RUTKU TĒVS: TRĪS VELLA KALPI

— Tā ir laba doma!— Ērmanis, priecīgs, ka tik jauki nokārtos draugu atgriešanos dzimtenē, iesita poļa plauk­stā.— So piedāvājumu es pieņemu Pētera un Andra vārdā un apsolu, ka viņi būs ar mieru.

— Tātad norunāts?— Lugovskis paspieda laivinieka roku, arī apmierināts ar savas misijas panākumiem, un piecēlās.— Tu saņemsi tūkstots sidraba guldeņus un tavi draugi hercoga Fridriķa lēņu kunga karaļa Sigismunda ieteikšanas rakstu.

— Norunāts!— Ari Ērmanis piecēlās.

— Tad savu uzdevumu esmu veicis.— Karaļa sūtnis atvadījās.— Mēneša laikā es ceru būt atpakaļ, un tad nokārtosim mūsu lietu.

Polis gāja tālāk mežā.

Neraudzīdamies tam pakaļ, Ērmanis saskatīja aiz krū­māja staltu zirgu. Tas, kungam tuvojoties, iezviedzās, un karaļa sūtnis, veikli uzlēcis seglos, aizauļoja uz Bauskas ceļa pusi.

Jau novembra pirmajās dienās bija iestājusies stingra ziema. Māras ezera dzirnavas snauda, pa pusei sniegā ieputinātas. Apledojušais dzirnavrats stāvēja mierā. Varētu domāt, ka citkārt dzīvās mājas tagad izmirušas, ja dūmu strūkla, kas cēlās gaisā no namiņa dūmu vada, neliecinātu, ka te tomēr vēl piemīt iedzivotāji.

Maz gan bija viņu palicis. Stallī stāvēja vairs tikai trīs zirgi, jo pārējie līdz ar karakalpiem jau labu laiku atpakaļ bija pārvesti uz pils kazarmēm. Veco Rēbusu vēl pirms sala iestāšanās puiši pavadīja līdz Jelgavai, no kurienes tam vienam nācās braukt tālāk uz savu jauno dzīves vietu — Kurzemes hercoga galmu. Tagad dzirnavas apdzī­voja tikai trīs puiši, Anna, Kate un Lēne.

Patlaban — tas bija nedēļas divas pirms Ziemassvēt­kiem — dzirnavistabā, pūru darinot, sēdēja tikai Anna ar Kati. Lēne, agrāk tikai varbūt reizi nedēļā apciemodama tēvu, Svētā Pētera ķesteri, pēdējā laikā gandrīz ik dienas devās uz pilsētu. Pēteris, Andris un Ermanis bija aizgājuši uz pili pie komandanta.

Abas meičas, čakli šūdinādamas pūra veļu, nebūt neiz­skatījās tik priecīgas, kādām parasti līgavām vajadzētu būt. Darbi ritēja klusi, bez dziesmām, bez jokiem. Smagās domās.

Kate pirmā uzsāka sarunas nopūzdamās:

— Ak, Dievs! Dažreiz iešaujas sirdī nelaba doma, ka kāzas mums nemaz neiznāks.

— Ej nu!— Anna atteica. Bet arī viņas balsī nebij cieša pārliecība.

— Kā ne,— Kate turpināja.— Pēc lielas pierunāšanas Svētā Jāņa mācītājs apņēmās izdarīt laulāšanu. Bet Samsons, superintendents, noliedza. Izlaida visām draudzēm Vidzemē stingru aizliegumu: neviens lai neuzdro­šinās laulāt vella kalpus.

— Bet varbūt Lēnei palaimējas bargo kungu atmīkstināt. Ik dienas viņa iet uz Rigu un cerē izdevīgā brīdī ko panākt.

— Es nesaprotu, kā viņa ar tādu neatlaidību un aizrauša­nos rūpējas par mums, ja pašai kāzas neiznāk.

— To nemaz nesaki. Gan viņa Ērmani apprecēs.

— Ermanis ne dzirdēt negrib par laulībām un precībām.

— Lēne esot pārliecināta, ka viņš gribēs, kad būs laiks. Tagad viņa par to ne vārdiņa nemin. Visu dara slepeni no

Ērmaņa, arī mums piekodinādama ne vārda viņam neteikt par tās gaitām. Lēnes apbrīnojamais spars man tomēr dažbrīd liek ticēt, ka viņa galu galā pierunās superinten- dentu. Viņas tēvs kā ķesteris arī stāv tuvu mācītājam.

— Saki, ko gribi, man tomēr nav cerības un sirds smaga.

— Neraizējies! Un, ja arī še neviens mūs nelaulās, tad brauksim uz Kurzemi.

— Andris saka, ka nebūšot labi atgriezties dzimtenē ar līgavām. Turp jādodoties salaulātiem. Ari Pēteris tā domā­jot.

— Tātad viņiem vēl cerības ir un mums nav jāraizējas.

— Tomēr tie arī paši ir dikti sadrūmuši.

— Viņi vēl arvien gaida to poli ar ieteikšanas grāmatām Kurzemes hercogam.

— Tas nenāks. Kas poļu karalim par daļu gar vienkār­šiem karakalpiem? Ja būtu karš, tad varbūt viņš gan vēlētos dabūt mūsu puišus prom no dzirnavām, kuras par varu grib sagrābt savās rokās.

— Vēl miers nav noslēgts. Pamieram izbeidzoties, no jauna var sākties kaujas un pat Rīgas ielenkšana. Un tādā gadījumā poļi daudz dotu, lai Pēteris, Andris un Ērmanis vairs necīnītos līdzi rīdziniekiem. Varbūt tas Lugovskis nogaida Varšavā, kamēr karalis Sigismunds galīgi izlems par mieru vai karu. Un pēdējā gadījumā noteikti steigsies šurp.

— Lai Dievs dod!

— Kaut kā jau viss nokārtosies. Te palikšanas vairs nav. Dienasts ir uzteikts zviedriem, mūsu līgavaiņi atlaisti. Tikai nesaprotu, kādēļ komandants licis vēl uzkavēties un neat­stāt dzirnavas pirms jauna gada.

— Laikam tās pašas nezināšanas pēc: vai būs karš jeb miers.

— Bet, ja arī būtu karš, ne Pēteris, ne Andris, ne Ērmanis vairs neiestāsies atpakaļ dienastā.

— Tā jau ir gan …

Meičas apklusa un nodevās darbam. Kaut gan īstas skaidrības nebij, taču pēc pārrunām tā kā vieglāk kļuva. Lēne bija enerģiskāka kā viņas draudzenes.-Kamēr Anna un Kate, pūru darinādamas, prātoja un bēdājās, viņa rīkojās. Jau no rīta atstājusi dzirnavas, ķestera meita devās pie tēva.

Svētā Pētera ķesteris bija kluss mīkstas dabas cilvēks. Turklāt viņš savu vienīgo bērnu ļoti mīlēja, gandrīz ik lietā piekāpdamies viņas iegribām un untumiem. Tā Lēne arvien panāca savu, tā viņa atstāja tēva mājas, dodamās uz dzirnavām kopt ievainotos un saimniekot, tā viņa vēlāk, atzīdamās, ka mīl Ērmani, izkaulēja tēva piekrišanu. Nu nāca visgrūtākais: pierunāt veco ķesteri, lai tas piedabū mācītāju Samsonu atcelt vella kalpu laulību aizliegumu. Labais tēvs nespēja ilgi pretoties meitas lūgšanām un, lai cik grūts un veltīgs šis solis likās, aizgāja pie Samsona. Tas, protams, strupi un bargi noraidīja savu uzticamo kalpu. Tad Lēne gāja pati, bet mācītājs" viņu, pat lāgā neuzklausī­jis, izgrūda pa durvīm. Dūšīgā meiča neatlaidās.

Tā šorīt, divas stundas galīgi nogurdinājusi tēvu ar lūgšanām un asarām, viņa to atkal piedabūja doties pie mācītāja un ņemt viņu pašu līdz.

Samsons, no ķestera pirmiem vārdiem sapratis, kādēļ abi atnākuši, īsi pārtrauca lūdzēju:

— Ne vārda par šo lietu! Ejiet!

Ķesteris nolieca galvu un griezās uz durvīm, bet Lēne, aizspraukusies priekšā, turpināja tēva vietā:

— Mīļais cienīgtēvi Jūs nedarāt pareizi, liegdams man svēto laulību.

— Tev es neliedzu!— baznīckungs asi uzsauca meičai, virzīdams to uz durvīm, kur ķesteris bija apstājies.— Izrau- gies sev vīru, kādu gribi, un laulājies. Tikai ne šos vella kalpus!

— Augstais kungs!— meiča turējās pretī.— Viņi nav vella kalpi, bet godīgi, kristīgi cilvēki, tāpat kā es un jūs.

— Nekauņa!— Samsons dusmās piesarka.— Kā tu mani vari salīdzināt ar tiem elles prauliem! Kamēr man būs noteikšana pār svēto evaņģēliski luterisko baznīcu Rīgā un Vidzemē, neviens mācītājs nedrīkstēs laulāt šos nolādētos.

— Jūs runājiet kā pāvesta draugs!

— Es? Vai tu traka?

— Jā! Kā mūsu baznīcas ienaidnieks!

— Skuķe! Ko tu uzdrošinies?!

— Tā tas ir. Mūsu mīļās baznīcas augstākais priekšnieks pats dzen projām ļaudis no mūsu ticības pāvesta baznīcas apkampienos!

— Kā tā?

— Ja jūs mūsu baznīcās neatļausat svēto laulību trim brašajiem karakalpiem, tad tie aizies pie poļu baznīckunga.

— Tā? Nu, tad laimīgu ceļu! Tādiem nav vietas mūsu dievnamos.

— Tad viņiem būs jāpāriet arī poļu dienastā.

— Paldies Dievam! Lai pāriet!