Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Komandants Osetīns esot izdzinis darbā slaveno čečenu zagli un vēl piegājis apjautāties, kā veicoties ar strādāšanu. Zaglis Osetīnam ar cirvi pāršķēlis galvu. Komandantu pazinu; tik slikts viņš nelikās, bet tagad visu mutēs ir tikai čečens, kas kaut ko tādu ir uzdrošinājies.

Ne augsts postenis, ne lieka biezputras deva te nenodrošina pret atriebību. Drīz pēc Osetīna slepkavības 86. barakā nosit akmens lauztuves brigadieri - pavisam prasti - ar zupas nesamo koku. Viņš arī gribējis izdzīt kādu blatniju darbā.

Mēs nesaprotam, kāpēc te tur ap simts kriminālo liekēžu. Ir tā iekārtots, ka te valda zagļu likumi, un pati vadība nezin, cik papildus ēdamā virtuvē izvāra. Taukvielas neviens nerēķina, jo tās jau tāpat neredz. Iespējams, tās nozog jau ārpuszonas noliktavā. Laikam vienīgi nezog sālīto voblu - smirdīgo balandas zivi.

Uz laukuma uzmūrē arī dažas plītis, lai sūtījumu saņēmējiem būtu kur kaut ko uzvārīt. Vārītāju ir maz, bet kluso vērotāju daudz, kas katrs pie sevis domā - kāda sajūta būtu, ja izēstu tādu biezputras katlu? Bagātais vārītājs, sadabūjis kaut kur kādu koka šķilu vai nolauztu lāpstas kātu, kurina plītiņu un tur katliņu uz karstākās vietas. Citi ar kādu kurināmā kripatiņu mēģina piebiedroties. Ja sagadās divi bagātie, var iznākt strīds par karstāko vietu.

Cik labi tukšiniekiem - es nodomāju. Nav par ko plēsties.

Reiz ievēroju sektantu saimi, kas gaida, kamēr uzvārās viņu palielais prosas pods. Pienāk kāds vīrelis un no netīras kulītes izvelk divas no kartupeļu mizām saplacinātas kotletes.

Kur šis tādas mizas rāvis - nodomāju. Balandai kartupeļus nemizo.

Vīrs uzliek guvumu uz plīts un bailīgi vēro, vai viņu nepadzīs un gardumu neatņems.

Nē, tik ļauni pie politiskajiem nekad nenotiek, un krimiķi tādus atkritumus neēd. Pēkšņi viena mizu čupiņa sakustas, un no tās, panikā locīdamies, izlien tārps, un, glābiņu neatradis, sacepas uz karstās plīts.

Laikam tukšs vēders pats spēj domāt un plānot, kā sevi piepildīt; tikai lāģerī iespējas ir mazas. Pastāvīgie miskastnieki ik rītus apmeklē virtuves mēslu bedri, jo citur jau neko ēdamu nav cerību atrast. Cits saka, cik labi būtu, ja dabūtu cūkpieņu saknes; cits atceras, ka, sakņu noliktavu tīrot, reiz atradis sasalušus kartupeļus - izkaltušus baltā pulverī, un cik labi garšojis no tāda pulvera izvārītais klīsteris!

Tā šķiet, ka vēders komandē smadzenes. Tikai tad, kad ir apēsta paika ar rīta balandu , kādu laiciņu var nodoties citām domām - pasapņot, kā būs, ja reiz pienāks laiks, kad vairs tik mežonīgi negribēsies ēst; kad nebūs ar skaudību jāskatās, ka brigadieris piekrauj sev pilnu bļodu ar biezputru un balandu atdod kādam citam.

Kā gan tas ir, ka vēders var padarīt cilvēku par tik pazemīgu kalpu?

PIE mums ierodas ķirurgs ar profesora grādu. Par ķirurgu te bija iekārtojies kāds jauns gruzīns, bet atklājies, ka viņš bijis tikai medicīnas pirmā kursa students.

Tagad mums ir īsts Maskavas profesors - bijušais veselības aizsardzības ministra vietnieks Koļesņikovs. Viņš ir plecīgs, neliela auguma, ar visiem locekļiem un, lai nezaudētu savu fizisko, pēc rīta pārbaudes skrien apkārt lāģerim. Paēdušam ir prieks paskraidīt un skrienot vēl sevi fiziski uzvarēt. Nezinu, kā viņš skrietu pēc mēneša, ja būtu nolocījies akmeņu lauztuvē. Uzzinam, ka viņš esot bijis Katiņas komisijā, kas rietumniekiem pierādījusi, ka vācieši noslepkavojuši poļu virsniekus. Kādā saietā Koļesņikovs pasmējies, ka rietumnieki lieliski piemuļķoti. Kurš gan nezinot, kas nošāvuši poļus? Un par tādu neuzmanību dabūjis piecpadsmit gadu.

Bet kas viņam šeit speclāģerī kait? Ir tik labi paēdis, ka vēl var rītos apkārt skraidīt, un visi brīvie viņu godā par profesoru. Pat slimnīcas priekšnieks Jegošins viņu uzskata par cilvēku. Parasti augstais priekšnieks Jegošins mēdzot saviem padotajiem atgādināt, ka vispirms viņš esot čekists - un tikai tad ārsts. Viņa sieva kapteine Jefrēmova gan esot pavisam cits cilvēks. Viņa labprāt runājoties ar slimniekiem.

Ķirurģiskā nodaļa ir iekārtojusies vecajā angļu pārvaldes ēkā - lielā, sarkanā ķieģeļu celtnē. Pirms uzcēla jaunās slimnīcas barakas, tur atradās visas nodaļas un ārstējās arī sievietes. Tagad tur ir ķirurģija un Jegošina sēdeklis. Pie ieejas durvīm stāv Vītoliņš, bijušais kapteinis no Latvijas brīvvalsts armijas, un kā Cerbers - trīsgalvainais suns, kurš sargā elles vārtus sengrieķu teikā, Vītoliņš sargā Jegošina valstību.

Vītoliņš esot apcietināts jau '41. gadā un tagad ar savu veco armijas stāju uzjautrinot drūmo slimnīcas priekšnieku. Kad Jegošins parādoties, Vītoliņš sastingstot miera stājā un Jegošina lūpas savelkoties šķībā čekista smīnā.

No latviešiem Vītoliņš izvairās - varbūt lai nepazaudētu silto vietu.

Īpatnējs ir arī slimnīcas zonas priekšnieks Kaminskis - pēc etniskās izcelsmes žīds - ar apaļu vēderu un garām, tievām kājām. Esot fanātiski bailīgs no slimībām. Pat konservu bundžu mazgājot chloromīnā.

Pie slimnīcas ir ierīkots neliels košuma dārziņš, kur kopā ar stepes zāli nīkuļo daži kociņi. Pat pāris solu tur ir novietoti, kur slimajiem apsēsties, bet sēdētāju nav, un pārējiem lāģerniekiem tur ieeja aizliegta.

Aiz dārziņa stāv jaunā morga, kur tā saucamie brīvībā aizbraukušie ir salikti kastēs vai sakrauti pie sekcijas galda. Stāsta, ka morgas priekšnieks - resnais moldāvs, līķiem izlaužot zelta zobus. Varbūt tāpēc viņa paša mutē ir zelta tik daudz?

ABUS lāgpunktus atdala dzeloņdrātis, un vārtus apsargā apcietinātie. Viņi dzīvo atsevišķā nodaļā, un viņus sauc par pažarniekiem , bet ar uguns dzēšanu viņi nenodarbojas. Kas gan varētu degt šinīs māla un akmeņu čupās?

Sekcijās ir aizliegts pīpēt, un pat ārā ir pīpēšanai norādītas vietas. Pirms vakaros slēdz baraku, pīpmaņi salasās pie paraškām , un abas smakas viena otru papildina. Kad tie, kam ir tabaka, iet uzpīpēt, viņiem nopakaļ velkas dūmu tīkotāji. Kā šuneļi viņi gaida uz soroku - neizpīpēto galiņu, un, kad ļuļķis jau pavisam sarucis, cits lūdzas, lai atstājot, kaut reizi ko ievilkt. Pīpmaņiem pirkstu gali ir dzelteni no dūmošanas. Katrs ļuļķis tiek nopīpēts līdz lūpām, un, kad vairāk pirkstos nav noturams, to iespiež starp diviem sērkociņiem. Bieži uz vienu soroku ir pa trīs gaidītāji, kas visi dalās brālīgi.

Sērkociņus te par paiku nepērk, un sērkociņus atvieto arī paštaisīti uguns rīki. Arī manam vectēvam bija šķiltavas ar kramu.

Te kramu reizēm atrod kalna dzīslās un tērauda šķiltavas taisa mehāniskajā darbnīcā, bet ne vienmēr tādas šķiltavas darbojas.

Deglim lieto marli, savītu mīkstā auklā un labi izmērcētu stiprā margancovkā - tanī pašā violetajā šķīdumā, ar ko ārstē gandrīz visas ķermeņa kaites. Bieži vīri gaida rindā, kad tāds rīks izmetīs pirmo karsto dzirksti. Kāds vecs sibīrietis, kas guļ netālu no manis, rītos pirms celšanās uztin mahorku un sāk darbināt savu uguns uzrikti. Šķīst dzirkstis, bet deglis kā nedeg tā nedeg, un reizēm paiet laba pusstunda, līdz dabū karstu dzirksteli.

PIE starpzonas vārtiem reiz satieku tukumnieku Mertenu. Kā desmitgadnieks viņš ir ticis pažarniekos , bet arī viņam ar uguns dzēšanu nekas nav kopējs. Par tādu pašu apsargu vēl esot otrs latvietis kurzemnieks Eņģelis.

"Vieglāk kā akmens tačkas stumt," saka Mertens, "un, kad dežūrē pie virtuves, atlec pavisam labi."