MIHAILS BULGAKOVS: «BIJA MAIJS…»

«BIJA MAIJS…»

ija maijs. Burvīgais maija mēnesis. Es soļoju pa šķērsielu, to pašu, kur atrodas Teātris. Tā bija brīnum­jauka, gluda, iemīļota šķērsiela, pa kuru nemitīgi brauca mašīnas. Braukdamas tās blaukšķināja asfaltā ierīkoto metāla vāku. «Varbūt tas ir kanalizācijas vada, bet varbūt ūdensvada vāks,» es prātoju. Sīs mašīnas drausmīgi rēca dažādās balsīs, un ikreiz, kad tās norēcās, sirds sažņau­dzās un kājas saļodzījās.

«Mašīna kādreiz tā ierēksies, bet es ņemšu un nomiršu,» es domāju, ar spieķa galu ietvi bakstīdams un bīdamies no nāves.

«Jāpieliek solis, jāiegriežas pagalmā, jāieiet teātrī. Tur vairs nebūs jābaidās no mašīnām, un ļoti iespējams, ka es nenomiršu.»

Tomēr iegriezties pagalmā man neizdevās. Es ierau­dzīju viņu. Viņš stāvēja, atspiedies pret Teātra sienu un pārlicis vienu kāju pār otru. Kājas bija ieautas rudi sar­kanīgās biezzoļu kurpēs, virs tām rēgojās biezas vilnas zeķes, bet virs zeķēm — šokolādes krāsas pūšļveida bikses līdz ceļgaliem. Svārku viņam nebija. Svārku vietā viņš bija uzvilcis dīvainu, no zamšādas šūtu jaku, no tādas senāk gatavoja vīriešu makus. Uz krūtīm — metāla rā­vējslēdzējs ar sprādzīti, bet galvā — sieviešu berete ar strupu ļipiņu.

Tas bija jauns, žilbinoši skaists cilvēks ar garām skropstām un možām acīm. Viņa priekšā stāvēja pieci ak­tieri, viena aktrise un viens režisors. Tie aizšķērsoja ceļu uz vārtiem.

Es nocēlu platmali un zemu paklanījos jaunajam cil­vēkam. Viņš mani apsveicināja dīvainā veidā. Proti — sa­āķēja kopā abu roku plaukstas, pacēla tās gaisā un it kā pašķindināja neredzamu zvanu. Viņš caururbjoši paska­tījās manī un braši pasmaidīja ar savām neparasti skais­tajām acīm.' Es apmulsu un izmetu no rokām spieķi.

— Kā klājas? — jaunais cilvēks man pavaicāja.

Man klājās labi, traucēja vienīgi mašīnas ar savu el- lišķo rēkoņu, es kaut ko novervelēju un greizi uzliku galvā platmali.

Tūlīt man pievērsās visu klātesošo uzmanība.

— Un kā klājas jums? — es atvaicāju, turklāt man li­kās, ka mēle kļuvusi pavisam stīva.

— Labi! — jaunais cilvēks atbildēja.

— Viņš tikko pārbraucis no ārzemēm, — režisors man klusi pavēstīja.

— Es lasīju jūsu lugu, — jaunais cilvēks dzedri ietei­cās.

«Labāk būtu iegājis teātrī pa otru ieeju, caur pagalmu,» es grūtsirdīgi nodomāju.

— Lasīju, — jaunais cilvēks skanīgi atkārtoja.

— Un kāda jums tā likās, Polijevkt Eduardovič? — re­žisors ievaicājās, nenolaizdams acu no jaunā cilvēka.

— Laba, — Polijevkts Eduardovičs strupi noteica. — Laba. Trešais cēliens jāpārtaisa. Otrā aina no trešā cē­liena jāmet laukā, bet pirmā jāpārceļ uz ceturto cēlienu. Tad jau būs pavisam labi.

— Ejiet nu mājās un pārceliet, — režisors man pačuk­stēja un bažīgi pameta ar acīm.

— Nu, cienītie, es turpinu, — Polijevkts Eduardovičs atkal ierunājās. — Un tā nu viņi ielaužas iekšā un Hansu arestē.

— Ļoti labi! Ļoti labi! — režisors piebilda. — Viņu vajag arestēt, to Hansu. Tikai — vai jums neliekas, ka labāk būtu viņu arestēt iepriekšējā ainā!

— Blēņas! — jaunais cilvēks atteica. — Viņu vajag arestēt tieši te un nekur citur.

«Tas ir stāsts no aizrobežu dzīves,» es nospriedu. «Ti­kai nez par ko viņš tik nešpetns uz Hansu? Stāstus par aizrobežu dzīvi gribu dzirdēt, vienalga, vai mirstu vai pa­lieku dzīvs.»

Es pavirzījos uz jaunā cilvēka pusi, pūlēdamies nebilst ne vārda. Mana dvēsele atvilga, tad krūtīs kaut kas no­drebēja. Man iegribējās dzirdēt par svelmaino Spāniju. Un lai tūliņ sāktu skanēt ģitāras. Tomēr neko tamlīdzīgu man neiznāca dzirdēt. Jaunais cilvēks, mani mocīdams, stāstīja vien tālāk par nelaimīgo Hansu. Nepietika ar to, ka viņu arestēja, viņu iecirknī vēl arī piekāva. Taču arī ar to nebija gana — viņu iespundēja cietumā. Arī tas vēl nebija viss — nabaga večiņa, Hansa māte, tika izdzīta no dzīvokļa un pavadīja nakti lietū uz bulvāra.

«Ak kungs, cik drūmus atgadījumus viņš stāsta! Un kur gan viņš, man par postu, ārzemēs sastapies ar šo Hansu? Un ieiet pa vārtiem arī nedrīkst, kamēr viņš nebūs beidzis stāstīt par Hansu, jo tā taču nav pieklājīgi — vis­interesantākajā vietā …»

Jo tālāk, jo trakāk. Hansam piesprieda katorgas darbus, bet viņa māte uz bulvāra saaukstējās un nomira. Man gribējās narzānu, sirds-gura un plaka, mašīnas blaukšķi- riāja vāku un rēca. Noskaidrojās, ka īstenībā nekāda Hansa nav bijis un jaunais cilvēks viņu nav sastapis, viņš gluži vienkārši stāstīja savas lugas trešo cēlienu. Cetur­tajā cēlienā māte pirms nāves nolādēja bendes, kas pa­zudinājuši Hansu, un nomira. Man šķita, ka saule aptum­šojusies, es jutos nelaimīgs.

Turpat blakus kāds noskrandis cilvēks uz vijoles spē­lēja Veņavska mazurku. Viņam priekšā uz ietves naga cepurē gulēja vara pieckapeikas. Mazliet tālāk kāds cits tirgojās ar skārda pelēm, un šīs ar gumijām darbināmās skārda peles žigli tekalēja pa dēlīti.

— Lieliska luga! — režisors izsaucās. — Gaidām, gai­dām, gaidām ar nepacietību!

Tobrīd pie vārtiem pieripoja un apstājās maza, lēta automašīna.

— Nu man jābrauc, — jaunais cilvēks sacīja. — Biedri Jermolaj, līdz Hercenam!

Neparasti drūmais Jermolajs aiz mašīnas stikliem sāka raustīt kaut kādus kloķus. Jaunais cilvēks pašūpoja zvanu, nozuda kulbā un bez skaņas aizlidoja. Viņa priekšā neka­vējoties iedegās zaļa acs un palaida garām Jermolaja ma­šīnu. Un jaunais cilvēks iebrauca tieši saulē un pagaisa.

Un es noņēmu platmali un paklanījos viņam nopakaļ, un nopirku zēnam skārda peli, un paglābos no jnašīnām, pa mazām durtiņām ieiedams pagalmā, un tur atkal ierau­dzīju režisoru, un viņš man sacīja;

— Ak, klausiet viņam! Klausiet jel viņam! Pārveido­jiet trešo ainu. Tā nav laba aina. Šīs ainas dēļ var izcel­ties lieli pārpratumi. Dievs ar viņu, ar to trešo ainu!

Un maijs_ pagāja. Un tad nāca jūnijs un jūlijs. Bet vēlāk iestājās rudens. Un tajā šķērsielā visu laiku lija lietus, un, ar savu dūkoņu viesdams sirdī nemieru, griezās skatuves aplis, un es katru dienu miru, un tad atkal pie- naca maijs.