RUTKU TĒVS: TRĪS VELLA KALPI

— Man? Aplamā skuķe!

— Cienīgtēvs! Aiztaupiet sev tās nepatikšanas, ka lūg- šus jums viņi būs jālūdz atpakaļ.

— Man? Aplamā skuķe!

— Jā, jums! Tas jums būs jādara, ja negribēsat dzīvot ar nodevēja slavu.

Samsons piesarka niknumā.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Ka Rīga nav poļu ielenkta vienīgi Ērmaņa, Pētera un Andra varonības dēl, ka tie atsita ienaidnieku karaspēku no dzirnavām! Ja jūs šos brašos kareivjus aizdzīsat, tad Riga nespēs noturēties un jūs būsat tas, kas mūsu pilsētu atkal nodos poļu rokās.

Maģistrs Samsons apmulsa. Bet tikai uz brītiņu. Nevar taču piegriezt nopietnu vērību trakas skuķes pļāpāšanai. Atkal viņš saslējās un norādīja uz durvīm:

— Ārā! Man nav laika klausīties tavās aplamībās.

Ķesteris jau bija klusi izslīdējis pa durvīm. Samsons

satvēra viņa meitu aiz apkakles un taisījās grūst laukā.

Te durvis atvērās un tajās parādījās karakalps, ziņnesis:

— Viņa ekselence gubernators aicina superintendenta kungu uz pili. Lai nekavējoties.

Mācītājs atlaida Lēnes drēbes. Niknums viņa acīs uz reizi izzuda, un tās gandrīz priecīgi iemirdzējās.

— Pats gubernators tevi sūtīja?— Viņš laipni uzsmai­dīja karakalpam.

— Jā gan.

— Vai tu nezini, kādā lietā?

— Nezinu.

— Varbūt pilī atvestas kādas vēstules no Zviedrijas?

— Jā. Šorīt ieradās karaļa vēstnieks ar dažādiem papī­riem un pergamentiem.

Samsons priecīgi paberzēja rokas. Redzams, viņš ļoti gaidīja kādas labas vēstis no Stokholmas.

— Labi!— Viņš pamāja karakalpam.— Steidzies atpakaļ un saki, ka es tūlīt būšu tur.

Vairs neievērodams ķestera meitu, viņš skrēja apģēr­bties.

Lēne izgāja līdz ar pils ziņnesi un kāpa lejā. Vārtos viņu gaidīja tēvs, izmisis par meitas pārdrošību pret Samsonu.

— Apmierinies, tēt!— Lēne viņu mierināja, paņēmusi tā roku un noskūpstījusi.— Gan viss būs labi.

— Kāds labums man var būt,— vecais baznīcas kalps vaimanāja,— kad man nāksies atbildēt par tavu bezkau­nību? Es taču esmu tavs tēvs.

— Gan pierunāšu mācītāju un viņš piekāpsies. Un, kad viss būs labi, tad arī uz tevi viņš nedusmosies.

Tas ķesteri neapmierināja. Turpinādams gausties, viņš saņēma meitu pie rokas vest uz māju. Bet Lēne atsvabinājās.

— Ej viens, tēt!

— Un ko tu darīsi?

— Gaidīšu mācītāju. Ne soļa neatkāpšos, kamēr viņš apsolīs ļaut mūs visus trīs pārus laulāt.

Ķesteris sakampa galvu rokās un streipuļoja uz māju. Viņš labi pazina savu meitu: ja tā ko apņemsies, tad velti viņu atrunāt. Lēne sagaidīja Samsonu un, neatlaizdamās no viņa sāniem, turpināja savu uzmācību. Gandrīz skriešus mācītājs steidzās uz pili. Lēne teciņus tam līdz. Ļaudis uz ielām apstājās un brīnījās. Kad Samsons iemuka pilī, Lēne atkal palika gaidot savu upuri pie pils vārtiem.

Pēteris, Andris un Ērmanis, drīz pēc Lēnes aiziešanas atstājuši dzirnavas, pārgāja pa Daugavas ledu uz Rīgas krastmalu un nogriezās uz pils pusi. Pētera un Andra sejas bija nopietnas un rūpju pilnas, bet Ermanis izskatījās pavisam nošļucis. Laivinieks apstājās pie Stiftes vārtiem.

— Ejiet vien,— viņš teica biedriem.— Kamēr būsat pilī, es pasēdēšu tepat krodziņā.

— Kā tad tā?— Draugi atgriezās.— Kāpēc tu negribi nākt līdz?

— Ko es tur darīšu?

— Taču visi trīs vienā lietā ejam.

— Es ne.

— Kā? Vai tad esi sanīdies ar Lēni?

— Sanīdies? To ne.

— Bet kā tad … Lēne ir ļoti jauka meiča.

— Vai tad es ko saku?

— Nu lūk! Kā tad tu iesi sēdēt krogā, kamēr mēs rūpējamies, ka varam godīgi salaulāties?

— Es palikšu vecpuisī.

— Nopietni?

— Pavisam nopietni.

— No jums abiem it nekā nevar saprast. Lēne gatavojas uz kāzām. Tu uz vecpuiša dzīvi.

— Es savu mūžu gribu godam viens nodzīvot.

— Āksts tu esi, Ērmani!

— Vienalga. Ejiet vien. Atceļā ienāciet krodziņā. Es gaidīšu.

Ermanis nošļucis aizčāpoja uz dzertuves pusi. Andris ar Pēteri gāja uz pili. Šodien te bija dzīvāka kustība kā citu dienu. Priekštelpā stāvēja pulciņos tirgotāji, armijas apgād­nieki. Starp tiem arī Bērenss. Tas draudzīgi apsveicinājās ar puišiem. Ziņneši nāca un gāja uz komandanta rakstu istabu, uz augšstāvu, kur mita gubernators, citi taisījās ceļā uz zviedru nometnēm Vidzemē. Arī vienu no saviem agrā­kiem neuzveicamiem Pēteris te ieraudzīja, un abi ar Andri piegāja apsveicināties.

Pēc brītiņa no rakstu istabas iznāca komandants. Pama­nījis puišus, viņš kaut ko iedomājās un smaidīdams pameta tiem ar pirkstu. Abi nostājās kapteiņa priekšā.

— Labi, ka atnācāt.— Tas uzsita uz pleca Pēterim. — Šodien mums priecīga diena, un arī jums man kas sakāms. Tikai labu brītiņu nāksies pagaidīt. Man tagad jāiet pie gubernatora … Bet vai jums vēl pie manis kāda darīšana?

— Kaptein!— Pēteris saslējās kareiviski.— Mēs gribam sievas apņemt. Bet superintendents devis visiem Rīgas un Vidzemes mācītājiem aizliegumu mūs laulāt.

— Zinu, zinu.— Komandants pasmīnēja.— Sim lāga vī­ram ir briesmīgas bailes no velliem, un viņš iedomājies, ka apsievojušies jūs varat visu Rigu pielaist ar maziem vellē- niem.

— Un tādēļ,— Pēteris, neaizrāvies no kapteiņa joka, nopietni turpināja,— mēs atnācām lūgt no tevis, kaptein, kādu rakstu, kas mums nodrošina brīvu ceļu uz Bausku.

— Bauska ir poļu rokās.

— Tagad ir pamiers. Ar tavu vai gubernatora rakstu poļi atļaus mums griezties pie pilsētas luterticīgā mācītāja, kurš mūs salaulās.

— Tātad jūs ar savām līgavām gribat iet uz Bausku laulāties?

— Nekas cits neatliek. Pār Bauskas baznīcu nesniedzas superintendenta vara. Un, kā jau tu zini, mēs gribam atgriezties uz Kurzemi kā precēti ļaudis.

Komandanta piere savilkās nepietnās grumbās. Viņš kaut ko pārdomāja. Pēc brītiņa viņa seja atkal smaidīja.

— Tas viss nebūs vajadzīgs,— viņš teica.— Man šķiet, mēs to lietu tepat nokārtosim. Man ienāca prātā laba doma.

— Tu domā, ka mums tomēr atļaus Rīgā salaulāties?

— Esmu pārliecināts. Par jums jau kāds rūpējas šinī lietā … Paši par to vairs neraizējaties.

— Mēs varētu arī iet uz Bausku.

— Tas nebūs vajadzīgs . .. Bet nu man jāiet pie viņa ekselences. Jūs pagaidiet. Nākšu atpakaļ, man būs kas priekš jums.— Komandants kāpa augšā pa trepēm. Puiši atgriezās pie sava bijušā biedra.

Komandants ilgi kavējās augšā, bet sarunās laiks pagāja ātrāk, kā vieniem gaidot.

Pļāpājot viņi ieraudzīja ienākam priekšnamā mācītāju Samsonu. Viņa gaita likās veiklāka, nekā parasts, sejā bija manāms priecīgs saviļņojums. Superintendents piegāja pie sargkareivja un ko jautāja. Tas norādīja, ar galvu pametis, uz augšstāvu. Samsons steidzīgi kāpa pa kāpnēm augšā. Laikam pie gubernatora. Drīz pēc tam nonāca lejā koman­dants ar papīriem un pergamentu vīstokļiem rokā. Garāmie- dams Pēterim ar Andri, viņš tiem pamāja sekot rakstu istabā.

— Te nu man būs arī kaut kas jums!— viņš teica, nolikdams rakstu žūksni uz galdu un meklēdamies pa tiem.— Lūk, te būs jūsu dienasta apliecības.

— Tās mums lieti noderēs, kad pāriesim uz Kurzemi,— Pēteris priecājās.

— Kaprālim Andrim Zviedrim,— komandants, paņēmis vienu rakstu, lasīja. Pie tam viņš smaidīdams raudzījās Andrī.