Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Jā, pērn klaušināja, klaušināja, bet dievs zin, vai pienāca tos blēņu mērniekus vai ne? Laikam čangalieši kā izmānīti, tā palika,» «reiboņa» sacīja.

«Ko tur nu vēl vairāk!» kāds malējs atsaucās. «Tādiem nesadzīs pēdu ne ar suņiem, lai dzen, cik grib.»

«Lai nu viņi domā, uz ko domādami, bet to es ticu stipri, ka cits ne­viens nav bijis kā vien tas pats Grabovskis ar kādiem citiem pasaules vazankām,» Prātnieks runāja, jo viņš tagad pēc tam, kad Srekhubers bij aizgājis, jutās drusku drošāks.

«Kurš nu citādi var domāt?» kāds cits malējs sacīja. «Tā lieta ir skaidra kā zelts. Grabovskis iekrita no tā paša laika uz reizes kā dzelmē; pie tam vien jau var saprast, ka cits nav bijis.»

«Kur nu vēl cits?» pazīstamais pirmais malējs atsaucās. «Tas dievam tiesa, ka Grabovskis bij un bij. Tādās lietās, zināms, negrib neviens savas mutes dzisināt, jo, kas zin, var dabūt vazāties gadiem ap tiesām par liecinieku viena paša vārda dēļ; bet tas ir dievam tiesa un šinī vietā es varu to pasacīt, ka Grabovskis nodzīvoja priekš tam dienu un nakti tepat Slātavā ar visiem saviem palīgiem. Bet kurš nu ies par tādām lietām pļāpāt, un ko tur vairs izdarīs?»

«Jā, bij gan viņš izskatā tikpat kā otrs mērnieka cienīgs tēvs; ne­viens viņa par citu nedz turēja, nedz arī varēja turēt,» kāds no atsta­tāka kakta sāka runāt. Prātnieks un citi paskatīdamies pazina to kalpu runas vīru ar sacelto, lielo apkakli, kuru tas valkāja tāpat cauru gadu un tabaku sūkāja ikkatru brīdi. «Tu jau, Prātniek, atmini gan,» viņš runāja tālāk, «to reizi, kur mēs, runas vīri, viņam ienākot, sacēlāmies kājās, pīpes noslēpdami, jo domājām, ka nāk patiesi mērnieka cienīgs tēvs.» Prātniekam vis šī stāstīšana nekādi nepatika, īsti ka šis kalpu runas vīrs, kurš nebij nekā ievērojama izdarījis, skaitīja sevi pie «mēs».

«Jā, Svītras krodzinieks bij arī Grabovski noturējis par mērnieka cienīgu tēvu,» kāds cits malējs stāstīja, «jo gar turieni viņš aizbraucis ar visiem palīgiem no Čangalienas, — dzēruši un dziedājuši kā nejē­dzīgi. Svītrinieks pats, drīz pēc tam ar mani saticies, stāstīja un prasīja, kurp esot tanīs dienās mūsu mērnieka cienīgs tēvs līdz ar jauniem kungiem aizbraucis, jo šis viņu skaidri pazīstot no muižas kunga kā­zām. Es tūliņ sacīju, kaut gan vēl viss tas brākšķis, kas nāca pēc tam, nebij zināms, ka tas nebūs tiesa, jo tanīs pašās dienās mērnieka cienīgs tēvs šaudīja mūsu purvā rubeņus.»

«Pag, mans brālis, labību pirkt braukdams, teicās kādā pilsētiņā Grabovski redzējis,» atkal cits malējs runāja. «Tagad esot pavisam smalks kungs ar garu, melnu bārdu — negribējis viņu vairs nemaz pazīt.»

«Kas nu kait smalkam nebūt, jo dievs zin cik naudas neiznesa no čangaliešiem,» Prātnieks sacīja ar drusku nomanāmu skaudību uz Gra­bovski.

«Viņas trešdienas vakarā bij arī pie meldera kunga kāds svešs, stalts kungs ar garu, melnu bārzdu,» meldera puisis, pie sudmalu kurvja stāvēdams, kā aiz gara laika ieminējās.

«Ak vai tas, kurš palika še pa nakti?» «reiboņa» kā pus pa miegam jautāja.

«Nē, rītā viņa vairs nebij,» puisis atbildēja. «Es nedabūtu viņa var­būt nemaz redzēt, ja kungs neaizsūtītu manis uz krogu pēc alus. — Priekšistabā, pudeles noliekot, tas svešais sēdēja runādams, lūk, tur, pie loga, taisni pret durvju šķirbu, kur tad drusku viņā paskatījos.»

«A, tas ir bijis laikam mans parādnieks,» «reiboņa» kā atdzīvoda­mies sacīja. «Vai viņš neraustīja valodas?»

«Laikam neraustīja vis. Bet es arī gan tik pāra vārdus dzirdēju un tos pašus pa vāciski,» puisis atbildēja.

«Viņi būs runājuši laikam par vepru pirkšanu, jo tas kungs ir pil­sētiņas miesnieks,» tā atkal «reiboņa».

«Nebij vis par vepru pirkšanu, un miesnieks arī viņš nevarēja būt,» puisis atbildēja. «Es vāciski īsti nesaprotu, bet tā izlikās, ka runāja par nākšanu atkal pēc kādas nedēļas.»

Tikām Prātnieks ar citiem malējiem bij uzņēmis valodu atkal par mērnieka būšanām, kur viņš mēģināja apgāzt un norādīt par traku valodu visu to, ko bij Srekhubers runājis. Bet, lai nu Prātnieks grieza kā griezdams visus mērnieku darbus par labiem, tad tomēr daudz ma­lēji viņam cieti pretojās, aizskardami pie visiem blēdības un viltības darbiem Prātnieku pašu kā biedri līdz, kaut gan ne ar visai taisniem vārdiem, tad tomēr tā, ka viņš varēja to labi saprast.

«Lai nu būtu bijis šā vai tā,» Prātnieks beidzot sacīja, «jo kurš cil­vēks gan ir gluži bez savām vainām un kurš darbs bez saviem trū­kumiem? Un vai gan tādēļ vajaga turēt pašiem cilvēkiem citiem uz citu ļaunu prātu? Ja arī līdz šim ir bijis kaut kam kas uz sirds, tad lai met to tagad, kur tuvojas liela saderības un mīlestības diena, visu pār galvu. Mērnieka cienīgs tēvs sniedz uz to pirmais abām valstīm roku, izrīko­dams tādu maltīti, kādas mēs, runas vīri, nebijām nemaz prasījuši, nedz arī pat iedomājuši.»

«Lai gan runas vīriem bij spēks rokā, ko tie nospriestu, tas pa­liktu,» pazīstamais kalpu runas vīrs Prātniekam aiz muguras iesaucās. Bet Prātnieks, gandrīz nemaz neapstādamies, runāja tāļāk: «Tāpēc val­stīm pienākas to ar pateicību saņemt un visas izdaudzinātās valodas aizmirst, lai varam tai gaidāmā dienā savienoties pilnā brālībā un sa­derībā.»

«Es vis uz tām asaru dzīrēm neiešu,» tas pazīstamais malējs atteica, kurš bij līdz ar Šrekhuberi ciets mērnieka un Prātnieka pretinieks, «neies arī laikam, tas ir dievam tiesa, daudzi citi saimnieki. Dzerat vien tās asaras paši, kuri esat viņas izspieduši, un ēdat to labumu, kuru esat nabagiem izkrāpuši.»

«Jā, jā! Dzerat, ēdat vien paši, neiesim, neiesim!» daudz malēji at­saucās it kā vienā balsī.

«Vai tu to saki uz mums, runas vīriem?» Prātnieks uzkliedza.

«Jo runas vīriem ir spēks rokā- » tā tas ar lielo apkakli krita

vidū.

Srekhubers, kurš nāca patlaban pa trepēm augšā, šo Prātnieka uz­kliegšanu dzirdēdams, kliedza viņam pretī, tā ka lielapkaklis nedabūja vis sava papagaja teikuma pilnīgi izsacīt: «Lielīties ar savu runas vī- rību, to jūs zināt gan, bet kur un kādi ir jūsu darbi? Valsts dienas, tās jūs zināt mērniekam pārdot par zirņu putru, vairāk nekā.»

«Kas par zirņu putru?» Prātnieks atsaucās. «Uz goda maltīti nav neviens piespiests iet, bet norunāto naudu varēs saņemt pie valsts val­dības ikkurš.»

«Nu, to saki tik tad, kad ir jau kāds dabūjis,» Srekhubers atteica, «bet uz to jūsu slavēto goda maltīti ies tik vien tie, kuri ir caur dāva­nām un viltību ko panākuši, un arī kādi nelieši — diedelnieki; bet goda saimnieki sargāsies no tādām miega zālēm.»

«Tas ir dievam tiesa, ko meldera kungs saka,» pazīstamais malējs apstiprināja.

«Jūs, meldera kungs, zināt tik vien visu nicināt, kas nav nemaz grūt; bet, kad jums pašiem būtu jādara, dievs zin, vai tad labāk pada­rītu!» Prātnieks runāja. «Jo tas ir zināms, ka citus tiesāt mums ļoti patīk.»

«Kā es, tādās vietās būdams, darītu, tas ir pavisam cita lieta, par kuru tagad nevar nemaz runāt tādēļ, ka es neesmu bijis darītājs,» Srekhubers atbildēja, «un, ja es arī darītu nepareizi, tad caur to netiktu vis viņu nepareizība aizbildināta, un par mani tad spriestu un varētu spriest tāpat, kā tagad spriež un var spriest citi par viņiem, jo, kad kāds ir gājis klaji darboties it kā uz skatuves, tad skatītājiem ir tiesība par viņu spriest un tiesāt. Tas nav tik šai lietā vien tā, bet visā pasaulē un visos laikos. Mazākās lietās spriež, zināms, tam brīžam vai arī drusku vēl nākamībā tik cilvēku mēles, bet lielākās lietās runā tādu valodu raksti arī pēc simtiem un pat pēc tūkstošiem gadiem.»