Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Kas tev daudz par to jāzin, no kurienes viņi brauc!» tas atbildēja. «Viņi brauc no viesībām jeb balles; bet, ja jūs, čangalieši, arī gribat ar mērniekiem labi braukt, tad jums arī jāzin labi smērēt. Pazīstat jūs kungus, tad kungi arī pazīs jūs.»

Pirmajos ratos, kur Ķencis par braucēju un kuros bij jāsēd pa­šam īstam mērniekam vien, ielika tik plāts jeb skārda trūbu, kurā, kā tika domāts, esot ruļļi iekšā; tās citas lietas izdalīja pa tiem divē­jiem citiem ratiem. Pasta puiši tūliņ, ko bij lietas no ratiem izņemtas, grieza zirgus apkārt un aizbrauca, kaut gan čangalieši būtu labprāt vēl kādu pusstundu brīnojušies viņu ratos un zirgos, kā arī viņos pa­šos, jo runāt viņi nerunāja, un, ja kāds gribēja iedrošināties pasta puišiem ko prasīt, tad tas līdzatbraukušais izrīkotājs zināja ikkatru tādu atraidīt pie malas.

Pa brītiņu iznāca arī mērnieku kungi un sēdās ratos iekšā: vecais priekšējos viens pats un priekšā, Ķencim pa kreisai rokai, kāds valsts valdības loceklis; otros ratos divi jauni kungi un trešos, kuros bij vairāk lietu, viens jaunskungs un izrīkotājs priekšā, braucējam līdzās. Cepures nozuda atkal visiem čangaliešiem no galvām, un dažas atgriezās tur atpakaļ tik tad, kad vairs nebij dzirdama ne zvanu ska­nēšana.

Braukts tika tā, kā tik zirgi spēj un māk iet; bet arī tad vēl brau­cēji skubināja tos brīžam ar pātagām. Visos ciemos un ceļmalās, kur bij jābrauc cauri, stāvēja pulkiem vien skatītāju, bet arvienu bez cepurēm. Kaut gan ceļš gāja caur Ķenča tuvākiem kaimiņiem un kaut gan visi tie skatītāji bij viņam pazīstami, tad tomēr viņš negrieza ne acu uz tiem, bet laida vien pilnā spēkā tāļāk, grožus lepņi turēdams un brīžam ar pātagu plīkšķinādams.

Pirmā nomešanās un darba uzsākšana tika ņemta, kā jau arī pie­sūtīšanas rakstā bij ar vārdu pieminēts, tādā valsts apgabalā, kur labi daudz ciematu un kas atradās gandrīz valsts malā, tāpēc dabūja iz­braukties diezgan arī pa meža ceļiem, kur, zināms, neskrēja tik viegli kā pa lielceļu. Par uzņemšanu un dzīvokļiem bij arī gādāts, cik un kā vien drīzumā iespējams.

Mērnieks darīja vispirms valsts valdības locekļiem zināmu to, kādā kārtā viņš gribot savu mērīšanas un zemes sadalīšanas darbu uzņemt un strādāt. Pats viņš jāšot pa visiem ciematiem, aplūkodams vecās robe­žas, lai varot labāk nosvērt, kur viņas pārtaisāmas un kur pametamas tāpat, tāpēc lai gādājot viņam ik dienas labu jājamo zirgu. Saviem palīgiem jeb jauniem kungiem viņš izdalīšot valsti trijās daļās uz stigāšanu, bet pati īstā mērīšana iesākšoties tik pēc tam; turpretī ro­bežas viņš pats sākšot nodibināt tūliņ mājā, kad būšot savu caurskatī­šanas darbu beidzis, viņš noteikšot dienu, kurā visiem Čangalienas saimniekiem jātiek Slātavā uz jaunu robežu saņemšanu. Visu šo lai darot tagad tūliņ pa valsti zināmu, ka visi saimnieki varot palikt nā­košās dienās mājās.

Tanī pašā dienā izdzina vēl visi mērnieki kopā, pašam īstam klāt esot, caur visu valsti pamata stigu, uz kuras, kā teica, dibināšoties visas citas stigas. Tas izrīkotājs, kurš bij atnācis mērniekam līdz, gāja vienādi, čangaliešiem kaut ko pusdikti stāstīdams par pamanīšanos un laika vērā likšanu, ja gribot ko labu panākt. Viņam tā runājot, gāja uzmanīgi klausītāji vienādi līdz.

Otrā dienā bij mērnieka darba ceļš zināms visai valstij. Tie trīs palīgi izšķīrās, stigas dzīdami, uz savu pusi kurš, bet pats īstais sāka jāt no ciema uz ciemu ar rulli rokā, šo to par robežām prasīdams un piezīmēdams. Viņam it kā par ceļa vadu gāja tas līdzatnākušais izrī­kotājs, saaicinādams ikkatra ciema saimniekus kopā mērniekam pretī un musinādams allaž vienam vai otram kaut ko ausīs.

Vienā pašā dienā sacēlās pa visu valsti savāda, neredzētā kus­tēšanās: visi brauca, gāja, steidzās un čukstēja, bet neviens gan ne­gribēja labprāt otram stāstīt, kurp un kādēļ; kam kāda prece bij uz rokas, to pārdeva ar steigšanos un viena alga par kādu cenu; tāpat arī barojamus lopus un visu, kas vien atlika un ko varēja izdot pret skaidru naudu. Jādomā bij, ka visi taisās doties vai pat uz silto zemi; un naudas meklēja jo dienas jo ciešāk, kā kad būtu jālej vai zelta teļš. Tāpat arī no ēdieniem un no dzērieniem, kurp vien mērnieki pa­griezās, gādāja visu, kas vien zināms un dabūjams, kur klāt dzinās cits citu pārspēt.

Viss tas pastāvēja tādā pašā spēkā trīs dienas, un mērnieki arī strā­dāja, ko spēja: pats īstais jāja vienādi pa ciemiem apkārt, izprasīdams ikkatru saimnieku par viņa robežu trūkumiem un kaitēm savrup un pēc atkal ikkatra ciemata saimniekus kopā, lai izsaka, kur viņi vēlētos savādi tās robežas fi kas iet visam ciematam ar kaimiņu ciematiem. Palīgi arī, ikkurš par sevi, cirta un dzina stigas, cik vien varēja, tā ka gandrīz pus Čangalienas meža nogāja stigās vien. Turklāt viņi izpra­sīja ikkatram saimniekam, vai negribot likt uzņemt kādus tīrumus, kuri neesot septiņus gadus mēsloti, meža zemes vērtībā vai arī ganī­bās kādus meža gabalus vai pļavas brīvzemē, jo tad neiznākot tik daudz vērtības, kaut gan platība paliekot tā pati? Uz augļu dārziem neliekot vērtības nemaz un par tādiem atzīstot kaut kuru zemes gabalu, kam tik sēta jeb žogs apkārt un daži kaut kādi ogu kociņi iekšā, lai viņi būtu vai kazenāji un irbenāji vien, ja citu neesot. Tātad varot pat rudzu tīrumu caur sētas aptaisīšanu un odzenājiņu iestādīšanu ielikt — rullī par augļu dārzu. Čangalieši, to dzirdēdami, sāka taisīt dārzus visā spēkā: cēla sētas veseliem tīrumiem apkārt, iesprauda šur un tur kā­das ieviņas, kazenājus un kaut kādus upenāju krūmiņus no meža.

Pēc trim dienām, kad nāca nosacītais mērnieku laiks uz beigām, bij Čangalienā sacēlies naudas kurss par aizdošanu varbūt līdz četri simti procentiem liels, tā ka saimnieki izrakstīja parādu zīmes līdz Mār­tiņiem un ziemas svētkiem par otrtik, nekā aizņēmušies, ja tik bij vien kas aizdod. Kam viņiem toreiz naudas tik ļoti vajadzēja un ko tie ar viņu darīja, tas nav zināms pat ne šodien.

Tikpat vecais jeb īstais mērnieks savu robežu pārlūkošanas darbu, kā arī jaunie jeb palīgi savu stigošanas darbu pabeidza vienā dienā, kur tad tūliņ uz otru dienu pēc tam bij pasūtīti uz kādu ciematu valsts vidū visi saimnieki, kuriem mērnieks darīja zināmu to dienu, kad jābrauc uz Slātavu saņemt jaunu robežu ar krustu pavilkšanu jeb vārdu parakstīšanu. Tas pats pieminētais izrīkotājs, kurš bij arī pa­licis pa visu to laiku turpat līdz, gāja atkal un vienādi pa ļaužu vidu, skubinādams un stāstīdams kaut ko, īsti par ēdamu un dzeramu lietu vešanu. Tūliņ pēc tam visi mērnieki līdz ar viņu aizbrauca ar pašu čangaliešu zirgiem projām, atstādami savas lietas valsts valdības rokās un solīdamies nākt uz īsto mērīšanu pēc tam, kad būšot robežas jau no­zīmētas. Viņi nebrauca vis nedz uz Slātavu, nedz arī turp atpakaļ, no kurienes braukuši, bet pavisam uz otru pusi, sacīdami, ka tur viņiem esot vēl jāpārlūko kādas mazas muižas zeme, pirms dodoties uz Slā­tavu atpakaļ. Aizvedējus bij viņi atlaiduši pie pirmās pasta stacijas un aizbraukuši ar pasta zirgiem tālāk, dziedādami vien.

Līdz tai noliktai robežu saņemšanas dienai bij vēl vairāk nekā nedēļa laika; bet pa tām dienām izskatījās visā Čangalienā atkal un vienādi, it kā kad viņa rīkotos uz kādām milzu godībām: tur slaktēja jeb kāva, medīja un zvejoja, pirka un gādāja gan mucās, krūzēs un pudelēs, gan kastēs, kulēs un papīros. Visi darbi bij gandrīz kā atmesti un aizmirsti, it kā kad uz priekšu nebūtu vajadzējis vairs nekādu laicīgu gādāšanu, bet taisītos tik uz mūžīgiem svētkiem. Jo tuvāk nāca tā diena, jo lielāka gādāšana bij redzama īsti un vienīgi tik par baudāmām lietām visās zināmās dažādībās.