Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Tūliņ, līdzko jaunievēlētie locekļi bij apstiprināti, komiteja rakstīja visiem trim apakšprotokola numuriem apstiprināšanas grāmatas un uz­aicināja līdz ar to tūliņ uz nākošo sēdējumu par vienu nedēļu no apakš- rakstītās dienas pie komitejas priekšnieka Prātnieka kunga. Uz čan­galiešiem vēstules nonesa tūliņ turienes «mērīšanas vājnieki», kā viņus vēlāk bij iesaukājuši, jo tie brauca uz slātaviešiem tāpat kā uz vārdotājiem; priekš Bisara Prātnieks paņēma vēstuli pats otrā dienā uz muižu līdz, jo Bisara arī tur nekad netrūkstot.

Parakstītā dienā un stundā bij visa komiteja kopā. Rakstu vedējs izskaidroja priekšnieka uzdevumā komitejas nolūku un darba pienā­kumu ar šiem vārdiem: «Iekām cienīga komiteja uzņem savu grūto darbu, iekām viņa sāk cīnīties vaiga sviedros ar tumsības spēkiem baltā gaismas karoga omulīgā pajumtā, iekām tā savus zaļos darba spēkus noliek godam un ar lielsirdīgu sevis aizliegšanos uz vispārīgā cilvēcības labklāšanas altāra ragiem, — tad also lai ir atļauts pieminēt no cienīga priekšnieka puses kādu vārdiņu par to, kāds cēlonis ir īsti aicinājis šo komiteju pie gaismas un dzīvības, kāds vīra dūšas un pastā­vības prasošs virziens ir viņai savā ceļā ņemams un kāds zelta nolūks sasniedzams. Slātavai un Čangalienai, šām divām māsām un ievēroja­mām tēvijas zeltenēm, tuvojas kāzu diena, tādēļ mums, viņas bāleli­ņiem, klājas tām šo dienu no savas puses pušķot un darīt jauku. Godājamai komitejai nebūs vairs nezināma tā lielā diena, kura mums tuvojas un no kuras sāksies, vismazāk pašai Slātavai un Čangalienai, jauns laikmets jeb epoha abu šo valšķu garīgās sadzīves un attīstības stāvokļa vēsturē. Neatradīsies neviens tāds svešinieks starp abu pie­minēto ideālīgo jaunavu piederīgiem, kurš vēl nezinātu, uz ko viņam jāsataisās, lai nebūtu par kaunu viņām, kuru starotie vaiņagi vizuļos drīz pār tēvijas kalniem, tautas dēlus kairinādami, un kuru kāzu dzies­mas skanēs no tēvijas austruma līdz viņas rietruma piekrastēm, kuras dauza mūžīgi mūžam, bet veltīgi niknas jūras bangas, — skanēs kāzu dziesmas, modinādamas vēl gara miegā snaudošos tautiešus uz garīgu dzīvību. Neatradīsies neviens Slātavas un Čangalienas dēls, kas ne­zinātu, ka tiek sagatavota šo valšķu saimniekiem tāda goda maltīte, kāda, ar vārdu sakot, nav nedz redzēta, nedz dzirdēta. Es negribu šai brīdī nogrimt viņas detaljos jeb sīkumos, celdams tos cienīgai komi­tejai pa kārtai priekšā, jo tas laupītu daudz dārga laika un nesaderētu ar viņas uzdevumu, jo par tām lietām gādā jau citas rūpīgas rokas! Bet es turu par svētu pienākumu jautāt pārliecināšanās dēļ tik to, ko gan pats — kā ar prieku varu pieminēt — neceru un nedomāju, bet kas ir formas dēļ vajadzīgs kā zvērestības vietā: vai še mūsu starpā, kas esam abu valšķu intelijence jeb zieds, izredzēts uz to, ka viņam būs pieminētā goda dienā nest un rādīt pasaulei garīgus, saldus un apbrī­nojamus augļus, — vai šai ziedā, proti, komitejā, neatrodas kāds tārps, kurš varētu šo ziedu maitāt jeb, ar prozaīgu vārdu sakot: vai nav ko­mitejā kāds loceklis, kura sirds ir priekš gaidāmās godības vēl auksta un nav no viņas rīta stariem sasildīta, jeb, ja grib sacīt vēl sausāk, vai nav arī še kāds, kurš, ja arī negribētu strādāt šiem daiļiem cen­tieniem taisni pretī, bet būtu vismazāk vienaldzīgs, — ja atrastos kāds no tādiem nožēlojamiem garīgiem miroņiem, tad tādam es uzsaucu ar Šillera vārdiem: lai viņš šķiras raudādams no mūsu biedrības.»

Šos beidzamos vārdus Pietuka Krustiņš izsauca ar īsti varenu spēku un tad arī atkrita tūliņ krēslā, it kā pa pusei paģībis. Prātnieks sauca «bravo!» un citi visi līdz; bet Pietuka Krustiņš bij, kā likās, tik ļoti aizgrābts, ka nespēja nemaz šās goda parādīšanas ar saviem, kā pats sacīja, pieciem prātiem saņemt, nedz arī pateikties. Viņa galva bij atlaista pār krēsla atzveltni, acis aizdarītas un krūtis varenīgi strā­dāja un cilājās. Tik par labu brīdi viņš sāka rādīt atjēgšanās zīmes un, acis atvēris, it kā drusku iztrūcies, lūdza piedošanas, ka viņš ļāvis aizraut sevi no fantāzijas jūtām tāļu, caur ko uz acumirkli viņa dvē­seles spēki atteikušies no tāļākas klausīšanas un strādāšanas, jo viņi bijuši no jūsmības ļoti pārmākti, tāpēc ka tā nupat pārrunāta lieta guļot šim ne tikvien tuvu pie sirds, bet sirdī iekšā. Šāda dziļa senti­mentalitāte neesot tik vien viņa, bet arī daudz citu krietnu tautas dēlu un gandrīz visa šā laikmeta garīgs vājums, ja drīkstot augstu un dziļu sirds viļņošanos tā saukt. Aiz šāda paša cēloņa gan cienīga komiteja piedošot arī viņa aizmiršanos un nogrimšanu patriotisma dzi­ļumos. Tāpat arī neņemšot ļaunā pēdējās skarbās hipotēzēs, kura vi­ņam bijusi jāizsaka lietas labā, lai tas arī nācies vai cik grūt; tomēr tas nenoticis vis tādēļ, ka viņš būtu jau domājis esam še komitejā kādu Efialti, bet vienīgi tādēļ, lai zinātu no tādiem sargāties, jo tādu vēl šai gadu simtenī esot sajūtams sāpīgs daudzums. — Šo visu Pietūka Krus­tiņš runāja, tāpat krēslā atzvēlies, lēnām un grūti elpodams un brī­žam atpūzdamies it kā vāj nieks, tā ka aizbildināšanās iznāca garāka par pašu runu. Pēdīgi viņš izteica komiteju par atklātu un ka tā nu varot uzņemt savus apspriedumus par to, kā zināmā goda maltīte svi­nama un caur ko viņa pušķojama.

«Es domāju, ka būtu mērniekam kaut kas jādāvina par tik brangu balli, kāda, kā dzirdams, būšot,» Bisars iesāka.

«Kādēļ vairs mērniekam dāvināt, jo no viņa nav tālāk nekāds la­bums gaidāms?» Svērtelis runāja. «Mērīšanas un vērtības likšanas darbs ir beigts un pabeigts, bet goda maltīte viņam jādod pēc norunas. Tāds kungs pildīs savu vārdu, zināms, pats sev par godu. Drīzāk tad būtu jā­pasniedz dāvanas lielam kungam, jo no viņa dabūsim pirkt zemi par dzimtu.»

«Tas vēl nav īsti zināms, vai zemi izpārdos lielskungs pats vai arī atdos šo darbu mērnieka cienīgam tēvam,» Prātnieks sacīja, un vaigā viņam spīdēja liela noslēpuma izzināšana. «Viņa var palikt tikpat labi liela kunga, kā arī nākt mērnieka rokās; tomēr es ceru gandrīz vai­rāk, ka viņa piekritīs mērniekam, jo to viņš pats ir licis man daudz­kārt manīt,»

«Tad, bāliņ, vajadzētu, kā sacīt jāsaka, dāvināt abiem,» Ķencis teica.

«Tomēr vienam allaž tiek jādod par velti,» Svērtelis pretojās, «un caur to sanāk valstim lielas izdošanas, jo nieka nevar dot nedz vie­nam,» nedz otram.»

«Mērniekam varētu dāvināt labu krietnu naudas skapi un lielam kungam nopirkt elefantu, ko laist gaisā,» Bisars sacīja.

«Luftbalonu, mīļais draugs, luftbalonu,» tā Pietuka Krustiņš pār­laboja.

«Cits sauc par elefantu, cits par luftbalonu, un ne velns nezin, kam vēl īsti ir taisnība,» Bisars ar nepatikšanu atteica.

«Ja gribētu dāvināt, tad nebūtu vis jādāvina nedz naudas skapis, nedz elefants, bet īsti svešas zemes zirgi, kas stāv labi lielā vērtībā,» Prātnieks runāja it kā ar augstāku zināšanu.

«Bet es saku tomēr un arvienu, ka valstīm pašām no tādas dāvinā­šanas neatlēks nekāds labums,» Svērtelis turējās, «jo kas gan tiks tur pie pasniegšanas un pieņemšanas? Vai valstis? — Kas to dos? Tur gribēs izplātīties un izspīdēt tik vienīgi pašas valsts valdības, un, ja kāds labums nāks pie dzimtpirkšanas, tad tas nāks vienīgi tik dāvanu pasniedzējiem.»

«Pie tādu dāvanu pasniegšanas varētu izraudzīt pašas valstis kā­dus savus visvecākos saimniekus,» Bisars piemetināja.