Edgars Jasūns - Aiz dzelzs vārtiem

Viņš apsola pa kluso mani kādreiz ielaist slimnīcas zonā - tikai lai sargoties no priekšniekiem. Mertens, kā jau savējais, nerej kā citi pažarnieki .

BLATIŅS lāģerī ir laba lieta, bet man tā trūkst, un ko gan ar blatu es iesāktu? Visur jau sēž ar mazajiem gadiem tiesātie - vienīgi Elmārs Grīns ir ieticis ambulancē.

Latviešus te novērtē par viņu darba zināšanām, un tāpēc daži ir tikuši uz augšu. Kurpnieku un drēbnieku darbnīcās strādā mūsu meistari - modeļkurpnieki Junkers un Tabaks, un drēbnieki Millers, smalkais dāmu drēbnieks Točs un piegriezējs Artūrs Cerūzis.

Arnolds Upmalis, leitnants no Latvijas pēdējā karaskolas izlaiduma, kas kādreiz bedrē ar plikām kājām mīcīja akmeņainos mālus, ir ticis par grāmatvedi. Arī pulkvežleitnants Liniņš strādājot grāmatvedībā.

Kovaļenko ir vienīgais divdesmitpiecgadnieks, kas ir uzņemts kurpniekos pie lāģernieku apavu labošanas.

"Reizēm iznāk arī pa liekai paikai " viņš saka.

Viņi visi dzīvo pirmajā barakā katrā sekcijā pa seši. Man mana garā soda dēļ tādās vietās netikt un ir jāapmierinās ar slaistīšanos.

UZ rudens pusi katram izdod vienu kuli matracim un otru galvas spilvenam. Nav ar ko kules piepildīt, un, lai nenozagtu, šī liekā manta ir jāglabā. Daži kules pārdod par paiku vai mahorku , bet es savu noglabāju lāģemieka maišelī, ko turu pagalvī. Varbūt kādreiz gadīsies dabūt kādu kušķīti siena vai salmu. Ražu te vāc, bet salmus atstāj stepes vējiem. Blatniji no kulēm sašuj platas bikses un staigā kā Tarasi Buļbas. Arī es no spilvena kules savām biksēm uzlieku ielāpus uz dibena un ceļiem.

PAVISAM nemanot ir klāt atkal rudens, un tepat jau pie durvīm bargā ziema - plikajiem nepatīkamākais gada laiks. Jo vēders ir tukšāks, jo vairāk salst, un būs atkal jāsēž uz nārām un jācīnās ar aukstumu un domām. Kaut varētu uzrakstīt, kas šeit notiek, bet to neviens neuzdrošinās. Ja kāds nodotu, tad būtu jauns tribunāls. Un kāds noteikti nodotu!

Un kur visu uzrakstīto liktu? Katrā kratīšanā aprakstītus papīrus atņem. Atstāj tikai kādu uzņēmumu, sprieduma izrakstu vai vēstuli ar cenzora zīmogu. Un kā lai tiktu pie papīra, ja burtnīca maksā paiku un tikpat zīmulis. Lāģera grāmatvedības datus raksta uz makaronu vai kartupeļu maisu papīra, un visi tukšie maisi ir stingri uzskaitīti. Vienkājis Mangus ir ticis grāmatvedībā pie dokumentu iesiešanas, bet papīru bez prasīšanas nevar dabūt pat vēstulei. Ieslodzīto slimības vēstures raksta uz avīzēm, un ir jāuzmana tās, lai nenopīpē.

Novembrī sākas pirmais sals. Mēs pakalniņā vērojam Spaskas revolūcijas svētku demonstrāciju. Nes karogus un plakātus.

"Trīs vīri septiņās rindās," caur zobiem izgrūž Garbusons. Orķestra mūsu garnizonam nav. Ir jāiztiek ar skaļruņiem.

Kā uz svētkiem varēja jau arī mums kādu garšīgāku kumosu piešķirt, bet pusdienā ir tā pati smirdošā zivs ar zaļajām kāpostu lapām. Nevienam balanda nepatīk, bet visi gaida ēdamreizes. Man blakus guļ tatārs - lādzīgs cilvēks. Uz virtuvi vedot kāpostus, bietes un kartupeļus, un viņš esot sadomājis savu svētku mielastu papildināt.

"Un vezumus apsargā tikai viens uzraugs," tatārs stāsta. "Jāiet paskatīties."

Labi jau būtu dabūt kādu lieku kāpostlapu, bet man šī doma jāatmet.

Mani noteikti noķertu, un zaudējums būtu lielāks par ieguvumu. Tatārs aiziet un pēc laiciņa ir atpakaļ aizelsies un smaidīgs. Zem pufaikas viņš nes nelielu kāpostgalviņu. Sausajā un cietajā stepes mālā galviņas nemaz lielākas neizaug. Uzlīdis uz nāras, viņš aizrautīgi aplūko savu guvumu un stāsta, kā viņi vezumiem uzbrukuši.

"Sakritām kā zvirbuļi," viņš saka, "ķērām, ko spējām, un tad devām kājām vaļu."

Ne visus esot ķērusi vedēja pātaga vai sarga runga. Iekritis tikai viens.

"Nākošo reizi diez vai tā izdosies," viņš saka un prasa man nazi. Šo dārgo un aizliegto daiktu reiz biju atradis kratāmo barakā, kur kāds to bija pametis. Es nazi glabāju iešūtā kabatiņā pie jostas. Dabūju pusi no tatāra kāposta galviņas. Kulītē ir vēl drusku no vakar saņemtā cukura. Cukurā mērcēdams, ēdu zaļās lapas un liekas, tādu gardumu ēdu pirmo reiz. Nevaru iedomāties, ka ir kaut kas garšīgāks par Kazakhstānas kāpostu, kaut arī tam smarža ir parastā. Pat eksotisku augļu ēdāji nevar iedomāties, kā badā nodzītam zekam garšo kāposta lapa.

Es te uz savas nāras varu prātot dienām, bet neizprātošu, kā apmierināt pats savu vēderu. Kā zirgiem auzas, tā arī mums kādreiz iedod pa liekam kausiņam šķidras biezputras.

JAU pienācis puteņainais decembris. Esmu izgājis atkal vienu komisiju un nozīmēts citā barakā. Sekcijā ir viena strādājošo brigāde un viena mūsējo.

Priekšniecība nevar atrast darbu, ko tādi kā mēs varētu darīt. Nav arī ko vilkt mugurā. Tikai strādājošajiem iedod kādu lupatu. Lāģerī ar apģērbiem vismodīgākie ir pridurki - tie, kas ir siltajās vietās, un blatniji - lāģera krimiķi.

Kādam zaglim pārdodu savu veco rudens mēteli. Viņš taisās atbrīvoties un gribot apģērbties. Strādādams virtuvē, viņš var sev arī kaut ko iegādāt. No mēteļa nekas daudz pāri palicis nav, bet virsdrēbe ir vēl izmantojama. Pretī saņemu moldāvu tautisko jaku, veselu mēnesi lieku balandu un divas maizes paikas .

Grūti būs pārziemot uz kailajām nārām. Labi, ka vēl nav noplīsusi vecā armijas sega. Lai arī kā, veselu mēnesi dabūšu divreiz vairāk melnās kāpostu viras. Tautiskā jaka gan nekam neder. Ko līdz gar malām izšūtie raksti, ja ir tik smaga un auksta. Jaka ir austa no vārpstiņu vērptiem diegiem un rupjas kazas vilnas, kas vietām ir gandrīz pirksta resnumā. Viens pats savā vietā gulēdams uz augšējās nāras, paredzu, ka šoziem būs salšana.

Darba brigādē ir arī divi latvieši - man pazīstamais tukumnieks Jēkabs Vārna un kurzemnieks Bērziņš - neliela auguma puisis. Viņi abi strādā pie pavasara palu aizsprosta celšanas, kas iet vaļā jau otro gadu. Bērziņš esot ticis par instrumentu pārzini un Jēkabs Vārna par brigadiera palīgu. Brigadieris esot lietuvietis, un abiem ar Jēkabu labi saderot. Arī lietuvietis esot sportists.

Uz būves esot ap simt piecdesmit cilvēku. Vīri agri izejot darbā un tikai tumsā atgriežoties. Sals un vējš izsaldējot līdz kaulam. Esot jākaļ sasalušais māls, ko bērt dambja pamatos. Mālu tikai pa saujai varot izkalt. Uzlikto normu izpildīt nevarot, un papildus biezputras iznākot pavisam maz.

Pusdienas balandu pievedot jau atdzisušu, un kas tā par ēšanu, ja bļodā putinot sniegu. Sargi gan kurinot uguni un paši sildoties. Bērziņam darbs esot kalēja smēdē. Viņš asinot laužņus un cērtamos. Auksts esot tāpat; tikai esot pasargāts no vēja. Kad vakaros mājās nākot, vēl katram esot jāstiepj ledus gabals priekš lāģera noliktavas.

Jaunais režīma priekšnieks Kruglovs ar vecākā leitnanta pakāpi esot īsts suns. Pie vārtiem katru ar rungu pavadot un sagaidot. Pienāk diena, kad arī es viņu satieku.

Šausmu un nabadzības zeme! Tikai paskaties uz brīvajiem otrpus drātīm! Ar ko viņi atšķiras no mums? Kaut saucas priekšnieki, viņi ir noplukuši un netīri un, lai izdzīvotu, aprij mūsu mazumu. Viņi vēl vairāk baidās viens no otra kā mēs. Stukačus lāģernieki ātri apzinas, bet kas var apzināt brīvos nodevējus.

ZIEMASSVĒTKU dienā tukumnieks Jēkabs Vārna man iedot kulīti ar dažām saujām bīdelētu miltu un liek izvārīt svētku vakariņām biezputru.