Gunārs Cīrulis - Biedrs mauzeris

zelta kliņģerus, sarkanās desas, sudraba atslēgas, uz kurām lēkāja saules zaķīši. Jaukā, siltā augusta diena uz brīdi izkliedēja drūmo noskaņu. Bet Aleksandra ielas veikalus nomainīja Miera iela ar savām kapsētām, kas atkal uzvedināja Robi uz mokošajām domām. Tās viņu tirdīja arī ceļā no gala piestātnes līdz zirgu bānītim. Šoreiz Robis bija piesardzīgāks un jau pa gabalu nopē­tīja braucējus.

Vieni, spriežot pēc tirgus groziem, piederēja pie topo­šās Ķeizarmeža vasarnīcu kolonijas un atgriezās mājās ar iepirkumiem. Citi devās uz ūdeņiem. To liecināja ap­jomīgās somas, no kurām vietvietām līda ārā sieviešu peldtērpu mežģiņotās apmales. Kamēr kučieris iekasēja naudu, abi zirgi — melnis un bēris — nesteidzīgi gre­moja auzas. Notiesājis savu devu, bēris neatlaidīgi centās iebāzt galvu sava kaimiņa tarbā. Sākumā melnis tikai kratīja galvu, beidzot meklēja glābiņu bēgšanā. Arī bēris sāka rikšot.

Šai mirklī no priedāju pavēņa atdalījās stāvs un ielēca ripojošajā vagonā — Lips Tulians. Jau pēc dažiem so­ļiem kučieris uzrāpās uz bukas un, nešpetni šķendēda­mies, apstādināja zirgus. Viņš taču nedrīkstēja pieļaut, ka šis rijīgais lops izjauktu visu braukšanas sarakstu …

Robis bija paguvis paslēpties aiz pārbrauktuves sarga būdas. Tagad skaidrs, ka Ķīšezera krastā viņš neiera­dīsies pirmais. Tomēr palika vēl iespēja nerādīties Lipam Tulianam acīs un neuzkrītoši sekot, lai pārliecinātos, vai klajums ap zvejnieka šķūni nav aplenkts.

Beidzot nodimdēja zvans, kas agrāk laikam bija kal­pojis uz kāda prāmja, bet tagad karājās virs bukas. Atskanēja pātagas švīkstoņa, kučiera «ņjo, nelabie!», un bānītis devās ceļā. Reiz izkustināts, vagons tīri raiti ripoja pa sliedēm.

Robis paātrināja gaitu un, soļodams priežu ēnā, ne­atpalika no vagona. Netālu no nākošās pieturas mežs beidzās; kamēr kučieris pārdeva jaunpienākušiem brau­cējiem biļetes, Robis gulēja grāvmalā. Zālē čīpsli- nāja neredzami radījumi, liels, raibs taurenis, gandrīz skardams matus, riņķoja ap galvu, kairā vaivariņu smarža kutināja nāsis, viss bija dzīvības pilns.

Bet divdesmit soļus tālāk sēdēja nāvei nolemts cil­vēks. Vainīgs vai nevainīgs?

Zirgu bānītis atkal sakustējās. Pūlēdamies neieslīgt savā ierastajā, ātrajā gaitā, Robis devās nopakaļ.

Pēkšņi pakavu dipoņa lika atskatīties. No pilsētas puses aulekšus tuvojās uniformēts jātnieks. Dabiski, pirmā doma — policists. Spriežot pēc steigas, tas dzinās kādam pakaļ. Varbūt viņam? Robis mierīgi pieplaka resnai priedei. Kas tur ko sevišķi uztraukties? Viņš taču nebija viens, biedrs mauzeris arī šoreiz palīdzēs. Jāt­nieks jau atradās blakus. Tagad redzēja — rumaks ir neapseglots, jātnieks valkā tādu pašu formas tērpu kā bānīša un tramvaja konduktori — arī elektriskais ielu dzelzceļš piederēja zirgu bānīša akciju sabiedrībai.

Pieturas vietā jātnieks panāca vagonu un noliecās pie kučiera, kas jau sāka pārdot biļetes, tad, skubinā­dams zirgu ar delnas plikšķieniem, aizauļoja tālāk.

Ūsainais kučieris pakasīja pakausi, brīdi noraudzī­jās pakaļ, izvilka no kabatas vērša pūsli, kas kalpoja par mahorkas repi, un uztina ļuļķi. Tikai pēc tam pie­griezās pasažieriem:

— Bānītis tālāk neies. Feierams! — viņš uzsauca zirgiem, izjūdza tos, bet pats apgūlās mežmalā, nelikda­mies vairāk ne zinis par braucējiem.

Neizrādīdami sevišķu pārsteigumu vai sašutumu, pasažieri izrāpās no vagona. Bez liekas jautāšanas viņi zināja, ka sācies streiks.

Daži griezās atpakaļ, uzņēmīgākie nolēma kājām mērot ceļu līdz peldiestādei. Pastāvīgos Ķeizarmeža iemītniekus uzņēma garām braucošās karietes.

Sekodams Lipam Tulianam, Robis ielas līkumā at­skatījās. Kučieris bija aizmidzis, nekustīgais vagons tagad atgādināja tukšu dārza lapeni. Kamēr viņi soļoja pa kolonijas galveno šoseju, nebija grūti palikt nepa­manītam. Bet tad Lips Tulians iegriezās mežā, kas snie­dzās līdz pat ezeram. Uzdevums sarežģījās, jo viņš brīžiem apstājās un ilgi raudzījās apkārt. Vai nu gri­bēja pārliecināties, ka slepenie ir savās vietās, vai vien­kārši meklēja pareizo taku. Drīzāk mēģināja orientēties svešajā silā — lai cik vērīgi Robis izpētīja katru ieplaku, katru grāvi, nekā aizdomīga neredzēja. Beidzot Lips

Tulians sasniedza smilšaino klajumu un tāpat kā pirmīt paskatījās uz visām pusēm. Tad atslēja muguru pret šķūnīša sienu un aizkūpināja papirosu.

Uzvedībā nebija nekā neparasta, tomēr Robis ne­steidzās parādīties. Gulēdams lankā starp diviem smilšu « pauguriem, viņš vēroja apkārtni. Vējš zuzēja piekrastes meldros, no tālienes sakarsētais gaiss atšūpoja peldē­tāju tikko sadzirdamās balsis, ezera vidū pie tīklu bo­jām melnoja dažas zvejnieku laivas. Nekur nekas nepa­kustējās. Tikai sīkie vilnīši trina liedagā uzvilkto laivu pret smiltīm.

Ne jau bez nodoma viņš par satikšanās vietu bija izvēlējies šo vientuļo un attālo stūri, kur reti iemaldās gājēji. Brīvais, smilšainais klajums deva iespēju jau no tālienes ievērot katru aizdomīgu kustību. Šodien Robis taisījās spert vēl vienu piesardzības soli — iz­mantot laivu, kas te vienmēr stāvēja.

Nogaidījis minūtes piecpadsmit, viņš uzcēlās pilnā augumā un devās pie Lipa Tuliana:

— Liekas, mežā ir slepenie! Vai šaujamais ir klāt?

— Protams! — Un Lips Tulians strauji parāva uz augšu roku, kurā pazibēja piedurknē paslēptais ierocis.

Šo triku, kuru, spriežot pēc dēku literatūras, mēdza lietot slavenais vārda brālis, Lips Tulians bija mācījies vairākus mēnešus un likās sevišķi lepojamies ar to.

— Mēģināsim izsisties vai sagaidīsim viņus šeit?

Tai vietā, lai atbildētu, Lips Tulians norādīja uz

laivu.

Drīz viņi jau atradās labu gabalu no krasta un va­rēja pārredzēt visu ezeru. Protams, neviens nesekoja. Robis to jau zināja iepriekš, jo mežā nebija pamanījis vajātājus, tikai izgudrojis šo viltību, lai pārsteigtu un samulsinātu Lipu Tulianu. Bet cerētais rezultāts izpa­lika — Lips Tulians ne ar ko sevi nenodeva. Tieši ot­rādi, rīkojās tā, kā pats Robis būtu šajā situācijā uzve­dies. Tātad pierādījumu joprojām nav. Aizdomīgi šķita vienīgi tas, ka Lips Tulians viņa paziņojumu uzņēmis tik mierīgi, it kā ar kaut ko līdzīgu būtu rēķinājies.

— Dīvaini, ka izdevies mūs izsekot, — Robis bei­dzot teica, cieši lūkodamies otram sejā.

Lips Tulians vēlreiz paskatījās krastā un ievilka airus.

— Es tikai brīnos, ka pats nekā neesmu manījis, — viņš atpogāja kreklu, lai atvēsinātu ķermeni.

— Iespējams, ka būšu maldījies, — Robis mainīja taktiku. — Man likās, ka krūmos kaut kas kustas.

— Laikam vējš … — Lips Tulians aizsmēķēja. No straujās airēšanas pirksti viegli trīcēja. Bet varbūt ne tikai no tās . . . Pilnīgi negaidot, viņš piebilda: — Lai gan, jāatzīst, kaut ko tādu biju paredzējis.

— Paredzējis? Uz kāda pamata?

— Tu vēl jautā … Mēs taču nebijām vieni, kad tu bankā pateici satikšanās vietu. Visi biedri varēja dzir­dēt. Un viens no viņiem ir nodevējs, — pēdējos vārdos- izskanēja nesatricināma pārliecība.

— Ko tu runā? — Roba pārsteigums nebija lie­kuļots.

— It kā tu pats nezinātu, — Lips Tulians pamazām iekaisa. — Kāpēc tad banka bija ielenkta?

— Un to tu saki tikai tagad?

— Es jau gribēju tūlīt brīdināt, bet bankā tu man neļāvi tikt pie vārda… Agrāk nevarēju — uzzināju pašā pēdējā mirklī.