Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Nu, tad vajaga vēlēt mana pušelnieka Pāvula,» Ķencis cieti sacīja. «No mums, kas še esam, netiek viņam neviens līdz: viens pats viņš ceļ baļķi uz ragavām augšā.»

Pietuka Krustiņš un arī Prātnieks nomanīja, ka Ķencim nav par ku- ratoriju uņ viņas prezidentu pamatīgas sajēgas, tāpēc, negribēdami cel­ties viņa domām stāvu pretī, atstāja šo lietu uz nākošu sēdi, tik vien Prātnieks drusku noņurdēja, ka cits gan nevarēšot būt par kuratorijas prezidentu kā Pietūka Krustiņa kungs.

«Nu, tātad būtu uzskatāmi šās dienas komitejas darbi par beigtiem,» Pietuka Krustiņš sacīja, spalvu nolikdams un atzveldamies ar lielu nopelnu gurdumu krēslā. «Bet, iekām es uzaicinu cienīgu priekšnieku uz šā sēdējuma slēgšanu, pieminu vēl abiem pēdējā galā izvēlētiem vīriem, Ķenča un Bisara kungiem, lai viņi pasteigtos salasīt pie laika tos vajadzīgos vīrus un jaunekļus, ka lai var noturēt mēģinājumus īsti plaukšķināšanā un bravo saukšanā. Tas būs izdarāms vislabāk svēt­dienās kādā atbalsi dodošā birzē. Arī es piedāvātu savus vājos darba spēkus šiem grūtiem cīniņiem palīgā, ja vien cienīgi ievēlēti priekš­nieki to atļautu. Mana adrese līdz zināmai goda dienai būs arvien še­pat pie komitejas priekšnieka.» Šos vārdus izrunājis, Pietuka Krus­tiņš sāka vilkt gaisu krūtīs itin kā izslāpis un izrādīja savā sejā, ka cieš grūtas kaulu sāpes. Viņš lika to arī še komitejai manīt, ka piemi­nētās kaites ir mantojis, strādādams «priekš tautas», un ka īstam tau­tas dēlam nedrīkst viņu trūkt, bet ka turpretī caur tām var nomanīt, kurš ir šiem augstiem centieniem patiesi uzupurējies, un, kam kaulu sāpju vai reimatismu nav, tas nav arī šinīs apgaismotos laikos nekāds tautas dēls.

«Bet, tik daudz strādādami, jūs, skolas kungs, pavisam nobeigsa- ties,» tā Bisars, laikam Pietuka Krustiņa prātu atminēdams, sacīja.

«Man turpretī jāatzīst ar sāpīgām žēlabām, ka vēl ir maz darīts!» Pietuka Krustiņš izsaucās. Bet apakš šās augstās pazemības bij noma­nāmas skaidri otrādas domas, it kā kad gaidītu, lai visa komiteja kliedz pretī vienā balsī: «Daudz darīts, daudz darīts!» — «Man jāsaka tāpat par sevi, kā lasām rakstos: «Tas gars gan ir labprātīgs, bet tā miesa ir vāja.» Gan redzu viena un otrā vietā sāpīgu strādnieku trūkumu, gan zinu, ka stāv šur un tur strādnieku pulki uz tirgus nederēti un bez darba, bet miesas spēku vājums un darbu daudzums neļauj man būt pašam visur klāt uņ visur priekšā. Tuvāka pārskata un skaidrākas pārliecināšanās dēļ likšu cienīgai komitejai dzirdēt kādus piezīmēju­mus iz manas dienas grāmatas jeb žurnāla. Ņemsim, par piemēru, tik treju dienu darbošanos no pagājušiem mēnešiem.» To sacīdams, Pie­tuka Krustiņš izvilka kabatas grāmatiņu, uzšķīra un sāka lasīt: «Ce­turtdien, tai un tai datā: pie Ķauļu Jura dēļu zāģēšanas atklāšana jaun­ceļamai dzīvojamai ēkai ar runu un šādu daiļburvīgu dzīvošu bildi: abi zāģeri, plecīgi, bārdaini vīri sarkanbaltos kreklos, stāvēja viens uz baļķa, otrs apakšā, zāģi turēdami un gaidīdami uz norunāto zīmi, kad jāsāk raut. Es savā runā motivēju un definēju šo teikumu: kad maize būs, tad zāģi raus, kaut gan zāģeri mēdz sacīt otrādi, proti: kad zāģi raus, tad maize būs. Pēc tam nāca trīskārtīgs «urā», un pie pirmā saukuma jau zāģis sāka skraidīt rīcīgi caur baļķi uz augšu un leju. Pir­mais zāģa rāviens bij pirmais darbs pie šās ēkas uzcelšanas. Tai pašā dienā no pavakara līdz pāri pusnaktij bij biedrības izrīkoti kartupeļu svētki. Tur mans mazumiņš piedalījās ar divi runām un trim kuplejām, kas sacerētās iz tapinātas vielas. Jānožēlo tik tas, ka no dziedātāju biedrību puses mans koris bij tas vienīgais, kurš svinēja šo brīdi līdz un viņu pušķoja ar saviem orfejiskiem ziediem.»

«Piektdien, tai un tai datā: no rīta muižas kalējam jaunu plēšu iesvē­tīšana. Tur es nolasīju paša sacerētu dzeju, kura, kā likās, bij diezgan glīti izstrādāta un arī pie sapulces atrada labpatikšanu. Ap pusdienu nodziedāta «augsta laime» pirmiem izvestiem bezdelīdzēniem. Vakarā humoristīgs vakars ar toastiem pie cūku svilināšanas.»

«Sestdien, tai un tai datā: dzelzceļa līnijas projekts caur Vidzemi. Pēc tam pamata akmens likšana nākošam biedrības namam, kur tika iemūrēts šis protokols: «Jūs, tautas nākošās audzes! Jūs, laimīgie nāka­mības bērni! Atdarāt savas ausis, jo gadu simteņi, varbūt pat gadu tūk­stoši grib tagad runāt uz jums. Mūsu biedrība, atzīdama, ka bez pa­mata nevar nekas pastāvēt un uzplaukt, liek šodien pamata akmeni savam namam, kuru tad var uzcelt uz viņa, kas grib, un arī pat jūs, kas minat savu slavenu priekšgājēju pēdās un kuriem ir tas gods turēt šo tautas dokumentu savās rokās. Kurā vietā šis akmens meklējams, to atradīsat norakstītu biedrības protokolā tai un tai lapas pusē. Šis ak­mens likts tai gadā, kad pie pirmās lopu izlaišanas ganos ieraudzīja arī pirmās čigānu būdas meža malā; kad ezeriem ledus izgāja pretī vē­jam tādās malās, no kurām nevarēja izprast, kāds būs sējas laiks. Tai laikā valsts kazaks turēja sev jau zirgu un bij iedevies svētā laulības kārtā; draudzes skolā par krāšņu kurinātāju dzīvoja Šķoburs, skurste­ņus slaucīja Briedisons un tā tālāk. Pagasta skolā dzīvoja slaveni pa­zīstamais tautas dēls Pietūka Krustiņa kungs, kura vārdu jūs, kas lasāt šo rakstu, atradīsiet iekš dzejas vēstures augstā goda vietā visos laikos. Nabagu mājā bij jau septiņpadsmit stipru un veselu nabagu; mālus lielākās vajadzībās mina jau ar zirgiem. Slavenākie apgaismības līdzekļi bij teāteri, viesību vakari, kuplejas, runas un «augstas laimes». Runas sāka turēt jau pat pie zābaku lāpīšanas; «augstas laimes» dzie­dāja arī pirmiem žīdiem, kad tos ieraudzīja atnākam pēc Miķeļiem. Dancošana viesību vakaros Drekberģa kunga slavenā un mākslīgā vadīšanā bij uzplaukusi tik tāļu, ka varēja iztikt jau bez mūzikas. Vis­pārīgā apgaismībā bij laidusi savas saknes jau tik plaši, ka pat Drekberģa puikas turēja runas un godāja cits citu par kungiem, un tā tāļāk.» »

«Vai redzi, puikiņ, cik tādiem pagāniem nav, kā sacīt jāsaka, galvas grozīšanas!» Ķencis iesaucās, kad Pietuka Krustiņš bij beidzis.

Nākošu komitejas sēdējumu līdz ar dienas kārtību priekšniecība ap­solījās izziņot atkal caur rakstiem, kur tad spriedīšot īsti par to, kādas pazīšanas zīmes jānes kārtībniekiem, kādas plaukšķinātājiem; tad par goda maltītes paliekiem, par kuratoriju un tā tāļāk.

Pietuka Krustiņa miteklis bij Prātnieka klētī, kur viņš strādāja, kā pats mēdza sacīt, savus grūtos galvas jeb domu darbus komitejas uz­devumā. Visiem mājas ļaudīm bij no saimnieka stipri noliegts viņu tur traucēt, un klētij drīkstēja tuvoties tik tad, kad viņas bijājamais un godājamais iemītnieks nebij tur iekšā. Iziet viņš mēdza allaž va­karos atdzīvināt savas pusmirušās krūtis ar dārgo tēvijas gaisu, stās­tīdams lauku strādniekiem, ka liktenis esot viņam nolēmis strādāt ar galvu un spalvu, tāpēc nevarot vis dabūt baudīt veselīgās dabas mātes dzīvību spēcinošos atomus kā viņi klajā dieva laukā. Bet pacie­tību, sevis aizliegšanos un pastāvību viņš esot piesavinājies no bērna kājas, tāpēc vien tad arī spējot pastrādāt šādus darbus un stāvēt tādā vietā, kur gan esot piedzīvojams savs gods, bet vairāk liels grūtums, jo kalna galā stāvošam ozolam esot jāpanes visas aukas. Tomēr tanīs vakaros, kad vien atradās pie Prātnieka čangalieši, tad Pietūka Krus­tiņa saspiestām krūtīm bij jāiztiek bez tēvijas lauku dārgā gaisa ar čangaliešu atvesto rumu vien, jo viņš žēlodamies aizbildinājās, ka tā­dās reizēs nevarot tikt klajumā, tāpēc ka bez viņa neveicoties pie galda nekāda jautrība un sarunas. Tā dzīvojot, brīžam pa to lielo viesu laiku viņam bij sajukušas dienas, jo daža diena pagāja nemanot,, tāpēc Prātnieka māte un saime sprieda, ka laikam ar vienu pašu gulumos noguļot divi naktis, nedabūdams nemaz tās vienas dienas gaismas redzēt.