķencis domāja, izsūtīt kādu pretī, lai saņem dāva­nas, bet par nelaimi, ieraudzījis ērgli uz durvīm, tūliņ sastinga aiz bailēm un izsaucās: «Nudien,; būs atkal tāpat kā viņgad pilsētā!»

Iznāca gan patiesi saņēmēji, bet vien ne tādi, kādus Ķencis pirmā galā bij gaidījis, proti: valsts valdība, darbinieki un arī pats mērnieks. Tik daudz goda Ķencis nebij cerējis sagaidīt, tāpēc nesamanīja, ko pavisam iesākt, bet sēdēja vien ratos, it kā iztrūcies jaukā sapnī no miega, negribēdams ticēt, ka esot nomodā, jeb domādams, ka patlaban bijis nomodā, bet piepeši tik atradies briesmīgā sapnī.

«Nu, cik ilgi sēdēsi? Vai nekāpsi vis vēl laukā?» valsts valdība Ķencim uzsauca.

«Vai es?» Ķencis, aiz bailēm vairs neapzinādamies, atkal jautāja.

«Vēl prasa kā akls!» valdība atbildēja.

«Ak kungs Jēzus! Kad mēs augām, tad tā negāja,» Ķencis izsau­cās un sāka gan kāpt laukā, bet ļoti kavēdamies un it kā atspēries. Kad bij izkāpis un nolicis grožu ar pātagu ratos, tad vienam darbinie­kam tika uzdots vest viņu iekšā, bet tiem diviem — nokopt zirgu un ratus. Ķencis, uzkāpis uz trepēm, uzsauca darbiniekiem, kuri brauca viņa zirgu projām: «Bet tā vien, ka nepametat pātagas!»

Bez nekādas izskaidrošanas un vainas rādīšanas Ķencim pavēlēja noģērbties un iet cietumā iekšā, ko viņš arī darīja, nemaz nepreto­damies.

Tikko kādu brīdi aiz stipras atslēgas, smagām durvīm un dzelzs treliņiem uz lāvas sēdējis un nodusmojies uz dievu, ka tas neesot viņa lūgšanu paklausījis, bet licis notikt pavisam otrādi, par ko ap­ņēmās un gandrīz nozvērējās sevī it kā vai atriebties, nepildīdams nenieka no tā, ko braukdams savas lūgšanas beigās solījis un ko jau līdz šim allaž turējis, — tikko kādu pusstundu šādās un citādās bīstamās domās kavējies, Ķencis padzirdēja no durvju puses jaunu troksni un tādu it kā pazīstamu valodu.

Viņš piesteidzās pie lodziņa vai labāk pie cauruma mūrī, pa kuru varēja skatīties priekšistabā, kaut gan, zināms, bij redzama tik tā istabas daļa, kura šim caurumam taisni pretī, jo tas bij varbūt tik puspēdas vienādi un otrādi. Ķencis ska­tījās un klausījās — redzēt nevarēja vēl nekā, bet viena balss bij itin pazīstama. «Tā ir skaidri tāda kā mūsu Pāvula valoda!» Ķencis, brīnodamies un uzmanīgi klausīdamies, izsaucās. Tas troksnis nāca tuvāk un tuvāk, tā ka pret Ķenča lodziņu sabruka drīz atkal tie paši dar­binieki, valsts valdība, vēl daži citi un to vidū, patiesi, Ķenča pušelnieks Pāvuls, kurš nepadevās vis tik mierīgi kā viņš, bet turējās pretī visvairāk vārdos un drusku arī rokām, kad darbinieki viņu veda un bīdīja iekšā. Viņš pierādīja, ka tādēļ nemaz neesot cilvēks sodāms, ja viņš gribot kam ko dāvināt, jo kurš tad esot par viņa mantu kungs? Un paši mā­cītāji ņemot dāvanas. Ja dāvanu devējus gribēšot cietināt, tad naba­giem vajadzēšot nomirt badā. Te tika vaicāts, vai viņš turot mērnieka cienīgu tēvu par nabagu? «Dieva priekšā ir visi tādi paši nabagi!» Pā­vuls, drusku iekārsies, spējumā atbildēja; bet laikam apķērās, ka šī atbilde ir bez pamata, tādēļ, drusku pastomījies, ķēra šo pierādījumu: «Un draugs draugam dāvina arī, un paši ķeizari ņem viens no otra zemes gabalus un pilsētas.»

Lai gan Pāvuls pretojās tik sirsnīgi, tomēr viņš tika vienādi un pa pusei ar spēku ģērbts nost un pamācīts, lai nedzisina veltīgi mutes; bet tas nelīdzēja nekā, jo pat uz durvīm, cietumā iekšā bīdāms, atspē­ries ar kājām un rokām stenderēs, viņš lietoja muti visā spēkā, sacī­dams, ka uzdodot nemieru jau ārpus cietuma, un pat no iekšas pa lodziņu sauca vēl laukā: «Kad jums tas spēks ir ņemt dāvanu devējus cieti, tad braukājat sestdienās pa mācītāju muižām un liekat tur tos dāvanu vedējus arī cietumā.»

Ķencis, tikko Pāvulu ieraudzījis, atkāpās cietuma dibenā, kur ap­sēdās pirmajā vietā uz lāvas. Viņa sirdi pārņēma īsti patīkamas jūtas par to, ka Pāvuls iekritis cilpā, tā ka viņš savu paša likteni pavisam uz kādu brīdi aizmirsa un sāka priecīgi pie sevis runāt: «Lai nu tā pasaule kliedz, lai kliedz par dievu, bet tikpat taisni, kā sacīt jāsaka, gan vis vēl neviens neizdarīs kā viņš, it kā tas redzams tepat pie Pā­vula. Raug, kā viņš saredz blēdi un blēža ceļus! Visus tādus vaja­dzētu sagūstīt un likt cietumā iekšā, lai nevar vairs mērnieka cienīgo tēvu kārdināt. — Kā es pirmāk lūdzu, tā arī notika. Lūk, kā viņš pa­klausa ticīga cilvēka lūgšanu!»

Pāvuls nemaz nezināja, ka šai mājoklī jau atrodas kāds priekšā, tāpēc izturējās, it kā viens pats būdams. Vispirms, nezinādams, ko īsti iesākt, stāvēja turpat netālu no durvīm žāvādamies, žorīdamies

it kā ceļa virs, kuram ilgi nav bijis kārtīgas dusas, bet kurš tagad, mājā pārnācis, taisās omulīgi un pieticīgi uz garu, bezrūpīgu miegu. Viņš sāka iet uz cietuma dibenu, kaut ko neskaidri pie sevis ņurdē­dams. Iegājis no gaišas vietas tumšākā, viņš nevarēja nekā saredzēt, tāpēc grābstīja un taustīja rokām papriekšu, līdz uzķēra Ķenča plāno degunu un atlēca atpakaļ, iekliegdamies: «Kas, nelaim', tas?!» Ķencis, kurš, kaut gan par Pāvula likstu priecājās, tomēr drīz sajutās, ka pats atrodas tai pašā slazdā un jau agrāk iekritis nekā Pāvuls, tāpēc kau­nējās nākt gaismā; jo tas viņam ļoti nepatika būt ar Pāvulu vienu vietu cietumā; tomēr nevis tādēļ, ka Pāvuls, kā viņš dievam to rādīja, bij liels grēcinieks, bet īsti tādēļ, ka nu Pāvuls varēs šo notikumu visur izpaust un tā laupīt Ķenča godu. Tādēļ Ķencis neatbildēja Pāvulam uz viņa iztrūkšanos nekā, bet tik drusku iekāsējās. Pāvuls nebij vis ar to apmierināms, bet uzstāja Ķencim: «Ja labs cilvēks esi, tad runā, citādi velns tevi raus!» — un jau sāka grābstīties, kā var ņemt Ķen­cim pie krūtīm.