— Krietnums un goda prāts uzvar tumsību un māņus!
Kāzinieki pa mazo ieliņu sasniedza baznīcas laukumu.
Arī te viļņoja ļaužu pulki. Svētā Pētera durvis stāvēja pagalam vaļā, jo dievnams bija stāvgrūdām pilns kā vēl nekad. Maz bija rīdzinieku, kas negribēja redzēt vella kalpu laulības, un tad tikai tādi, kas baidījās no kaut kā nelaba jeb atkal bija vispāri vienaldzīgi pret skatu spēlēm.
Grūti nācās saspiesties baznīcas lielajā ejā stāvošiem, lai izlaistu cauri kāziniekus. Ar pūlēm pāri tika līdz altārim. Gaiss zem varenajiem spraišļiem sanēja no baznīcēnu klusās sačukstēšanās. Rātes solos nebija neviena rātskunga, izņemot vecāko birģermeistaru Eku un Ramu, kurš, ar brūtes pāriem ieradies, ieņēma savu vietu. Bet toties te bija saspiedušās viena pie otras rātskungu laulātās draudzenes, viņu meitas un tuvākas un attālākas radinieces. Melngalvji /os solos bija laipni devuši vietu arī Rūtai, sava bijušā biedra Bērensa laulātai draudzenei, kuram nu apsievojuša- mies nācās izstāties no savas organizācijas. Pašā priekšā stāvēja godakrēsli pils gubernatoram un tā pavadoņiem. Grāfs bija teicies ierasties šodien uz dievkalpojumu.
Tornī iedunējās zvans. Sāka dūkt ērģeles. Ļaudis ejā sakustējās un saspiedās. Tur nāca Rīgas un Vidzemes pavaldonis grāfs de la Gardijs. Viņam sekoja pils komandants un no nometnēm Rīgā darīšanās ieradušies zviedru virsnieki. Starp tiem arī Rama znots, jaunais karodznieks Aksels Stroms.
Kad augstie viesi ieņēma vietas, arī mācītājs Samsons jau stāvēja altārī. Pa baznīcu pārgāja šalkoņa, un visi skati vērsās superintendentā. Sis spēcīgais, varenais Dieva vīrs taču pirmais bija saskatījis trīs puišos viņu sakarus ar Nelabo. Ko šodien viņš teiks? Vai viņš patiesi tos pieņems svētā laulībā? Sur tur dzird valodas, ka gubernators esot viņu piespiedis. Vai tas varētu būt? Vai Samsons, šis stingrais baznīcas galva, spēj piekāpties zviedru varas priekšā? .. .
Liturģija noritēja it kā steigā.
Sākās spediķis. Stalts un varens mācītājs stāvēja kancelē. Viņa seja bija mierīga un svinīga. Spēcīgi skanēja sprediķotāja vārdi par Ziemsvētku dienas nozīmi uz attiecīgo tekstu, bet tie slīdēja garām klausītāju sirdīm, jo visu ausis gaidīja kādu mājienu vai aplinkus norādījumu uz svarīgo notikumu, kas bija piedzinis dievnamu tik neparasti pilnu.
Atkal iedūcās varenās ērģeļu skaņas. Beidzot mācītājs parādījās uz altāra. Iestājās dziļš klusums. Samsons teica altāra runu. Dziļas sajūsmas pilnos vārdos viņš tēloja evaņģēliski luteriskās baznīcas gaviles par Zviedrijas ieroču uzvaru pār katoliskajiem poļiem. Sumināja zviedru karapulkus kā miera un gaismas nesējus atbrīvotajai Rīgai un iekarotajai Vidzemei. Tad pārgāja uz laulājamiem pāriem, kā brašus, cēlus cīnītājus apzīmēdams Pēteri, Andri un Ērmani, pēdējam par sevišķu nopelnu vēl pierēķinādams viņa katoļu ticības atmešanu un piegriešanos svētajai evaņģēliskai baznīcai. Viņš izcēla vienu otru neuzveicamo uzvaru, kas tiem veikusies ar Dieva palīgu. Ne vārda par kādiem sakariem ar ļauniem gariem, par burvībām, par veco naidu. It kā nekas tamlīdzīgs nebūtu bijis.
Gubernators klusi teica ausī pils komandantam:
— Man sāk rasties cienība pret muižniecību. Liekas, it kā tā pati par sevi padarītu cilvēku augstāku un gaišāku.
— Kā tā, ekselence?
— Sis pilsonis Samsons bija kādreiz tumšs un māņticīgs vīrs. Tagad kā Samsons of Himmelsjerna, muižnieku kārtas loceklis, viņš uz reizi atmetis savus vella murgus.
— Tas būs jūsu ekselences nopelns,— kapteinis pavīpsnāja,— kad pasniedzāt tam viņa majestātes muižniecības diplomu, jūs viņu visai nopietni apgaismojāt.
Arī de la Gardijs pasmaidīja un palieca galvu.
Laulību ceremonija nobeidzās. Ērģelēm klusi dūcot, baznīcēni atstāja dievnamu, maldījušies kaut kā sevišķa gaidās. Augstie zviedru kungi vēl palika vietās, gaidīdami, kad eja kļūs brīvāka.
Kad jaunie pāri gāja garām, pils komandants novēlēja laimes visiem pēc kārtas un pasniedza Ērmanim naudas maku.
— Tas tev no viņa ekselences kā maza atzinība. Tavi draugi, uzticīgi savam kareivja amatam, saņēma dienasta paaugstinājumu. Tev, mierīgam pilsonim, labāk noderēs šis maks.
Ērmanis pārsteigts pateicās un dziļi paklanījās arī pret gubernatora sēdekli.
Pie izejas atkal viņu sagaidīja pārsteigums. Vecais birģermeistars Eks viņu apsveica. Gan mazliet pavēsi:
— Kā krietnam Rīgas pilsonim, kas savu dzimto pilsētu sirdīgi aizstāvējis, augstā Rāte tev dod no pilsētas mežiem kokus nodegušā nama atjaunošanai. Mans pienākums bija tev paziņot šo labvēlību.
Ermanis pateicās sausi, jo viņa pārliecība bija, ka tā nebūtu nekāda sevišķa labvēlība no Rātes puses, bet gan pienākums. Jo viņa namu, kad tuvojās zviedri, nodedzināja uz pašas Rātes rīkojumu.
Tagad pūlis baznīcas laukumā uzgavilēja jaunajiem pāriem. Tāpat, sveicienu saņemti, viņi izjāja no Rigas mūriem.
Atkal viņus pavadīja Salderns, Rams, Bērenss un citi. Tagad kāzu jājienam pievienojās vēl kamanas, kurās sēdēja Rūta, un pulciņš neuzveicamo — puišu cīņas biedru.
Dzirnavās kāziniekus saņēma koklētāji un dūdu spēlmaņi — kāzu muzikanti. Sākās kāzu līksmība. Galdi bija pilni cepešu, saldumu, miestiņa un vīna kannu. Prieks un jautrība pieauga. Te plaši atvērās durvis un tajās parādījās plecīgs, resns stāvs. Zviedru virsnieks.
— Sven!— Andris pirmais pazina nelūgto ciemiņu. — Svens Horns!
— Jā, es pats!— Brašais kapteinis apkampa savus vecos draugus un viņu līgavas, sevišķi pēdējās jo sirsnīgi skūpstīdams.— Manas cienītājas no Rigas laikiem, kas savas daiļās acis izmežģīja, pēc manis lūkojoties!
— Es ne!— Kate smiedamās protestēja.
— Tikai tādēļ,— Svens atrada atbildi,— ka toreiz tevis tur nebija. Citādi, kas zin, tu šodien nebūtu vis ar Andri gājusi pie altāra, bet gan ar mani. Es nenoliedzu savu draugu labās īpašības, bet nevaru tāpat neatzīt savu pārākumu.
— Tas pats agrākais lielībnieks!— Ērmanis iesmējās.
Svenu mazliet pārsteidza rātskungs Rams kā vella kalpu
kāzu viesis, bet viņš nekā neizrādīja un apsveica to tikpat sirsnīgi kā savu biedri pils komandantu un Saldernu.
Tad mīļais viesis steigā sēdās pie alus kannas.
— Tādas slāpes kā patlaban man gan laikam savu mūžu nav bijušas. Divdesmit četras stundas sēdēju seglos, lai tiktu savu draugu kāzu godos. Kad tevi Nelabais! Sis prieks man būtu laupīts, ja nejauši ziņu par Pētera, Andra un Ērmaņa laulībām mūsu ziemas nometnē pie igauņu robežām neatnestu kāds gubernatora vēstnesis. Uz karstām pēdām es lūdzu trīs dienu atvajinājumu un pēc pusstundas jau sēdēju zirgā. Lūk, tad var rasties slāpes! Zēl, ka te man nav īsta pretinieka dzeršanā.
Ērmanis, savas mīļās sieviņas uzraudzīts, ka ietura mēru ēšanā un dzeršanā, vairs nenovaldījās.
— Tas ir par daudz!— viņš, acīm zibsnījot, uzsita ar dūri uz galda un tvēra pēc lielās lejamās kannas. Bet Lēnes roka viņu sparīgi atturēja. Arī viņas acis iezibsnījās, un pieliekusies tā kaut ko iespaidīgi pačukstēja aizkaitinātam neuzveicamam dzērājam. Ērmanis atlaidās.
— Ko tu teici?— Svens jautāja.
— Neko,— Ērmanis norūca savaldīdamies.
— Tu kaut ko teici par daudzumu.
— Es teicu, ka alus mums daudz. Viņu neizdzersi, trīs dienas liedams.
Svens ar to apmierinājās un no sirds dzesēja slāpes.
Читать дальше