RUTKU TĒVS: TRĪS VELLA KALPI

— Nemoki sevi šādiem pārmetumiem, kungs,— Pēteris līdzjūtīgi mierināja nelaimīgo maģistri.— Viss ir labi iznā­cis. Annu viņi nedabūja savos nagos, un tu esi atkal brīvs.

— Bet uz Rīgu es vairs negribētu atgriezties,— pēc brītiņa Rēbuss teica.— Un tur mani arī vairs neuzņems.

— Tu vari dzīvot še, dzirnavās.. . Protams, kamēr mēs paši vēl te būsim.

— Tu domā ar saviem ļaudīm atgriezties pilī?

— Nē. Mani prāti velk uz Kurzemi.

— Tad arī es došos uz to pusi. Varbūt būšu noderīgs Kurzemes hercogam. Un, ja ne, tad ceļošu tālāk uz savu dzimteni — tur nomirt.

— Tu esi no Vācijas?

— No Trieras kūrfirsta zemes.

Sarunas apklusa. Vecais dabas pētnieks raudzījās kara­kalpā. Viņa skats pētīja arī cilvēku.

— Tātad tu gribi doties uz Kurzemi?— pēc brītiņa viņš lēni teica.

— Jā,— ne visai līksmi skanēja Pētera atbilde, domīgi raugoties logā.

— Kopā ar līgavu?

Pētera galva asi pagriezās pret Rēbusu un noliecās mazliet uz leju.

— Man līgavas nav.

— Vai tad neesat vēl izskaidrojušies?— Maģistra grum­bainos lūpu kaktiņos parādījās smaids.

— Par ko tu domā?— Pētera asinis saviļņojās.

— Par Angera Annu. Viņa tak tevi mīl. Vai neesi vēl to pamanījis?

Tumši sārts Pēteris pielēca kājās.

— Patiesi!— nevaldāmas gaviles ieskanējās viņa izsau­cienā. Viņš satvēra veco pie pleciem.— Patiesi? Saki — kā tu to zini?

Rēbuss novilka puisi atkal uz sēdekli.

— Es to redzu no tevis un no viņas,— viņš teica mie­rīgi.— Anna gribēja tevi iegūt ar mīlestības dzērienu, ticē­dama šādas dziras brīnumspēkam. Es atkal, paļaudamies, ka jaunas, karstas sirdis pašas atradīs viena otru, ielaidos ar viņas vientiesīgo ticību un devu tai prasīto.

— Tu devi viņai mīlestības dzērienu?

— Krūku veca, laba vīna, kuru ieguvu savā ceļojumā uz Vāciju un kas gadus divdesmit nostāvēja pie manis plauktā. Es to meičai iedevu, lai pasniedz tev, kad būsi cīņā noguris; tas spēkus atjaunos. Bet tev nodomātais malks, kā dzirdēju, nokļuvis citu rokās. Un, lūk, šī nevainīgā vīna krūka varētu kļūt liktenīga labai meičai, ja tu viņu nebūtu izrāvis no fogta rokām. Uz moku sola man par viņu paspruka neapdo­māts vārds, tiesneši ar aklu stulbumu to uztvēra kā vella dziru un, ja Anna nokļūtu viņu varā, tad izspiestu no nabadzītes atzīšanos, ka tas patiesi bijis vella dzēriens. Un kūpētu sārts.

Pēteris atkal strauji piecēlās.

— Tu saki, viņa mii mani?

— Jā, draugs.

— Man jātiek pie viņas!— Pēteris vairs neizturēja un apgriezies, kā spārnu nests, steidzās laukā lejā pa kāpnēm. Viņa gaita bija viegla kā putnam, viņa acīs staroja gaviles, viņa dzīslās likās ritam uguns. Pagalms bija tukšs. Tad viņš ieraudzīja Annu ar ūdens spaini rokā nākam no maltuves uz namiņu. Viņš steidzās tai pretim, un, pašam neapzinoties, viņa lūpas drebot izdvesa:

— Anna! Tu mīli mani?!

Meiča apstājās kā sastingusi un piesarkusi nolaida skatu.

— Anna!— Pēteris uzliesmoja. Viņa rokas apvijās ap daiļavas pleciem un pievilka to pie sevis.

Anna ļāva krist ūdens spainim, kas apgāzās un izlija. Abi stāvēja peļķē, abu skati brīdi urbās viens otrā. Viens acumirklis tik.

Tad torņiniece iegavilējās sanošā svētlaimē:

— Pēter!

Arī viņas rokas apvijās ap mīļotā puiša kaklu, un lūpas savienojās ilgā skūpstā.

Laiks gāja. Jau tuvojās rudens. Bērzi dzeltēja.

Rūtas vairs nebij dzirnavās. Kādā jaukā dienā Matīss Bērenss, goda drēbēs uzposies, ieradās bildināt līgavu. Rūta apķērās staltajam preciniekam ap kaklu, Pēteris ar Andri deva abiem savu svētību, un Anna, Lēne, Kate noraudāja asaras par laimīgo pāri. Kāzās dzirnavļaudis tomēr negāja, jo saspīlētās attiecības ar Rīgu vēl nebij aizmirstas un nebūtu labi traucēt ar savu klātbūtni godību viesus, starp kuriem bija arī Rātes kungi.

Taču Annas, Kates un Lēnes asaras drīz nožuva. Tagad nāks viņu kārta. Kad pamiera dienas notecēs un zviedri ar poļiem noslēgs īstu mieru, tad Pēteris, Andris un Ērmanis ņems atvaļinājumu un varēs svinēt kāzas. Gan Lēne, brīva vīra līgava, sarunā ar draudzenēm ieminējās, ka, sekodamas Kurzemes dzimtļaudīm, tās, brīvas Rīgas pilsones, arī kļūs par dzimtcilvēkiem kā viņu vīri, bet šādi iebildumi abu meiču sirdīs neatrada atbalsi. «Ar Pēteri kaut ellē!» acīm laimē mirdzot, izsaucās Anna. Un Kate mazliet rāmāk piebilda: «Bez Andra man nav nekādas laimes brīvai būt. Ne mazāk mīļš viņš man kā dzimtcilvēks, un grūtākais darbs kunga gaitās pie viņa sāniem man būs viegls.»

Tad Lēne kļuva klusa un gāja uzmeklēt Ērmani.

«Starp mums abiem kaut kas nav īsti pareizi,» viņa domāja smeldzošu domu. «Ērmanis ir labs pret mani, mīļš. Bet kāpēc viņš arvien raisās vaļā, kad gribu skaut rokas ap viņa kaklu? Kāpēc viņš vēl ne reizes mani nav noskūpstī­jis?»

Lēne atrada Ērmani pažobelē aiz namiņa. Te viņš sēdēja pie miestiņa mučeles, kaut gan nebij nekāda svētku diena, drūms un domīgs.

Lēne nosēdās viņam blakus.

— Ērmani!— Viņas dvēsele drebēja.— Noskūpsti mani!

Laivinieks lēni pagrieza skatu pret mīlas alkstošo meiču

un norūca, it kā lielāko neprātību uz pasaules noraidīdams:

— Vai tu traka, vai!

— Bet Ērmani!— Lēnes acīs parādījās asaras.— Kas mīl, tiem pienākas skūpstīties!

— Nudien, kā būtu pirti uz lāvas pastiprāk garu uzšā­vusi! Šodien taču nav pirtssestdiena!— Ērmanis turpināja rūkt.

— Noskūpsti mani!

Sadusmojusies ķestera meita piesita kāju pie klona.

— Bet, kad tad mēs precēsimies, saki jel? Pēteris un Andris jau sen par to lietu izrunājušies ar Annu un Kati. Bet tu vēl ne vārda man neesi ieminējies!

— Mēs? Precēsimies?— Ērmanim piere savilkās grum­bās.

— Jā, mēs! Vai tā nebij norunāts?

— Kad tad?— puiša izbrīns skanēja pavisam neīsti un nedrošais skats izvairījās Lēnes acu uguns.

— Kad? Kad tepat slims gulēji!

— Nu, vai zini, ko slimnieks uz nāves gultas karsoni izmuld, to neviens godīgs cilvēks nevar ņemt par pilnu.

— Tālu no tevis nāve bij!

— Nudien, deguna galā.

— Un karsoņa pavisam nebij.

— Kā ne?!

— Vienalga. Ja tu toreiz nomirtu, tad atbrīvotu tevi no solījuma. Bet, kamēr esi dzīvs, turos pie tā.

Lēne stiepa rokas apkampt tiepīgo līgavaini.

— Nu vairs nav labi!— Ērmanis, paspējis vēl pakampt pilno miestiņa kannu, izvairījās un izskrēja pagalmā.

— Labi!— Lēne iespieda rokas sānos.— Vēl vari tiepties, cik tev tīk! Bet pienāks laiks, kad tu lūgšus lūgsi iet pie tevis!

— Nekur es miera neatradīšu!— Ērmanis nelaimīgs stā­vēja pagalma vidū.— Jābēg vai mežā izdzert alus malku!

Patiesi viņš izgāja pa vārtiem, pārgāja pa laipu pāri dzirnavupītei, uzkāpa kalnā un nosēdās kokos, mīkstajā sūnā, lēni sūkdams no savas kannas.

♦ Traka lieta!» viņš domāja par Lēnes uzbrukumu. ♦ Smuka, mīļa meiča. Man ļoti labi patīk. Bet precēties? Nē, nē! Tad būs beigas brīvai dzīvei. Kārtīgas maltītes, mēre­nība dzeršanā… Lai Dievs pasarg!»

Ērmanis ievilka dziļu malku no kannas.

— Dievs gausina!— viņu iztraucēja labskanīga, vīriš­ķīga balss mazliet lauzītā latviešu valodā.

Puisis pagriezās.

— Paldies.

Viņa priekšā stāvēja vidēja auguma vīrs, pēc izskata ceļojošs tirgotājs. Vācietis tas nevarēja būt, tad drīzāk polis.