Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Šis vīrs, Šrekhubers, iebruka tai brīdī tiesas istabā ar visu savu zaraino nūju un apputējušām drēbēm — patlaban kā iz sudmalām nācis. Dievs zin, caur ko un kā viņš bij dabūjis zināt, kādus darbus tiesa strādā pie šā cilvēka, kurš tomēr nebij nenieka noziedzies. Tiesa, viņu ieraudzīdama, atlaidās no sava barguma, un mērnieks apklusa no sa­vas tiesas spriešanas vēl drīzāk, nekā pirmāk Kasparam Gaitiņam ienā­kot, it kā kad būtu nācis pār visiem kāds no taisnības sūtīts soģis. Viņš, drusku istabā apskatījies, runāja uz apsūdzēto un tiesāto: «Teic, cil­vēks, vai tas ir taisnība, ka tiesa taisoties tev dot rīkstes trešo reizi no vietas?»

«Jā, kungs, ir gan taisnība,» nosodītais atbildēja.

To dzirdējis, Šrekhubers pagriezās uz tiesu un runāja: «Es stājos tagad šim cilvēkam par aizstāvētāju un uzaicinu tiesu lasīt man pār­klausīšanas protokolu priekšā.»

Šrekhubers tiesas istabā

«Es stājos tagad šim cilvēkam par aizstāvētāju .. .»

Iesākot gan tiesa liedzās to darīt, bet, kad arī pats apvainotais, caur aizstāvētāju iedrošināts, to vēlējās, tad lasīja. Visa tā protokola kodols bij šis: tas un tas bijis pret mērnieka cienīgu tēvu vārdos rupjš un solījies viņam uzbrukt pat ar spēku, tāpēc tiek nospriests vainīgam dot divdesmit pāru žagaru sitienu un likt mērnieka cienīgu tēvu no­lūgties. Bet, kad vainīgais negribējis tās otras sprieduma puses pildīt un bijis vēl joprojām rupjš, tad ticis sodīts vēl tāpat.

Nosodītais atbildēja, ka tas protokols neesot sastādīts pēc patie­sības, jo tas, ko viņš rādījis no savas puses, neticis tur nemaz uzņemts, nedz arī tiesa uz to pavisam klausījusies. Tā lieta iesākusies un bei­gusies tā: viņš esot otras valsts cilvēks un ticis no savas valsts val­dības pasūtīts uz vakarējo dienu mērniekam par strādnieku pie robežu dzīšanas starp Slātavu un viņa valsti. Mērnieks nolicis citus pie stigas ciršanas, citus pie mietiņu taisīšanas, bet viņam uzdevis mest kapču jeb kupicu. Darbs bijis grūts, jo tai vietā atradies daudz ak­meņu, kas rakšanu kavējuši. Kaut gan viņš racis visā spēkā, tomēr mērnieks kliedzis arvienu virsū, lai strādājot un neslinkojot, un tur­klāt lamājis vēl par lopu. Pēdīgi viņš atbildējis mērniekam ar šiem vārdiem: «Lūdzu, cienīgs tēvs, nebrīdināt manis bez vainas, bet aplū­kojat, ka tas darbs nav ātrāki darāms.» Tūliņ esot mērnieks sitis viņam pliķi pa vaigu, uz ko viņš pacēlis lāpstu un teicis, ka, ja vēl sitīšot, tad dabūšot ar lāpstu tūliņ pretī, jo pret uzbrukšanu aizstāvēties esot brīv. Mērnieks licis slātaviešu strādniekiem viņu saņemt, sasiet un aizvest uz Slātavu. Saviem vārdiem par apliecību viņš piesaucis visus strādniekus, un arī viņa muižas kungs pats to itin labi redzējis un dzirdējis.

Tikpat tiesai, kā mērniekam nebij uz to nekā ko atbildēt, kaut gan viņi mēģināja stomīties šo un to, ka nedrīkstot ar sišanu biedināt, jo varot, ja kas darot vainu, sūdzēt, tādēļ tad esot tiesas un valdīšanas no dieva ieceltas; bet, ja ikkurš gribēšot rādīt savu spēku, kur tad pa­saulē būšot drošība un taisnība? Šrekhubers kādu brīdi pārdomāja un tad runāja: «No tiem varas darbiem, kas jau padarīti, var redzēt, ka tiesa liktu šo cilvēku pavisam vai nosist, ja vien mērnieks to gribētu.»

Mērnieks, tos vārdus dzirdējis, taisījās iet laukā, runādams kaut ko par tiesas nespēcību un ļaušanos sevi traucēt; bet Šrekhubers aiz­stājās viņam ceļā un sacīja: «Pagaidat, būs drīz laiks, kur varēsat iziet. Tagad tikpat jums, kā tiesai saku tik to, ka, ja divdesmit četru stundu laikā netiks pie manis ar šo cilvēku izlīdzināties jeb viņam dots vajadzīgs atlīdzinājums naudā, tad mēs runāsim drīz vien citā vietā, kur tad tiesās pašus tagadējos tiesātājus.»

To sacījis, Šrekhubers taisījās līdz ar apvainoto iziet, bet mērnieks, kurš pa to laiku bij daudz dusmojies un ļoti sadusmojies, kliedza vi­ņam pakaļ: «Un jūs arī varbūt dabūsat kādreiz ko dzirdēt, kad varbūt mans ceļš ies jūsu ceļam šķērsu pāri, tā kā jūs laidāt šodien savu ceļu pār manu.»

«Bet mans ceļš tad nelocīsies vis tāpat kā šodien,» Šrekhubers at­bildēja un izgāja; bet izejot vēl bij dzirdama mērnieka piktā runā­šana.

Priekšnams bij ļaužu pilns, kuri nākuši klausīties un skatīties, kas še notiks. Ar bijāšanu viņi grieza Šrekhuberam ceļu un brīnodamies viņu pavadīja klusu ar acīm, kad tas līdz ar savu atsvabināto izgāja mierīgi ārā. Viņiem galva reiba, domājot, kādam gan tam cilvēkam nevajagot būt, kurš drīkstot stāties tik traki mērniekam pretī.

Par brītiņu pēc tam, kad Šrekhubers izgāja, ienāca Grabovskis, kurš bij ģērbies skaisti pēc pilsētas modes, caur ko viņš tagad iz­skatījās Feldhauzenam nešķirami līdzīgs, tā ka atkal ļaudis, viņu ierau­dzīdami, iztrūkās un nevarēja saprast, kur mērnieks ticis no tiesas istabas ārā, jo iznākam viņš nebij redzēts, tāpēc daži sāka jau domai par acu apmānīšanu, jo šodien brīnumi vien notiekot; tomēr drīz gan noprata un pārliecinājās, ka bij vīlušies. Grabovskis izlūdza no valsts valdības savus papīrus, kas tagad atradās viņas ziņā, teikdams, ka nu gribot no šejienes atstāties; pēc tam izgāja drīz atkal ārā, tāpat kā nācis, un devās atpakaļ uz krogu, kur viesu istabā viņu saņēma pie alus un cigāriem kādi četri jaunāki, arī glīti ģērbušies, kā likās, pilsē­tas cilvēki. Grabovskim ienākot, tie griezās visi ar ziņkārību uz viņu, jautādami, kā izdevies.

«Itin brangi,» Grabovskis atbildēja ar pilnīgu pieticību un atmetās uz vecās zofas. Ap viņa lūpām apzibēja savādi, varētu sacīt, neuzticami smaidi, visa viņa izturēšanās bij še brīva, neapspiesta, un viņa vaigā atspīdēja liela, pat bīstama pasaules gudrība un izmanība. Kādu brī­tiņu it kā atpūzdamies klusu cietis, viņš runāja tāļāk: «Paši slātavieši, kuri mani redz ik dienas, nevarēja izšķirt manis no Feldhauzena pat ir tad, kad zināja viņu esam turpat otrā istabā, tāpēc, puikas, turat dūšu un esat izmanīgi zvejnieki — loma ir apņemta branga. Un es domāju, ka tas cilvēks, kuru viņi šodien nepatiesi sodīdami, iekaitināja, būs mums īsti derīgs vidutājs jeb lietas vadītājs.»

Visi jaunie, no šiem Grabovska vārdiem pajautrināti, sāka pildīt no jauna glāzes un dzert uz laimi un izdošanos.

Līdz augusta mēnesim bij Slātava izmērīta, un tāpēc jau runāja stipri vien, ka mērnieki došoties drīz uz Čangalienu, kur čangalieši gaidīja ar nepacietību, jo Ķencis, Svērtelis, «mēnesnīca» un vēl daži citi braukāja ap Prātnieku — ar kuru iedraudzējās pērn Miķeļa tirgus vakarā — un citiem, kaut ko slepen čukstēdami un taujādami, vai drīz iešot mērnieki uz viņu valsti. Arī Prātnieks tika redzēts brīžam Čangalienas muižas krogā, īsti tie­sas dienās vai arī kādās citās valsts sapulces reizēs, kad daudz ļaužu kopā. Tur viņš stāstīja, ka par viņu neesot mērniekam neviena labāka drauga, ka bez viņa netiekot nekas darīts nedz no paša vecā, nedz no jauniem un viņš zinot visu, kas notiekot, — ka vajagot zināt, kā ar mērniekiem un īsti kā ar kuru no viņiem jārunā, jo dažam, kas to nezinot, bet gribot ar kādām grūtākām darīšanām tuvoties, notiekot tā, kā nevajagot, un slātaviešos šādas lietas dēļ izmetīšot vienu iz mā­jas, tāpēc vajagot gan zināt, kā tādi soļi sperami un kurš viņus prot spert, bet nevis skriet pašam dzirkstelēs. Čangalieši klausījās viņa stāstos ar ziņkārību un bailēm, iesaukdamies brīžam ar brīnošanos: «Vai tā?» — «Jā, jā, puis!» — «Ak tu traks!» Daži sāka jau ar Prāt­nieku sarunāties un čukstēt pat savrup, steigdamies cits par citu viņu pacienāt, kas gan izdevās arvienu tik tiem veiklākiem un turīgākiem, jo visi nespēja pie tās laimes tikt. Bez Prātnieka braukāja arī vēl daži citi slātavieši, īsti Bisars, pa čangaliešiem, it kā mērnieku priekštecē- tāji, sludinādami viņa atnākšanu un sataisīdami viņam ceļu ar savām priecas mācībām.