Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Pēdējā vakarā gandrīz ikkatrā mājā saimnieks dzina bārdu, lika apgriezt matus un sasmērēja zābakus; saimnieces strādāja, sašūdamas un piebāzdamas ķisenus, kuri tagad bij pa lielākai daļai izmazgāti, un ikkatra gādāja divus, jo ar vienu ķisenu vien braukt būtu par kaunu un tāds saimnieks tiktu uzskatīts par nabadzīgu; turpretī — jo ķiseņi garāki, jo labāk. Puiši veda zirgus uz kalējiem, smērēja riteņus, lika sienu un citu barību ratos, jo viss bij jātaisa tā, ka rītā atliek tik zirga iejūgšana, kā var tikt priekš gaismas no mājas ārā, gan jau tādēļ, ka ikkatrs gribēja būt pie mērnieka vismaz starp tiem pirmajiem, gan arī tādēļ, ka neviens labprāt negribēja rādīt, ka viņš nebrauc vis, kā saka, tukšā. Tātad visvēlāk priekš saules lēkšanas bij Čangalienas saimnieki uz ceļa. Ikkatrs vezdams kaut ko priekšā apakš segas, tāpat kā kad brauc uz godībām.

Ķencis atradās pats pirmais no visiem Slātavas robežās, jo viņam māja bij daudz tuvāk uz to pusi nekā dažiem citiem; bet izbraucis viņš bij arī drīz pēc pusnakts. Kad Ķencis iesāka uz šo ceļu taisīties, tad viņa sirds bij līksma, bet, jo tuvāk nāca tā braukšanas diena, jo smagāka kļuva arī sirds, un īsti tagad braucot šis smagums augtin auga, un Ķencis sajuta, ka viņa, proti, sirds, paredzēja kaut ko ļaunu, kas jau dažu reizi piedzīvots, it kā kad bij aizvedis uz pilsētu sabojātu sviestu un tika saņemts cieti vai arī kad kādreiz naktī gribēja izņemt klusu iz skapīša savu naudu, kur otrā sieva to bij nolikusi un aizslē­gusi, paglabādama atslēgu pie sevis, kuru viņš bij gan dabūjis jau laimīgi rokā un sācis slēgt vaļā; bet, nevarēdams tumsā stipri uzstā­ties, nogāzās ar negantu troksni pār šūpuli un krēslu zemē, jo ska­pītis stāvēja gultas galā augstu pie sienas, par ko, zināms, viņš neva­rēja būt palicis bez soda. Caur šādiem piedzīvojumiem, pie kuriem ari Ķenča sirds nebij paredzējusi nekā laba, viņš sāka tai ticēt, kaut .. gan zināja, ka dieva vārdi māca «savām sirdīm neticēt». Viņš sāka šaubīties un baiļoties par to, vai šis braukums varēšot pavisam ņemt lāga galu un vai caur tām vedamām dāvanām neizcelšoties kāds posts, jo neesot vēl nemaz zināms, vai šādas lietas pretī ņemšot, kaut gan nauda netika atraidīta. Viņš atminējās vēl to, ko bij stāstījis Prātnieks par kādu slātaviešu vecīti, ka tam būšot tādu darbu dēļ jāaiziet no mājas, kas viņu satrieca vēl jo vairāk, jo kas zin, kā varot klāties, kā sacīt jāsaka, īsti vēl še svešā vietā, jo pašu muižā būtu varējis sa­justies drošāks.

Ķencis lūdz Dievu

« es lūdzu tik to, lai tu dotu mērniecina cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man pie­šķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņu un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām …»

Še Ķencis iedomāja īstā brīdī, ka sirdi varot atvieglināt, ja lūg­šanās metot savas bēdas uz to kungu, tāpēc sāka taisīties uz šo ļoti neierasto darbu, jo vajadzība spiež ikkatru darbu izmācīties. Viņš no­lika pātagu, atlaida grožu, lai zirgs iet lēnos soļos caur Slātavas bērzu gatvu, nolika cepuri priekšā, saglauda matus, izņēma no mutes taba­kas kumosu, nosvieda to zemē un sāka lūgt: «Ak mīļais kungs dievs un pestītājs! Tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīda­mies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām. Gan otrs saimnieks — tu jau gan viņu zini — saka un rāda mērnieciņa cienīgam tēvam, ka tām ataugām va­jagot krist viņa robežā, jo tās esot, kā sacīt jāsaka, no manas puses taisni aiz viņa mājas; bet tu vari likt mērnieciņa cienīgam tēvam, lai viņš dod man tās liekā gabalā un otram saimniekam jeb manam pušel­niekam, kura vārds, kā zini, ir Pāvuls, var iedot kaut kur kādu gabalu vietā. Bet jo labāk būtu, ja tu, kungs, dotu Pāvulam tādu prātu, kurš dzenas, kā sacīt jāsaka, pēc tām mantām, kuras nāk dvēselei par labu, jo tad viņš būs daudz gudrāks, nekā skriedams, braukdams pēc šās pasaules niekiem un mērnieciņa cienīgu tēvu dažādi pierunādams. Lai viņš domā labāk uz savu pēdējo stundiņu, jo nav vis vairs nekāds, jaunais. Tu redzi, ka es tevi lūdzu, kā sacīt jāsaka, viņa dēļ, jo man ir žēl un bail, ka melnais, kurš iet apkārt kā rūkdams lauva, nenogriež viņa prātu uz šās pasaules lietām un neierauj viņu, kā sacīt jāsaka, ar nesataisītu sirdi mūžībā. Jo tu zini, ka Pāvuls ir pliks šai pasaulē ienācis un arī tādu pašu viņu izvedīs kā zuti; ko tad gan viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Vai tagad pat jau viņš nevarētu gulēt mierīgs sila malā pavājā un tik baltās, vieglās smiltiņās? Lai, kā sacīt jāsaka, mirst vai kaut kuru brīdi — aizvedīsim uz kapsētu kā brūt­gānu. Bet dzīvot viņš var, ja grib vien, arī bez tiem zemes gabali­ņiem, jo vai gan viņam nepaliek vēl diezgan platības pāri? Un es arī, kungs, varēšu, kā sacīt jāsaka, ikrītiņu un ikvakariņu tevi priekš viņa lūgt. Labi būtu arī, ja tu sajauktu Pāvulam dienu skaitīšanu, tā ka viņš nezinātu, ka šodien jābrauc šurp un, ja iedomātu, tad lai iedo­mātu tik vien labi vēlu uz vakaru. Bet, ja arī viņš, kā sacīt jāsaka, nav atturams un brauc no paša rīta, tad sabaidi tu viņa prātu, ka ne­drīkst ar savām dāvanām pie mērnieciņa cienīga tēva rādīties; un, ja viņš arī būtu tik negants un mestu savus Jūdasa kumosus viņam rīklē kā Daniels pūķim, tad dod mērnieciņa cienīgam tēvam tik taisnu prātu kā pie tā slātaviešu vecīša, kuru ielicis cietumā un māju atdo­šot pavisam otram pušelniekam. To pašu būtu pelnījuši visi čanga­lieši un, kā sacīt jāsaka, it īpaši vēl mani kaimiņi, kuri arī, kā dzir­dams, gribēs mērnieciņa cienīgu tēvu ar dāvanām mānīt.» Še viņš drusku atpūtās, apdomājās un tad ņēma atkal no jauna tālāk: «Bet nu vēl viens grūtums guļ uz sirds: dod atrast mērnieciņa cienīgu tēvu labā prātā un lai viņš neatstumtu manas vājās dāvaniņas — šā sivē- niņa, kviešu miltu maisiņa un sviesta spainīša, bet lai viņus pieņemtu tikpat žēlīgi, kā pieņēma viņu reizi to naudas grasīti, ko devu arī, kā sacīt jāsaka, gan baiļodamies, bet tu griezi visas lietas par labu. Tomēr, ja ļaunais gars būtu apsēdis mērnieciņa cienīgu tēvu ar niknumu pret mani kā vecos laikos Zaulu un ja viņš gandrīz, kā sacīt jāsaka, gribētu man vai sist, vai, ak, tad dod, lai viņa kučārs būtu piedzēris tagad jau no paša rīta un ieskrietu vidū, tā ka tie sitieni tiktu viņam. Un, ja arī tavs prāts būtu, lai mērnieciņa cienīgs tēvs liek mani cietumā, tad dod, ka cietuma atslēga būtu pazudusi un paši valdnieki, viņas meklēdami, sāktu kauties, un es pa to starpu varētu izbēgt. Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vājā sirds spēj tevīm nest, jo grēcinieki, kā sacīt jāsaka, esam visi mūžīgi mūžam. Neniecini manas vājās lūgšaniņas, bet dari daudz vairāk, nekā lūgt spēju! Paklausi, ak, paklausi un esi jel šo reizīti vien žēlīgs!

Tu zini, ka bez vajadzības es tevis nelūdzu, negribēdams tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām tev bāzies virsū kā es? To, kā sacīt jāsaka, es tev tad atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu un kalpošu tāpat kā līdz šim: iešu tāpat baznīcā cik vien spēdams un došu savu arta- viņu tāpat mīļām mācītāj iņu atraitnītēm, kuras tu, kungs, lieci iedo­māt visos lielos svētkos, jo mana labā roka nezina, ko tā kreisā dara. Dari, ak, dari, kungs, visu to žēlīgi!»