Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Kur nu tu domā pie tā tikt!» Svērtelis iesaucās. «Tas gan būtu īsti pieklājīgi, bet nav pavisam izdarāms.»

«Iedrošinos cienīgu komiteju lūgt, lai paliek pie lietas,» Pietūka Krustiņš sacīja. «Še būtu jāizšķir šie jautājumi: pirmais — vai dāvanas grib kam dot un, ja grib dot, tad — otrais: kam dot? Un — trešais: ko dot? Lūdzu tad balsot paj pirmo jautājumu: kas negrib, lai dāvanas tiktu dotas, tas lai paceļas!» Visi bez Bisara pacēlās. «Pieņemts, ka dāvanas nav jādod,» Pietūka Krustiņš skaņi izsauca un iezīmēja to protokolā, turēdams vienu spalvu aiz auss un ar otru rakstīdams. Tad gāja tālāk: «Tagad lūdzu balsot par otro jautājumu: kas kaut kam grib ko dot, tas lai paliek sēdot!» Visi bez Bisara piecēlās. «Atmests, ka kaut kam būtu kas jādod,» Pietūka Krustiņš atkal izsaucās un piezī­mēja. Tad piecēlies sacīja vēl: «Tagad lūdzu izšķirt trešo un pēdējo jautājumu caur balsu vairumu: kas grib kaut ko dot, tie lai paliek sēdot.» Bisars palika sēdot viens pats, un Pietūka Krustiņš pierakstī­dams izsauca: «Atmests, ka kaut kas būtu jādod. Tātad ir pirmais jau­tājums, ka negrib dāvanu dot, pieņemts un abi pēdējie, ka grib kaut kam dot un grib kaut ko dot, atmesti.»

«So domu nevajaga vien tik izpaust,» Prātnieks piekodināja, «jo, ja valsts valdības to padzirdēs, tad viņas tomēr sapirks dāvanas tāpat un valstīm nenāks no viņām nekāds labums kā tik vien izdošanas.»

«Nē, par to nav nekāda bēda,» Svērtelis priecīgi iesaucās, «ierak­stīsim tik tagad protokolā, ka mērniekam un lielam kungam nav jādod nedz naudas skapis, nedz elefants, ko laist gaisā, nedz arī svešas ze­mes zirgi, kuri stāv labi lielā vērtībā; tad valsts valdības nevarēs vairs nekā darīt, jo protokolam ir spēks.»

«Vai redz, tā gan, tā gan!» Ķencis ar Bisaru iesaucās. «Jā, lūk, pui- kiņ, kā tas, kurš ir strādājis ar tādām lietām, kā sacīt jāsaka, visu zin,» Ķencis, skatīdamies Svērtelim acīs, vēl priecīgi sacīja.

«Pēc dienas kārtības ir cienījamās komitejas uzdevums tagad sa­stādīt programu jeb to kārtu, kad un kam jātur pie goda maltītes ru­nas, kad jādzied un kad jādanco,» Pietūka Krustiņš runāja, kad bij ierakstījis nobalsojumus protokolā.

«Visupirms būs jānāk laikam apsveicināšanas dzejolam no Pietūka Krustiņa kunga,» Prātnieks teica.

«Mani kungi!» tā Pietuka Krustiņš uzsauca. «Kas šim priekšliku­mam pretī, tie lai ceļas!» Visi palika sēdot, un Pietuka Krustiņš pa­sludināja, ka «pieņemts», un tad, protokolā rakstīdams, pieminēja, ka tas dzejols būšot jātaisa no augstāka dzejas un mācības stāvokļa priekš izdaiļotas publikas. Kad bij ierakstījis, tad runāja no jauna: «Pēc tam jānāk atklāšanas runai no cienīgā komitejas priekšnieka Prātnieka kunga: par valsts valdību krietnumu un par runas vīru svaru. Kas to pieņem, tie lai paliek sēdot!» Neviens necēlās. Pietuka Krustiņš uz­sauca: «Pieņemts!» — un atkal ierakstīja protokolā; pēc tam runāja tāļāk: «Tad būtu jānāk kādai vispārīgai galda dziesmai, tā kā dzied lielā jeb galvenā biedrībā gada svētkos un kas izklausās ļoti jauki. Tur aizliek pie galda visiem rakstos iespiestas lapas priekšā, bet še gan va­jadzēs tik vien izsacīt vārdus; un, ja cienīgā komiteja atļauj, tad es uz­ņemos tikpat tādu dziesmu sacerēšanu, kā arī izsacīšanu, jo, priekš vispārīga labuma darbojoties, mēs nedrīkstam piekust.» Visi bij ar to ļoti mierā, tik vien Bisars uzstājās, ka tai brīdī vajadzējis likt labāk groka dzeršanas nekā vispārīgas dziesmas; bet citi viņu pārbalsoja, un Pietuka Krustiņš ierakstīja protokolā, ka viņa priekšlikums ar balsu vairumu pieņemts. Tad Ķencis, uz Pietuka Krustiņu rādīdams, sacīja vēl pamācošā balsī Bisaram: «Tādi jau, puikiņ, arvienu šādas lietas zinās labāk nekā mēs. Kas zin, kādos škandālos jau tāds, kā sacīt jā­saka, nav bijis iekšā?»

«Pēc tam jānāk runai par taisnīgu zemes izdalīšanu regulācijas sis­tēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu firnamenta bezgalībā,» Pietuka Krustiņš runāja.

«Nē, tad jāliek tūliņ, kā sacīt jāsaka, dancošana,» Ķencis uzstājās.

«Ko nu muldi?» Bisars atsaucās pa pusei aiz dusmām. «Kurš tik traks būs, kurš nedzēris dancos? Redz še — būtu sievieši pie rokas, tad dancotu gan tukšā dūšā visi.»

«Kurā brīdī groks jādzer, tas gan nebūs komitejai spriežams,» Prātnieks sacīja, «jo tā lieta stāv pie mērnieka cienīgā tēva.»

«Lūgumu gan var komiteja iesniegt,» Pietuka Krustiņš teica tiesību zinātāja balsī.

«Pēc groka dancošana nevedīsies vairs kārtīgi,» Ķencis pieminēja, «jo tad, kā sacīt jāsaka, visi ies cits caur citu.»

«Bet pēc dancošanas, kad visi būs sakarsuši, tad atkal nedrīkstēs dot groka,» Svērtelis rūpīgi sacīja.

«Siltu var dzert droši kaut kurā brīdī,» Bisars apgalvoja.

«Bet nezin vis, vai groks vairs būs, kā sacīt jāsaka, silts? — Viņš esot atvests jau gatavs krokodiļu pūšļos ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrafijai,» Ķencis pieminēja.

«Ko nu par to bēdāt, ka silts nebūs,» Bisars iesaucās. «Pielūko tik vēl to, ka nav par daudz karsts un ka neizplaucini mutes, spēji dzer­dams; jo kādēļ tad gan viņu lietu krokodiļu pūšļos un vestu ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrafijai, ja nepastāvētu silts? — to vien vari padomāt. Tas jau tā taisīts, ka citur nedzisīs kā vēderā.»

Pēdīgi caur balsošanu nosprieda tā: par groku iesniegt mērnieka cienīgam tēvam lūgumu, un, ja to pieņem, tad nāk, zināms, groks, bet, ja ne, tad dancošana un groks pēc tam; bet tā Pietūka Krustiņa propo­nētā jeb priekšā liktā runa, kuru turēs, kā tika nobalsots, Ķenča kungs, nāks tūliņ tad.

«Bet kas tā būs par dancošanu vīriešiem vien?» Prātnieks jautāja.

«Kādēļ ne?» Pietūka Krustiņš atteica. «Franksesē apsiesim tik da­žiem kungiem dāmu vietā lakatus ap galvām. Mēs dancojam tā dažu brīdi arī savā viesību vakarā, kad dāmu trūkst.»

«Es eju tūliņ viens par sievieti, ja tik vajadzīgs,» Ķencis atsaucās. «Kad apsies vien galvu — nepazīs neviens. Labāk jau nu gan,; kā sacīt jāsaka, būtu ar sieviešiem, bet kas gan ikreiz tā sieviešus dos? — Jā­iztiek, kā ir. Es, kā sacīt jāsaka, esmu skaists no seja — visi nodomās par sievieti.»

Tālāk uzņēma programā gan ar balsošanu, gan bez balsošanas vēl šās lietas: vispārīga dziesma; runa no Bisara kunga, proponēta no Pie­tūka Krustiņa kunga, par ļaužu kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā; kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas no Pietuka Krustiņa kunga, muziķa no slaveniem komponistiem; humoris- tīgs tautas dancis, proponēts no Pietūka Krustiņa kunga un izvests no visiem goda maltītes dalībniekiem. Pēdīgi vēl dažādas vispārīgas dziesmas un šis un tas, priekšā vests it īpaši no Pietūka Krustiņa kunga.

Pilnīgi sastādītu un galīgi nodibinātu programu priekšniecība ap­solījās celt komitejai priekšā nākošu reizi.

Pēc programas sastādīšanas Pietūka Krustiņš darīja zināmu, ka šās dienas kārtība uzrādot cienītai komitejai vēl divi darbus, ievēlēt kārtības priekšnieku jeb direktoru un vēl vienu vīru, kuram jāgādā par to, ka pēc ikkatras runas, dziesmas vai lasīta dzejoļa īpaši uz to iz­raudzīti un salasīti dūšīgi vīri plaukšķina rokas un sauc stipri «bravo!» — «da kapo!». Abu šo vīru amati tiks nosaukti pilnīgā programā ar īpašiem uz to izmeklētiem svešiem vārdiem. — Ka šis mans priekšlikums atradīs cienījamā komitejā piekritējus, par to nešaubos, jo šie jautājumi nav atzīstami citādi kā tik par pieņemamiem; garāku izskaidrojumu šai lietā dot būtu veltīga laika kavēšana; tik vien es nezinu, kā cienīga komiteja domās pašu to vēlēšanu izdarīt, jo nav vis viena alga, kādu vīru kurā vietā ievēlē. Par kārtības priekšnieku der stiprs un dūšīgs, par plaukšķināšanas un «bravo» saukšanas priekšnieku turpretī tāds, kam krietna balss un lielas rokas platām delnām, kuras ne tikvien iztur labu plaukšķināšanu, bet dod arī labu troksni un tā tālāk. Tāpēc tad visas tādas vēlēšanas jāizdara caur zīmītēm, jo tad var ikkatrs izlietot droši savu balsi, kā tagadējo apgaismoto laiku tie­sības un brīvības centieni to prasa. Arī cienījamai komitejai nebūtu jāpieņem cita kā vien šī pieminētā ievēlēšanas zistēma, lai var ievēlēt īstus vīrus īstās vietās.