RUTKU TĒVS: TRĪS VELLA KALPI

— Pareizi, Ermanīt, to es tev arvien teicu.

— Un nu es gribu nopietni sākt kārtīgu dzīvi.

— Skat, cik labi!

— Jā. Bet ko nu vairs …

— Kā? Vai jau būtu par vēlu?

— Kārtīgu dzīvi sākt? Nē, tas ne.

— Kas tad?

Ērmanis izdvesa sirdi saplosošu nopūtu.

— Precēties būs par vēlu.

— Cik žēl!

— Sirds kāpj pa muti laukā.

— Bet kāpēc tu īsti vairs nevari precēties?

— Tu pie manis vairs nenāksi.

— Vai, Ērmani! Kā tu runā! Kāpēc lai es pie tevis neietu?

— Tad tomēr?!

— Jā. Ja tikai apsolies uz visiem laikiem atmest savas pārmērības.

— Nudien! Apsolos.

— Ko tad vēl vairāk? Pēc mēneša dzersim arī mēs kāzas.

— Pēc mēneša! Nē, tas neiet. Tūlīt! Reizē ar Andri un Pēteri.

— Tas ir jauki! Vai jau esi visu sagatavojis? Ar mācī­tāju norunāji?

— Nē.

— Tad gan agrāk mūs nelaulās kā tikai pēc nedēļām trim četrām.

— To es nepārdzīvošu! Mīļo Lēnīt, es visu zinu, ka tu pierunāji superintendentu salaulāt Andri un Pēteri. Viņi man pa draugam to uzticēja. Kad nu es tevi lūgšus lūdzu, parūpējies arī par mums! Es zinu, uz mani viņš neklausīsies. Tādēļ aizej tu un palūdz viņu. Tu iespēj to, ko neviens.

Nu ķestera meitai bija gandarījums par visu, ko Ērmanis ar savu tiepību nogrēkojies. Viņa šķelmīgi pasmaidīja, ļāva Ērmanim sevi noskūpstīt un teica lepni:

— Labi. Es izdarīšu visu to, ko tu nokavēji. Protams, es spēju to, ko neviens. Un mēs dzersim kāzas kopā ar mūsu draugiem.

Ērmanis vai kusa laukā aiz padevīgas cienīšanas un apbrīnošanas pret Lēnes enerģiju, kas iespēja visu uz pasaules.

Vakarā atkal Ērmanis uzmeklēja Lēni vienatnē. Tagad viņa sejā vairs nemanīja agrākās padevīgās apbrīnošanas.

Tagad viņš šķelmīgi smaidīja. Pienāca pie meičas un saņēma to aiz auss.

— Vai zini, mīļo Lēnīt, tu esi pārāk lepna un iedomīga.

— Kā? Kā?— Lēne pārsteigta lielām acīm raudzījās savā līgavainī.

— Izrādās, ka tu nemaz neesi tā, kas spēj tādas lietas, ko neviens. Ne tu Samsonu pierunāji laulāt vella kalpus, bet to ir darījis gubernators.

— Gubernators?

— Jā gan. Es šodien satiku Bērensu. Todien, kad Andris un Pēteris bija aizgājuši uz pili un saņēma savas patentes, arī Bērenss tur bijis. Viņš tur redzējis arī superintendentu un dzirdējis, ka gubernators to ataicinājis, lai pasniegtu viņam karaļa rakstu, ar kuru tas iecelts muižnieku kārtā. Gubernators licis mācītājam piesēst un paziņojis karaļa žēlastību. Samsons jau sniedzies pēc savas muižniecības grāmatas, bet gubernators negribējis dot. Sūtīšot to atpakaļ uz Stokholmu.— Kāpēc?— Nu, superintendents liedzoties laulāt viskrietnākos zviedru kareivjus.— Ilgi abi runājuši, kamēr beidzot mācītājs gandrīz vai asarām acīs apsolījis visu, ko no viņa prasa. Apsolījies pats mūs laulāt, pie tam

vēl pašā Svētā Pētera baznīcā, apsolījies teikt visskaistāko sprediķi, apsolijies slavēt mūsu nopelnus un visu, itin visu.

Nu Lēne saprata: tad tādēļ Samsons toreiz pie pils vārtiem tik pēkšņi bija arī viņai visu to apsolījis.

Lai apturētu Ērmaņa tālākās valodas, viņa ar skūpstu aizspieda tā lūpas.

Pienāca kāzu diena — otrie Ziemassvētki.

Pie brūklenāju vītņu izgreznotiem Māras dzirnavu vār­tiem ieradās jāšus visi Rīgas priekšstāvji. Tur bija no rātskungiem birģermeistars Toms Rams, gan ne augstās Rātes sūtīts, jo tās naids pret Pēteri un Andri vēl nebija izdzisis; bet gudrais Rams, sava svaiņa uzmudināts un saprazdams, ka ar paša gubernatora aizbildniecībā un labvēlībā stāvošiem puišiem labāk sadzīvot pa draugam, aizmirsa kādreizējās nepatikšanas un piebiedrojās citiem pats uz savu galvu. Kā tirgotāju pārstāvis nāca Bērenss. No pilsētas apsardzības — vecais, krietnais kapteinis Salderns. Savs goda pavadonis bija no Lielās un no Mazās Ģildes, savs — no sīktirgotājiem, kuri bija kopā cīnījušies uz vaļ­ņiem Rīgas aplenkšanas dienās.

Līksmiem apsveicienu saucieniem pavadoņi saņēma lī­gavu un līgavaiņu trijotni, kad tā izjāja no pagalma veiklajos kara zirgos — puiši seglos, līgavas katram priekšā.

Tad visi staltos rikšos devās pa sniegaino klajumu uz Daugavu un pa ledu pāri uz Rīgu.

Liels ļaužu pulks, iznācis pa pilsētas vārtiem, jau krastā gaidīja kāziniekus. Vēsts par trīs vella kalpu laulāšanu un pie tam vēl pašā Svētā Pētera baznīcā, kur tikai nepilnu gadu atpakaļ tie bija dzinuši savas vella mākslas, satrauca pilsoņu prātus, un nepacietība visus vilka laukā kaut ko redzēt un dzirdēt.

Un bija arī ko redzēt un ko dzirdēt. Kapteiņa Salderna vadīts, kāzinieku pulciņš tuvojās Rīgas krastam. Aiz tā jāja trīs līgavaiņi ar līgavām sev priekšā. Arjergardē visu Rīgas pilsoņu priekšstāvji — no rātskunga līdz Iekšvaļņa krāmu bodniekam vecajam, klibajam Ansim Sojcam, pie Jēkaba bastiona kājā sašautam, kopā cīnoties ar puišiem — un .M g au viņu godos piedaloties ari klibā bēritī, kuru bija aizlienējis no drauga — pilsētas ūdens vedēja.

Jātniekiem uzjājot krastā, pūlis pašķīrās, tā radīdams nevienādu raibu, kustīgu spalieru, no kura tūkstoš acu , urbās brūtes pāros. Kas viss neizteicās šī skatu spēļu kārā ļaužu bara skatienos! Tur bija ziņkāre, apbrīnošana, prieks, bailes, skaudība, jūsma, greizsirdība, draudzība, naids un labvēlība. Šīs sajūtas izpaudās pūļa sarunās un piezīmēs.

— Kas par staltiem pāriem!— pie Sāļu vārtiem jauna meitene čukstēja savai draudzenei, kad Andris jāja garām. — Cik skaisti abi sader kopā!

— Tas tikai tā izskatās skaistajās kāzu drānās,— otra atbildēja, lūpiņu uzmetusi.— Man šķiet, ka viņam līgava nepavisam nepiedien. Izskatās veca.

— Nu jā,— pirmā pasmējās,— tu Rīgas aplenkšanas die­nās arī skrēji Andrim pakaļ un tādēļ iedomājies, ka tava , vieta būtu tur, zirgā.

Uz Rātslaukuma stūra čaloja meiču pulciņš.

— Ai! Cik cēls un dižs izskatās Angeru Annas līgavai­nis!— viena jūsmoja.

— Agrāk tev labāk patika Andris,— otra piezīmēja.

— Tas arvien lūrēja meitenēm zem galvas lakatiņa, kur kādu satika,— teica trešā.— Bet Pētera seja arvien bija biszāļu dūmos nokvēpusi un rūpju pilna. Nu viņš pavisam cits cilvēks.

— Man vislabāk patik ķestera Lēnes līgavainis,— do­māja ceturtā.— Kas tam par spēcīgiem pleciem! Un kāds jautrs mirdzums viņa acīs!

Uz laukuma kāzinieki nokāpa no zirgiem, lai kājām dotos pa mazo ieliņu uz baznīcu.

Te tuvumā stāvēja saīdzis, netīrs vecis. Tas, caur pieri lūrēdams, rūca pie sevis:

— Vella kalpi! Kādu tiem godu parāda! Laidīs tādus baznīcā, kam vieta uz sārta! Pasaule traka kļuvusi!

Otrs tāds pat gadījās tam blakus. Tas piebiķstīja pirma­jam:

— Vadzi, kaimiņ, vajadzēs mums labāk manīties tālāk no šejienes. Man tāda paredzēšana, ka, tikko šie Nelabā radījumi nostāsies pie altāra, Svētais Pēteris sagrūs un apsitīs puspilsētas. Ar šīm nešķīstām laulībām velis izliek Rīgai slazdu. Kurpniekzellis Altmeijers arī bija nolicis uz šodienu savas laulības ar ādģēra Seina meitu, bet, paredzē­dams nelaimi, ja kopā ar Nelabā kalpiem stāvēs pie altāra, atlika kāzas uz divām nedēļām, kaut gan lieta tam ļoti steidzīga.

Turpat blakus citi krietni amatnieki un puišu cīņas biedri līksmām sejām gavilēja:

— Nu beidzot šie krietnie vīri dabū gandarījumu par visiem apmelojumiem un nonievājumiem.