Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Tādu vietu var pierādīt vairāk nekā vienu,» Prātnieks atbildēja, «jo cik nav to saimnieku, kuriem ir pie pārlūkošanas robežas pār­taisītas?»

«Ak to jūs saucat par taisnības izdošanu?» Šrekhubers iekliedzās ar piktumu, jo lēnā garā viņš nespēja par tām lietām runāt. «Tāda pār­taisīšana nav vairāk nekas kā taisnības iemesls pie netaisnības apslēp­šanas, ar ko ļautiņiem apmānīt acis un viņus apmierināt, jo pie ro­bežu izvilkšanas pirmā galā tādās vietās ir pieņemts arvienu vairāk ze­mes, nekā grib jeb pavisam var paturēt, lai komisijai tiek slavas pēc ko atlaist; bet pie lietas jeb īstas taisnības nav viņi ķērušies nekad. īsta vaina jeb sakne šai lietā nav vis jāmeklē pie pašiem komisijas locek­ļiem, bet pie viņu izvēlēšanas, jo tur bij jāņem no ārvalstīm un tādi, kuriem pašiem nav pie mērīšanas nekādas dalības. Es nemaz negribu sacīt, ka šie komisijas locekļi ir sirdī ļauni un netaisni cilvēki, bet viņi nav bijuši tik stipri, ka spētu stāvēt netaisnības kārdinājumiem pretī.»

«Bet, kad viņi no visas valsts ievēlēti un uz taisnību zvērējuši, tad viņiem vajaga arī gan pret netaisnību pastāvēt,» kāds malējs teica.

«Tas mute man zvēr, bet tā vēder grib ēst,» «reiboņa» iemuldēja vidū.

«Cilvēks tomēr paliek cilvēks ar visiem vājumiem, arī zvērēdams,» Srekhubers runāja tāļāk, «un, ja kādam, ar visai lieliem kārdinājumiem kaujoties, paliek kādu reizi taisnība atstatu, tad viņš nav vis notiesā­jams tūliņ par netaisnību, bet par vāju ar netaisnību karot. Ja izsalkušu liek par maizes sargu, tad viņa nevar tiesāt visai bargi, ja tas ņēmis dažus kumosus priekš sevis, un zemnieks pēc zemes ir izsalcis arvienu, tāpat kā žīds pēc naudas. Atrodas gan cilvēki, kuriem ir taisnība viss viņu svētums un stāv pārāk par visām pasaules vajadzībām; bet kur mēs tādus vien ņemsim? Tādi ir atrodami varbūt tik starp tūkstošiem.

Tomēr par tādiem, kuri ir par aizstāvētājiem vēlēti un ar to spēku un tiesību, kas viņiem rokā, dara netaisnību, nāk visgrūtākie lāsti.»

«Tas tiesa, tas tiesa!» tā daudz balsis Šrekhuberam piekrita.

«Bet arī tas tiesa, ka mērnieks, pagasta tiesa un muižas valdība pa­rādīja taisnību pie Gaitiņu izraidīšanas no mājas,» «reiboņa» sacīja.

«Jā, jā! Kā tad! Vai tur netika taisnība parādīta?» Prātnieks, «reiboņam» priecīgi piekrizdams, izsaucās.

«Jā, parādīta tur tika gan taisnība un tad vairāk nekā kā tik parā­dīta, lai pēc tam var darīt jo drošāk tūkstošu reižu lielākas netaisnības nekā tā parādītā taisnība,» Šrekhubers atbildēja.

«Tas nu ir gan dievam tiesa, ka mērnieks caur Gaitiņu izdzīšanu izrādījās pasaules priekšā par taisnu,» kāds no malējiem sacīja, «bet viņu īstie izdzinēji bij gan citi, kuri stāvēja mērniekam aiz muguras. Ar vārdu sakot: jaunais Gaitiņš bij kādam vīram precības lietās preti­nieks; šis tad iekārināja Oļiņus uz Gaitiņu māju, iedeva pats vecam Gaitiņam divdesmit piecus rubļus naudas un piemānīja viņu slepen, lai dod tos mērniekam uz labu robežu iztaisīšanu, bet pats gādāja atkal par to, ka tas vieglprātīgais nabaga vecītis ar to Jūdasa kumosu aizrītos, ko bij no viņa saņēmis. Oļiņi gan savu mērķi sasniedza un Gaitiņu māja vi­ņiem tika, tas ir dievam tiesa, un to zin dievs un cilvēki, jo viņu dzīve ir nu otrtiek liela, bet vai arī laime būs otrtiek liela, tas vis nav ticams, jo pats Oļiņš staigā vienādi kā satriekts un bez dzīvības; bet sieva, kura it īsti kāroja pēc šā tuvākā nama, ir kļuvusi otrtiek neganta, nikna un gandrīz kā pa pusei traka, īsti pēc tam, kad audžu meita Liena nozuda, caur ko tam, kas iegrūda Gaitiņus caur kārdināšanu bojā, iznīka arī tā alga, kura bij par šo darbu no Oļinietes apsolīta. Pie visa tā ir jau gan dieva pirksts parādījies; bet redzēs, kas dzīvos, ko viņš darīs tālāk, jo vai gan šai lietā vien būs dievs mazais bērns?»

Šo dzirdot, visu malēju acis griezās ar brīnošanos uz Prātnieku, kurš pa visu to brīdi tvīktin tvīka; arī pats Srekhubers klausījās ar uz­manību.

«Bet vai neviens nezin, uz kurieni tie Gaitiņi aizgāja un kur palika?» «reiboņa» jautāja.

«Tā nezin neviens, tas dievam tiesa,» tas pats malējs atbildēja. «Liena ar Annužu arī gan citur nebūs kā pie viņiem.»

«Jā, vai tas nezināms, ka par tādiem atgadījumiem dažādas valodas izpauž, kur tomēr nav vainīgs neviens cits kā tik paši apvainotie, itin kā arī še pie Gaitiņiem,» Prātnieks sacīja, pret mūri atspiedies un kaut kādu kociņu graizīdams, kas bij allaž viņa ieradums īpašos brīžos, lai nav acis jānolaiž bez iemesla.

«Bet tas arī ir zināms, ka šādos atgadījumos paliek dažs vainīgais neapvainots,» Šrekhubers atteica, «un tomēr līdz laikam vien tas tā var iet, jo sodība panāks ikkatru; viņa pazīst netaisnības pēdas arī pēc gadiem un dzenas tai pakaļ.»

«Dzīties varbūt viņa dzenas gan, bet panākt vis ikkatra nepanāk,» «reiboņa» sacīja.

«Panāk gan; tas ir dievam tiesa,» tā tas pats malējs atteica, «kaut arī dažu brīdi vai trešā vai ceturtā augumā.»

«Nu, tādās vietās, kur dieva sodība kavējas tik ilgi, ir jānāk cilvē­kam ar savu sodību laikāk vidū,» Srekhubers sacīja, «jo dažs neatstāj pēc sevis neviena auguma; bet, ja arī atstāj un ja sodība piemeklē tik viņa pēcnākamus, tad tomēr viņš pats izbēg gan sveikā; tāpēc ir visu- īstais padoms tas: tos, kuri pie cilvēcības noziedzas, arī pašiem cilvē­kiem tiesāt.»

«Nu, nekas, meldera kungs, ja arī šai pasaulē izbēg, tas tomēr viņā pasaulē vis neizbēgs, tas ir dievam tiesa,» pieminētais malējs runāja, «jo tas kungs saka, ka viņam pieder atriebšana, tāpēc cilvēkam nav vis jāsteidzas priekšā.»

«Kungam lai paliek to grēku atriebšana, kuru cilvēki nevar zināt vai aizsniegt,» Srekhubers runāja ar pilnu dūšu, «bet citus visus, ku­rus viņš kavējas piemeklēt, lai piemeklē cilvēki paši, jo tos viņš atvēl cilvēkiem caur to, ka dara viņus tiem zināmus, bet pats nepiemeklē. Ja jūs, slātavieši un čangalieši, nebūtu šai lietā tik gļēvi, tad jūs arī netiktu tik daudz krāpti, nedz arī jums būtu jācieš tik daudz netaisnī­bas. Pie malas ikkatru blēdi un viltnieku no lielākā līdz mazākam ar visiem tādiem pašiem palīgiem, palīgu palīgiem un vidutājiem! Gan tad pēc tam jūs dabūtu taisnīgas izmērīšanas no tādiem mērniekiem, kuri nedrīkstētu vis būt pieietami.»

Visi malēji, to dzirdēdami, sāka skatīties ar izbailēm cits citam acīs un savā starpā čukstēt; arī «reiboņu», kurš sēdēja arvienu kā snauzdams, bij šie vārdi iztraucējuši, un Prātnieks, gribēdams laikam savu izbaidīšanos slēpt, sāka runāt mērniekam par labu: «Tik grūtā darbā, kāds mērniekam ir, zināms, nav iespējams visiem pa prātam iz­tikt, nedz arī ar visiem pēdējo taisnības svaru izsvērt; jo, kā pats mēr­nieka cienīgs tēvs saka, tas arī ir tiesa, lai tie, kas viņu pārsaucot, ka dalījis zemi netaisni, pārgriežot paši jel kliņģeri tā, ka ne viena, ne otra puse neesot par kādu grauda daļu smagāka, un tad lai tik meklē­jot zemes dalīšanā netaisnības.»

«Kas nav nosverams un izlīdzinājams, to arī neviens par netaisnību nesauks,» Šrekhubers atteica, «bet še ir runa tik par tīši darītām un darāmām netaisnībām, kuras darīja un dara par naudu un citām dā­vanām. Visa tā dāvanu bezgalība gan nesniedzas līdz taisnības pārgro­zīšanai, jo liela daļa pielipa pie vidutāju pirkstiem, — Prātniek, kādēļ jūs skatāties savos pirkstos? — Labas zumas iztecēja arī caur to palīgu mērnieku caurām kabatām, kuri nevarēja nemaz pie netaisnības darīša­nas tikt, nedz arī uz to domāja; bet tomēr lielums no naudas un citas dāvanas gandrīz visas sagāzās tādās vietās, kur viņas, un īsti tās ievēro­jamākās, panāca un piepildīja to, uz ko viņas bij sūtītas. Pērn nabaga čangaliešus cietināja par dāvanu vešanu un īsti tādēļ, ka pirmām no viņiem bij misējies piebraukt pie jaunāko palīgu durvīm, bet šogad var sadzīt veselu ganību vēršu pie mērnieka durvīm, ir tad vēl nebūs par daudz.» Srekhubers, kā likās, runātu gan vēl vairāk, bet viņam bij pat­laban jāsteidzas projām pie darba.